1.4. Ābrama periods
Ābrams dzīvoja vienā no Sineāras līdzenuma pilsētām, Haldeju Ūrā. Katra Mezopotāmijas pilsēta, ar tai apkārt esošo mazo apgabalu, faktiski bija neatkarīga un tai bija savi vietējie dievi, kuri tika uzskatīti par tās īstajiem saimniekiem. Dievi dzīvoja tempļos vai zikurāta virsotnē – kāpņveida tornī, kuru tradicionāli vainagoja upuraltāris.
Tera, Ābrama tēvs, bija elku pielūdzējs un pielūdza daudzus dievus, kuri pauda dažādus dabas spēkus. Grāmatā „Midrash Rabbah” rakstīts, ka viņš nodarbojās ar māla elku darināšanu un pārdeva tos saviem ciltsbrāļiem. Elkiem tika piedēvēta vara pār tām vai citām dzīves sfērām. Tāpat arī Ābrams nodarbojās ar „ģimenes biznesu” un līdz 37 gadiem bija elku pielūdzējs.
Noteiktā laika posmā Ābrams nonāca pie atziņas, ka pastāv tikai viens Augstākais spēks, ka tas ir labs un nesatur nekādu ļaunumu. Tas ir principiāls moments cilvēciskās domas vēsturē. Līdz pat šim laikam katrs cilvēks atsevišķi un visa cilvēce kopumā uztur sevī senos ticējumus, uzskatot, ka pasaulē darbojas divi dažādi, viens no otra atdalīti spēki – labais un ļaunais. Cilvēki meklē veiksmi, domājot, it kā labais spēks turas pretī sliktajam, viņi pūlas izvairīties no ļaunuma, nobrīnēšanas un citām likstām, nesaprotot, ka viss nāk no viena spēka. Šis spēks iedarbojas uz mums, lai mēs sasniegtu laimi, turpretim tā labo iedarbību mēs dalām uz „labo” un „slikto” – atbilstoši savas labošanās, savas sapratnes vai, gluži otrādi, sabojātības pakāpei, kā sacījis Bāls Sulams: „ne katrs prāts spējīgs izturēt Radītāja vienīgumu”.
Tātad Ābrams bija pirmais, kurš atklāja, ka viss nāk no viena Avota, ka Augstākajā sfērā daudzums neeksistē. Ābrams pirmoreiz atklāja Dievību absolūtā un pareizā veidā, pie tam pielietojot sistemātisku pieeju. Viņš atklāja, kā šis Augstākais spēks uz mums iedarbojas un kā ar to ir iespējams nodibināt sakarus. Savu atklāšanas, labošanās un pareizo realitātes uztveres metodiku Ābrams nodeva saviem bērniem un skolniekiem. Līdz ar to viņš aizssāka jaunu posmu cilvēces attīstībā.
Ābrams visbūtiskākā veidā atklāja Radīšanas Nodomu17. Viņš radīja metodiku, kas paredzēta saiknes dibināšanai ar Augstāko vadību, kā arī cilvēka labošanās metodiku. Tieši tāpēc viņš tiek dēvēts par „tautas tēvu” (ivritā „av” – tēvs, „am” – tauta), tas ir, nākotnes tautas, kura pārstāvēs Ādama Rišona18 apvienotās daļas. Ābrams uzrakstīja „Radīšanas Grāmatu” („Sefer Jecira”).
Zinātni par vienotā spēka izzināšanu un atklāšanu, ņemot vērā, ka šis spēks atrodas virs daudziem dažādiem spēkiem, kuru iedarbību cilvēks sajūt, viņš nosauca par kabalas zinātni. Ābrams lika pamatus zinātnei, kas ļauj cilvēkam izzināt savu sakni un nonākt absolūtas brīvības, pilnības un mūžības stāvoklī.
Ābrams un viņa skolnieki attīstījās jau monoteisma vai viendievības robežās. Viņi zināja, ka pastāv vienots Augstākais spēks, kurš darbojas visā realitātē. Šis spēks ir absolūti labs, bet ļaunums izriet no pretestības tam mūsu pasaules uztverē, no tā, ka esam šim spēkam pretēji. Tas, kas nāk no šī spēka, ir pretējs mūsu ego un tāpēc mums šķiet slikts.
