Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 8.kurss-25

(SKA MĀCĪBU KURSI), 08.kurss Komentēt

<<8.kurss-24                 8.kurss-26>>

 

8.5. Kādēļ nepieciešams studēt kabalu

 

Cilvēks nespēj patstāvīgi nonākt pie Universa struktūras izzināšanas, izprast tās cēloņus un mērķus, atbildēt uz principiāliem jautājumiem par Radītāju un Viņa vadību. To iespējams sasniegt tikai studējot kabalu un to praktiski pielietojot attiecībā pret sevi, domās un vēlmēs mainot egoistisko nolūku uz altruistisko. Mērījumi tiek realizēti atbilstoši kāpņu pakāpieniem, no kuriem katrs pauž noteiktu Radītāja līdzības pakāpi. Šāda detalizēta Universa uzbūves, radījuma dabas un viņa nolūku studēšana ievērojami atšķiras no reliģiskajiem priekšstatiem par Dievu.

Kabalas zinātne cilvēku orientē uz iekšējo apceri un mainīšanos, attālinot sevi no ārējiem nosacījumiem un rituāliem.

 

Bāls Sulams rakstā „Risinājums”81 skaidro, ka bez principa „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, katra tauta var pieturēties pie savas reliģijas un tradīcijas, un tām nevajag iejaukties vienai otras lietās.

Attiecībā uz katras tautas kultūru, cilvēki var saglabāt savas tradīcijas. Līdz ar to viņi spēj bagātināt viens otru, pamatojoties uz savstarpēju vēlmi. Kultūras dzīve, pasaule, kuru cilvēks rada sev apkārt, veidojas atbilstoši nemainīgajai dvēseles saknei, kura katram cilvēkam ir sava. Tas neskar cilvēka egoistiskās dabas labošanu uz Radītāja altruistiskajām īpašībām. Katras tautas kultūra, kas liecina par indivīda īpašībām un raksturu, attiecas uz dvēseles sakni, uz to, kam labošanās nav nepieciešama. Tradīcijas un paražas nav saņemšanas un atdeves veidi, un tām nav sakara ar radījuma mērķi. Tādējādi kabala nekādā veidā nav saistīta ar reliģisko rituālu, tradīciju un sabiedrības kultūras dzīves sistēmu, kabala ir cilvēka dabas labošanas līdzeklis ar mērķi sasniegt Radītāja līmeni.

 

8.6. Jautājumi un atbildes

 

Jautājums: Ko kabalā nozīmē lūgšana?

Par lūgšanu tiek dēvēta vēlme sirdī, kas rodas, pirms cilvēks sāk domāt.

Ja es sāku domāt, ko un kā pateikt, tā vairs nav vēlme,  tas ir veikls paņēmiens. Patiesa lūgšana ir tas, kas atrodas manā sirdī un par ko es pats nenojaušu, līdz sāku analizēt. Kā to sasniegt? Mums ar to ir jāstrādā, lai Augstākā gaisma šādu vēlmi mums sniegtu. Rezultātā mana lūgšana ir iedarbības rezultāts no augšienes. Pats es to nepārvaldu.

Jautājums: Vai ir jēga lūgt Radītāju atbrīvot mūs no problēmām?

Vai varbūt pat necensties to darīt?

Patiesībā Radītājam nelūdz atbrīvošanos no ciešanām, bet lūdz sasniegt daudzkārt lielākus garīgās izaugsmes stāvokļus, ar kuru atnākšanu izzudīs arī ciešanu rašanās cēlonis. Es atrodos kādā stāvoklī, atbilstoši tā nozīmei man jātiecas uz augšieni. Taču pretēji tam es tiecos uz leju, uz dažādām šīs pasaules lietām, piemēram, piesātināju savu ego, tā vietā, lai izpildītu darbības, kas virzītas uz atdevi. Attiecīgi tam no augšienes pie manis nonāk ciešanas nesošs spēks, atbilstošs manam ego. Sajūtot ciešanas, es analizēju savu stāvokli un vēršos ar lūgumu uz augšieni. Ko šis lūgums ietver? Mēs varam lūgt Radītāju atbrīvot mūs no ciešanām un izdarīt tā, lai mums kļūtu labi. Taču, vai tādā veidā mēs saņemsim labumu? Saglabājot savu ego, vai esam laba cienīgi?! Tas nesavienojas ar vispārējo nodomu!