Ābramam bija daudz sekotāju, no kuriem pakāpeniski izveidojās pirmā kabalas grupa. Daži no skolniekiem, uztverot tikai daļu no mācības, attālinājās no galvenās grupas un turpināja savu ceļu patstāvīgi (Svētie Raksti vēsta par Ābrama otrās sievas “Keturas bērniem”, kurus viņš nosūtīja uz Austrumiem). Iespējams, šī skolnieku daļa arī nostājās āriju kareivīgās cilts priekšgalā, kuri nonāca lejup no Irānas plakankalnes un virzījās uz dienvidiem, caur Himalajiem uz Indiju.
XVIII gs. pirms m. ē., tas ir, aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu, āriji iekaro ziemeļu Indiju un ievieš tur savu mācību, kura turpmāk tika pierakstīta ar nosaukumu “vēdas” (“vēda” – pārzināšana, zinības). Var saskatīt saikni starp sanskrita vārdu “vēdas” un ivrita vārdu “ ידע ” (jeda), kas nozīmē zinības. Turpmāk senās vēdas gulstas par pamatu rakstu krājumam „Upanišadas”, kas kļuva par indiešu brahmanisma teorētisko bāzi. Aiz visiem „Upanišadu” jautājumiem slēpjas galvenais: kāda ir mūsu eksistences jēga? Un tas, kā zināms, ir galvenais jautājums, uz kuru sniedz atbildi kabalas zinātne.
Vēdās ir iespējams atklāt to, kas palicis pāri no sākotnējās ticības Vienotajam Dievam, lai gan tajā laikā, kad vēdas tika pierakstītas, no sākotnējās idejas gandrīz nekas nebija palicis; Indijā, tāpat kā principā arī visur senajā pasaulē, daudzdievība guva uzvaru.
No āriju ciltīm, kuras, acīmredzot, vadīja Ābrama mācekļi, rodas arī senā irāniešu reliģija zoroastrisms, kas mūsu ēras sākumā (līdz pat islāmam) bija plaši izplatīta ne tikai Austrumos, bet arī Romiešu impērijā. „Irānas bībeles” nosaukums Avesta nozīmē to pašu ko vēdas – „zinības” (dabiski, runa iet par garīgajām zināšanām). Galvenā robeža, kas apvieno irāniešu ticību un indoāriju ticību, ir augstākā Dieva kulta saglabāšana līdzās daudzdievībai. Kulta pamatā ir uguns pielūgšana. Nedziestošā uguns, Irānā un kopīgo robežu apvidos, bija svēts simbols, kuru tostarp mantoja arī senie ģermāņi. Virspriesteris tika dēvēts par Zaratustru. Uz šī fona Irānā veidojas spēcīga reliģiska kustība, kura turpmāk, pārdzīvojot daudzveidīgas pārmaiņas, kļūst par persiešu valsts kultu un ieplūst romiešu reliģijā.
Atgriezīsimies pie Ābrama ciltsbrāļiem. To lielākā daļa izrādījās nespējīga uztvert Vienota Dieva ideju. Ābrams ar savu nelielo piekritēju grupu, kopā ar ģimenēm, iedzīvi, kā arī kazu, aitu bariem, devās uz rietumiem uz Danas zemi (1. Mozus grāmata jeb Radīšanas grāmata, 14:14). Senajā Danā pirmoreiz pasaules vēsturē rodas vieta, kurā atklāj Vienota Dieva reliģiju un par šīs reliģijas iekšējo saturu kļuva kabalas zinātne.
Vārdnīca
17 Radīšanas Nodoms – radīt radījumus ar mērķi sniegt šiem radījumiem maksimālu baudu.
18 Ādams Rišons – dvēseļu kopums, kurā dvēseles atrodas vienotībā, kuras pamatā ir savstarpēja atdeve, līdzīgi orgāniem vienā ķermenī. Augstākais spēks šo sistēmu ir radījis kā absolūtu: katra šūna, katra dvēsele sajūt „Ādama Rišona” kopējo ķermeni, kura daļa tā ir un tāpēc strādā visa organisma labā tāpat kā savā labā.
Jaunākie komentāri