Tad par ko man jālūdz, saņemot slimības, ciešanas vai citas nelaimes? Ja rodas tādas problēmas, man jālūdz tikai viens: dod man! – tas ir pareizi, – bet dod man spēkus atdot! Atsakoties no sava ego un tiecoties pēc atdeves spēka, es neitralizēju ciešanu cēloni.

Pasaulē nav ļaunuma. Ļaunums eksistē tikai tādēļ, lai mudinātu mūs sasniegt atdevi. Es varu nepietiekami piedot gāzi dažādu iemeslu dēļ – savu dabisko īpašību dēļ, audzināšanas vai apkārtējo dēļ. Ja es (no šī brīža un turpmāk – atstāj pagātni) maksimāli izmantošu visus savus dotumus, visu, kas manī ielikts, ietverot savas personīgās īpašības un apkārtējo sabiedrību, tad attiecībā pret sevi pārstāšu izraisīt ļauno spēku iedarbību.

Ļaunums līdzinās nepielikto pūļu lielumam. Es pats esmu ļauno darbību cēlonis. Pieņemsim, ja garīgajā virzībā uz priekšu 50 kilogramu vietā es pielieku tikai 30 manas virzības uz priekšu kilogramus, tad atlikušie 20 kilogrami izraisa pret mani negatīvu iedarbību. Taču to man nesūta Radītājs, tas ir manas piepūles trūkums, kuru es nepielieku, lai virzītos uz priekšu, tādā veidā tas manī darbojas. Es it kā nosedzu to ar ekrānu, un tas man nes ciešanas. Citiem vārdiem, savās egoistiskajās daļās es sajūtu ciešanas.

Ciešanas un slimības nenāk no augšienes. Slimību cēlonis ir tas, ka noteiktās – slimajās – daļās es nelīdzinos dabai. Katra slimība ir ego sajūta ķermenī. Uzskatāmākā tādas slimības izpausme ir vēzis, kas visu saēd un līdz ar to iznīcina arī sevi. Es pats producēju slimības un ciešanas.

Ciešanas var attiekties tikai uz mani un rasties no manas saiknes ar visu pasauli (mēs taču visi esam saistīti kopā), viss ir atkarīgs no līmeņa, kādā cilvēks atrodas. Tie nav vienkārši aprēķini. Taču jebkurā gadījumā nav jālūdz izveseļošanās, bet jāmaina sevi un darbības, kas noveda pie slimības.

Ko cilvēce ir panākusi, pastāvīgi būdama koncentrēta tikai uz to, ka lūdz: „Dod man! Kāpēc Tu tā rīkojies ar mani?”? Vai tad atnāk labāki laiki? Cilvēki lūdz ne to, ko vajadzētu lūgt.

Jautājums: Konkrēti ar ko ticīgajam un kabalistam atšķiras vēlmes attīstība tieksmē pēc Radītāja?

Reliģiozs cilvēks tic brīnumiem. Viņš tic, ka likumi pastāv paši par sevi, taču, ja viņš ļoti palūgs, tie spēs mainīties. Kabalists zina, ka likums ir likums, taču, ja viņš ļoti labi palūgs, tad mainīsies viņš pats.

Reliģiozs cilvēks tic, ka Radītājs mainās. Ticīgais cilvēks, nemainot sevi, parasti kaut ko lūdz Radītājam. Nemainot sevi – lūk, šeit ir atšķirības robeža.

Kabalists zina, ka, tikai mainot sevi pašu, mainīsies arī Radītāja iedarbība attieksmē pret viņu. Radītājs ir nemainīgs, taču kabalistam Viņš kļūs citāds. Viens un tas pats Radītājs kļūs citāds, jo kabalists Viņu sajutīs savādāk, pacelsies augšup, līdz sasniegs Viņa līmeni. Var liet asaras, kliegt un lūgt, taču, ja cilvēks nemainās, nemainīsies arī Radītājs.

Jautājums: Kādā veidā kabalas zinātne saistīta ar reliģijām?

Mēs runājam par dabas pētīšanu, kam nav nekāda sakara ar reliģiju. Mēs runājam par to, kādā veidā dabas pētniecība, kuru veic tādas zinātnes kā fizika, ķīmija vai bioloģija, var pāriet uz visaptverošas realitātes izpēti, kas līdzinās tai, kuru mēs atklājam (saskaņā ar Einšteina relativitātes teoriju), nonākot līdz bezgalīgiem attālumiem un paceļoties virs laika; tā ir realitāte, kas līdzinās tai, kuru, izejot ārpus mums sajūtamās matērijas, mēs atklājam (saskaņā ar Bora teoriju)  atoma daļiņās. Kāds tam sakars ar reliģijām?! Kabala ir zinātne.

Kabalas zinātnei nav sakara ar reliģiju, jo galu galā mums ir jāpaceļas augšup, sasniedzot citu realitātes eksistenci, jāizzina daba.

Augstākais spēks, kas aptver visu realitāti, ir viens un tas izstaro mīlestību, apvienošanos un vienotību. Visas reliģijas runā tieši par to, neviena no tām neuzskata savādāk! Tikai katra no tām nodod metodiku valodā, kas pielāgota tās vai citas tautas mentalitātei. Rezultātā visas reliģijas klāsta par vienu un to pašu. Taču mēs runājam ne par to vai citu metodiku, ne par reliģijām, bet par Augstāko likumu kā tādu.

Nepieciešams iepazīties ar šo zinātni un saprast, par ko tieši tā runā. Tā ir it kā pretstatā mūsu dabai, kabalā tiek traktēti jēdzieni, kas neattiecas uz šo pasauli, proti, kā iegūt saikni ar garīgo realitāti. Izņemot to, katram no mums eksistē savi nostabilizējušies stereotipi, ieradumi, daudzveidīgas mentalitātes, mūs šķir tūkstošiem paaudžu ar citādu attieksmi vienai pret otru.

Jautājums: Kāpēc sarunu ar Dievu dēvē par lūgšanu, bet Dieva sarunu ar tevi par šizofrēniju?

Starpība ir acīm redzama. Tad, kad cilvēks runā ar Radītāju, tas ir kabalists, kurš skaidri to izzina un var pārbaudīt, vai viņš patiešām izzina, vai arī viņam tikai šķiet. Vai arī tās ir vienkārši uzmācīgas iedomas. Ja cilvēkam šķiet, ka Radītājs balsī vai ietērpies kādā veidolā ar viņu runā, tad tas, protams, jau ir vērtējams kā slimība. Kad cilvēkam atklājas Radītājs, Viņš atklājas cilvēka iekšējā kli, dēvētā par or hozer. Priekšstats par Radītāju nav lietisks vai tēlains, tas rodas mūsos īpašību veidā.

Ja kabalisti attēlo Radītāju, izmantojot mūsu pasaules vārdus, tādā gadījumā viņi pielieto tikai zaru valodu, tas ir, izmanto līdzību – kas mūsu pasaulē kā zars atbilst tai saknei, kuru viņi sajūt, taču kaut kādas balsis un kādus veidolus viņi, protams, neredz.

Jautājums: Vai ir nepieciešams un vai var izmantot gematrijas, ņemt līdzi uz biznesa tikšanām „Zoar Grāmatu”? Vai pēc gematrijas ir jāizskaitļo savs vārds, mājas nummurs, kuru plānojam iegādāties? Vai jānēsā līdzi „Zoar Grāmata”, ņemot vērā, ka tā nes veiksmi?

Pats jautājuma uzstādījums ir tīrā veidā elkdievība. Jebkura kabalas izmantošana, kas nav vērsta uz satuvināšanos ar Radītāju, bet vērsta uz panākumu gūšanu šajā pasaulē, ir pilnīgā pretstatā kabalas mērķim. Nav lielākas profanācijas, nav lielākas kabalas sagrozīšanas. Nav lielāku maldu. Tāda pieeja var nodarīt cilvēkam lielu kaitējumu un viņa dzīves ceļā izraisīt sajukumu.

Jautājums: Kāda nozīme ir amuletiem? Kādi iesvētīšanas vārdi ir jāizrunā, apsienot ap roku sarkano diegu? Kā jāiesvēta ūdens un gaiss, kas atvesti no Izraēlas?

Sākumā līdzīgus jautājumus aplūkosim vispārīgi, lai saprastu, ar ko kabalas apgūšanas metodika principiāli atšķiras no jebkuras citas metodikas.

Kabala cilvēkam nemāca to, kas notiek mūsu pasaulē un tāpēc tā nevar tikt izmantota, lai labāk iekārtotos šajā dzīvē. Kabala nav izmantojama kā līdzeklis, lai bagātinātos, sasniegtu cieņu, slavu, dižus panākumus zinātnē, mākslā. Kabala mums dota, lai cilvēku paceltu no šīs pasaules izjūtas līdz garīgās pasaules sajušanai. Tieši tas ir kabalas mērķis. Tādējādi viss, ko cilvēks izmanto, lai gūtu panākumus šajā pasaulē, nav kabala.

Kabalas definējumu mēs atrodam neapstrīdamas kabalas autoritātes Bāla Sulama rakstā „Kabalas zinātnes būtība”: „Kabalas zinātne ir metodika, kas ļauj cilvēkam atklāt Radītāju”.

Kabala ir Radītāja izzināšana, Augstākās pasaules izzināšana, pacelšanās augšup pie Radītāja no šīs pasaules un kopā ar šo pasauli. Kabala neparedz  Augstākās gaismas pievilkšanu šajā pasaulē un mūsu dzīves uzlabošanu.

Dabiski, virzot mūsu pasauli augšup līdz Augstākās pasaules līmenim, tādā veidā mēs apgarojam mūsu pasauli, atveseļojam, pārvēršam to pilnīgākā, taču tas tiek darīts, pateicoties pūlēm, kas vērstas uz to, lai mēs paceltos uz Augstāko pasauli un nevis lai garīgo pasauli pievilktu šeit. Principā tas arī nav iespējams, jo piepildījumu ar gaismu var saņemt tikai paceļoties augšup un atbilstoši pacelšanās pakāpei (AHAP de-alija).

Par to, ka amuleti un buramie vārdi ir aizliegti, sacījis vēl ARI. Tos nedrīkst lietot, jo tādā veidā mēs maldinām cilvēku. Cilvēkam šķiet, ka šajos priekšmetos ir kādi pārdabiski spēki, taču patiesībā visa efekta pamatā ir tikai  psiholoģiska iedarbība uz cilvēku.

Cilvēks tiecas pēc drošības, pārliecinātības sajūtas. Pastāv daudz māņticību apkārt visam, kas saistīts ar veiksmi, kur nav iespējams noteikt rezultātu iepriekš. Tādos gadījumos cilvēks pielieto jebkuras metodes, lai pārvarētu savu psiholoģisko pārliecības trūkumu. Tas palīdz viņam pārvarēt smagumu, un šajā nozīmē viņa darbības ir absolūti attaisnotas. Taču jāsaprot, ka spēki cilvēkam rodas ne no tā, ka amulets būtu apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem, bet no ticības, ka šis spēks ir amuletā.

Vienkāršam cilvēkam tādas darbības ir pieļaujamas, taču tam, kurš vēlas ienākt Augstākās pasaules sajūtā, tādas darbības izraisa sajukumu un novirza no mērķa. Kabalisti kategoriski aizliedz līdzīgas darbības, jo tās veido nepareizu priekšstatu par garīgo: cilvēks sāk iztēloties garīgo pasauli slepenu spēku veidā, mūsu pasaules priekšmetos, īpašās burtu saiknēs, kodos un buramos vārdos. Mums no tā ir jāizaug un jāsaprot, ka šajā gadījumā ārstē pārliecības sajūta, ne Augstākais spēks.

Kādus svētības vārdus sacīt, kad tu apsien ap roku sarkano diedziņu? Jūs varat sacīt, piemēram: „Es vēlos, lai mana ticība sarkanajam diedziņam palīdzētu man psiholoģiski pārvarēt visas nelaimes”. Taču pie tam nekādā veidā nesaistīt šo diedziņu ar Radītāju. Ar Radītāju jūs var saistīt tikai jūsu tieksme Viņam pielīdzināties, nevis vēlme labāk iekārtoties šajā pasaulē, izvairīties no ciešanām, kuras Radītājs jums sūta, lai jūs tās neiznīcinātu, bet, pateicoties tām, Viņam pievērstos.

Uzskatot, ka diegos, gaisā, zemē atrodas svētība, mēs nolaižam garīgo līdz materiālajam līmenim un tieši tas arī tiek dēvēts par elkdievību. Senatnē cilvēki pielūdza kokus, akmeņus, lelles, uzskatot, ka tajos atrodas Dievišķie spēki.

Lai sevi psiholoģiski atbalstītu, cilvēce izdomā dažādus rituālus. Tas ir pamatots, taču jāsaprot, ka tam nav saistības ar garīgo, ka amuletos, kamejās, diegos, gaisā, ūdenī nav svētības.

Svētība ir Augstākā (augstāk par mūsu pasauli) īpašība, atdeves īpašība. Visa mūsu pasaule ir egoistiska, un minētās metodes ir paredzētas, lai psiholoģiski apmierinātu cilvēka prasības. Garīgais ir tas, ko mēs saņemam ar ekrāna palīdzību, atstarotajā gaismā, atbilstoši mūsu īpašību līdzības pakāpei garīgajam. Ja mēs egoistiski iegūstam amuletus un sarkanos diegus, lai labāk iekārtotos šajā pasaulē, mēs nevaram iegūt neko Augstāku, neko, izņemot iekšēju egoistisku atbalstu.

Augstāko pasauli var sasniegt tikai mācību rezultātā, studējot oriģinālos avotus. Bāls Sulams „Desmit Sefirot Mācības” priekšvārdā, 155. p, raksta, ka oriģinālā materiāla studēšanas laikā („Zoar Grāmata” un ARI darbi ar Bāla Sulama komentāriem) un atbilstoši pakāpei, kādā cilvēks tiecas izzināt Augstāko, no augšienes lejup pie viņa nonāk labojošā gaisma. Ja cilvēks studē neoriģinālos kabalas tekstus, tādā gadījumā, lai cik cēli būtu cilvēka nolūki, viņa dabu tas nemainīs.

8.7. Tests

 

1. Ar ko kabala atšķiras no visām monoteistiskajām reliģijām?

a) – kabalā sacīts, ka ar noteiktas metodikas palīdzību cilvēks var mainīt Radītāja attieksmi pret sevi;

b) – kabalā teikts, ka Radītāja attieksme ir atkarīga no cilvēka uzvedības;

c) – kabalā sacīts, ka Augstākais Spēks ir nemainīgs un cilvēka darbības mūsu pasaulē to neietekmē;

d) – kabalā tiek uzskatīts, ka atalgojums par izciestajām ciešanām cilvēku gaida nākamajā pasaulē.

2. Ko nozīmē vārds „le-itpalel” (teikt lūgšanu) tiešā tulkojumā no ivrita?

a) – lūgt;

b) – tiesāt sevi;

c) – mainīt sevi;

d) – saukt pēc palīdzības.

3. Kas kalpo par cēloni tam, ka lielākā daļa reliģiju neatzīst kabalu?

a) – kabala prasa no cilvēka iekšējo darbu;

b) – kabala prasa no cilvēka savas dabas mainīšanu;

c) – kabala virza cilvēku uz sava ļaunuma apzināšanos;

d) – visas atbildes pareizas.

4. Cilvēks, kurš attaisno Radītāja darbības attieksmē pret sevi, kabalā tiek dēvēts:

a) – pabeigtais taisnais;

b) – nepabeigtais taisnais;

c) – nepabeigtais grēcinieks;

d) – taisnais.

5. Kāda ir kabalas galvenā atšķirība no visām pārējām garīgajām metodikām?

a) – kabala aicina pēc iespējas mazāk izmantot cilvēcisko egoismu;

b) – kabala nepiegriež vērību pašām vēlmēm, labojams ir tikai nolūks;

c) – ar kabalas palīdzību iespējams ar maksimālu precizitāti prognozēt nākotni;

d) – kabala palīdz cilvēkam uzlabot savas personīgās īpašības.

Vārdnīca

 

81 J. Ašlags. Pēdējā paaudze // M. Laitmans. Garīgās izaugsmes pakāpieni. – Bnei Brak, 1999. Gr. 13.

<<8.kurss-24                 8.kurss-26>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties