8.3. Reliģioza cilvēka atšķirība no kabalista
Cilvēcei ir daudz mērķu. Kabalistiem turpretim ir viens virziens – viņu attieksme pret Radītāju, tāpat arī apzināties nepieciešamību, kas ļauj atklāt Viņa vadību, kas ir nemainīga un kas atklājas tikai atbilstoši līdzības pakāpei Viņam. Ja cilvēks ir pielīdzinājies Radītājam, viņš iekļaujas šajā vadībā, saplūst ar Viņu. Reliģijas, ticību mācības un metodikas, kuras cilvēce ir radījusi, uz to nevirza, tās neprasa no cilvēka iekšējas pārmaiņas un pāreju uz altruistiskām īpašībām.
Pie pārliecības, ka Dievs pret cilvēku izturas dažādi, rodas skaudība pret to cilvēku, pret kuru Radītājs izturas it kā ar lielāku mīlestību, pret Viņa izredzētajiem. Rodas antagonisms ne vien starp cilvēkiem, bet arī starp reliģijām. Kabala turpretim uzskata, ka Radītājs ir nemainīgs un tikai cilvēks, atbilstoši tam, cik lielā mērā ir izlabojies, izpelnas redzēt Radītāja nemainīgajā attieksmē sava stāvokļa un sabiedrības stāvokļa uzlabošanos. Ņemot vērā, ka kabala apgalvo, ka nav jālūdz, bet gan jāmainās pašam, reliģioziem cilvēkiem kabala izraisa nepatiku, jo netiešā veidā tā apsūdz viņus liekulībā.
Lai izprastu kabalistu patieso attieksmi pret Radītāju, kā piemēru var minēt kabalas lūgšanu grāmatu, kurā nav vienkāršu vārdu, kas paustu cilvēka jūtas. Viss, kas tajā rakstīts, nozīmē garīgās darbības, kuras savas labošanās procesā cilvēkam ir jāveic attiecībā pret sevi, lai viņā ienāktu Augstākā gaisma.
Par garīgajām darbībām tiek dēvēta apzināta attieksme pret Radītāju, kuru kabalists pārbauda savā attieksmē pret sabiedrību un viņam apkārt esošajiem cilvēkiem. Radītājs ir absolūta atdeves īpašība; tas nav abstrakts objekts, bet spēks un īpašība, kuru cilvēks sevī atklāj atbilstoši līdzības pakāpei Viņam.
Turpretim reliģisks cilvēks lasa lūgšanu grāmatu, pateicas Radītājam un vēršas pie Viņa ar lūgumu, lai Radītājs palīdzētu cilvēkam mainīties. Taču šis lūgums nav par to, lai Radītājs mainītu cilvēku, darot to līdzīgu Sev – cilvēki lūdz tikai par savu cilvēcisko īpašību uzlabošanu. Citiem vārdiem, viņi lūdz tikai par iespēju mazāk izmantot savu egoismu, savas vēlmes, būt labsirdīgākam attieksmē pret citiem, ieturēt sevi attiecīgajās robežās. Tas netiek dēvēts par labošanos, to var nosaukt par sava egoisma izdevīgu izmantošanu. Kabalisti vispār nepiegriež vērību savām vēlmēm un savām rakstura īpašībām, tā ir sākotnēji ielikta informācija, kas atklājas tikai laika gaitā un var tikt mainīta sabiedrības iedarbības un piespiedu audzināšanas rezultātā. Uz izmaiņām attiecas daudz smalkāka lieta – nolūks. Tas ir egoistisks aprēķins, vēlmju virzība, nolūks ir apslēpts no visiem apkārtējiem un reizēm pat no paša cilvēka. Tikai tas ir labojams. Kabalista smalkais iekšējais darbs pareiza nolūka atklāšanā ir pielīdzināšanās Radītāja īpašībai.
Visas reliģijas pamatojas uz to, lai cilvēks justos zemāks attiecībā pret Radītāju. Visās reliģijās izveidojies apgalvojums par cilvēka maziskumu attiecībā pret Radītāju un par viņa netikumību, kas noved pie konflikta ar Radītāju, ciešanām un mocībām. Plaisa starp cilvēku un Radītāju visās reliģijās tiek traktēta kā kaut kas negatīvs.
Kabalā mūsu netikumības cēlonis tiek izskatīts pozitīvi. Bāls Sulams vienā no saviem rakstiem raksta, ka viņš priecājas par to, ka viņā atklājas grēcinieks, tas ir, atklājas egoistiski nolūki attiecībā pret Radītāju. Tikai pateicoties tam, ka kabalists atklāj un apzinās Radītājam pretējas īpašības, viņš noskaņojas uz pielīdzināšanos Viņam. Tikai apzinoties savu egoistisko dabu, var vērsties pie Radītāja ar patiesu lūgumu par labošanos. Tādējādi kabalists nesūdzas Radītājam par savu nepilnību un maziskumu (to no cilvēka prasa jebkura reliģija), bet jūtas Radītājam tuvs un visas savas sliktās tieksmes neuzskata par savām, ņemot vērā, ka tās mūsos atrodas, lai sasniegtu cēlu mērķi.
Nevajag izdarīt secinājumus par to, labs vai slikts esi tu, pasaule vai Radītājs, pirms spēsi saprast, ka tā ir tikai tava attieksme, nevis patiesā aina. Šis ir principiāls moments un atšķir reliģiozu cilvēku no kabalista.
Reliģija māca: izturies labi pret citiem cilvēkiem un tev būs nodrošināta laba dzīve pēc nāves nākamajā pasaulē. Turpretim kabala klāsta: esi labsirdīgs attieksmē pret citiem cilvēkiem, jo no tevis to prasa Radītājs, tāpēc ka tas ir noteikums, kas ļauj pielīdzināties Viņa īpašībām. Ja mums nebūtu pienākums realizēt radījuma mērķi un sasniegt līdzību Viņam, nerastos nepieciešamība būt labam.
Šeit nepieciešams noskaidrot jēdzienu labestība. Kabalā „būt labam” nozīmē būt apveltītam ar ekrānu attiecībā uz visām vēlmēm, tas ir, izmantot tās Radītāja dēļ. Radītājs ir atdeves īpašība, absolūts altruisms. Šī īpašība tiek dēvēta par Augstāko spēku, jo tieši augstākais spēks radīja radījumu un vēlmi saņemt baudu. Bez tam „būt labam” kabalā nozīmē sniegt visiem radījumiem informāciju par šo Augstāko spēku un paskaidrot mūsu eksistences mērķi šajā pasaulē. Pielīdzinoties Radītājam ar savām īpašībām, tas ir, iegūstot pareizo nolūku, visa cilvēce pacelsies uz citu eksistences līmeni un kļūs laimīga. Visus šos stāvokļus kabalisti mums apsola šajā dzīvē, kura tiks dēvēta arī par nākamo, taču ne pēc nāves, kā domā cilvēki. Reliģijā „būt labam” nozīmē palīdzēt tuvākajiem, ziedot, tas ir, veikt parastas darbības mūsu zemes līmenī. Labākajā gadījumā šīs darbības var novest pie cilvēciskās sabiedrības kvalitātes uzlabošanas. Neskatoties uz to, ka fiziskajā līmenī kabalistiem un reliģioziem cilvēkiem labas darbības var būt līdzvērtīgas, taču to iekšēja jēga un nolūks ir diametrāli pretēji. Šie aprēķini no mums ir slēpti un tāpēc tiek izzināti tikai praksē. Nekad nedrīkst spriest par cilvēku, vadoties no viņa ārējām darbībām – vērtējumam tiek pakļauts tikai nolūks. Tas pats arī ar Radītāju: nezinot viņa Nodomu, mēs nevaram spriest par viņa darbību pareizību attieksmē pret mums.
8.4. Kabalas attieksme pret radīšanas mērķi
Mēs redzam, ka Radītājs radījumus ir radījis „sabojātus”, nevis izlabotus. Viņš radīja mūs tādus ne tāpēc, lai mēs vienkārši iznīcinātu īpašības, kas liek mums vienam otru nogalināt. Viņš radīja mūsos šīs īpašības ne tāpēc, lai, mērķtiecīgi tās izmantojot, mēs sasniegtu radījuma mērķi. Viss, ko radījis Radītājs, radīts, lai nodrošinātu mērķa sasniegšanu.
Ja cilvēks, izmantojot savas sliktās īpašības, aprobežojas tikai ar mēģinājumiem tās iznīcināt, it kā tās vispār neeksistētu, tad līdz ar to tiek noraidīta Visuma radīšanas mērķtiecība. Cilvēks it kā pūlas izlabot Radītāja darbības.
Attieksmē pret jebkuru negatīvu īpašību, kas atklājas cilvēkā, nepieciešams veikt pārbaudi un apsvērt: ja cilvēks jūt sevī nejauku īpašību – vai viņš grasās to likvidēt, tāpēc ka viņam ir slikti no tā, ka šī īpašība viņam piemīt? Ja atbilde būs apstiprinoša, tas nozīmē, ka cilvēks veic tikai egoistisku darbību. Alternatīva ir tajā apstāklī, ka, saglabājot šo īpašību, ir jāsaprot, kā uz tās pamata izpildīt pretēju, altruistisku darbību, ne tādēļ, lai saņemtu patīkamas sajūtas savās egoistiskajās sajūtās, bet lai šī labošanās kļūtu par sviru, kas veicina augšupeju, kalpotu par iemeslu, kas ļauj pielīdzināties Radītāja īpašībām.
Par cilvēka mērķi ir jākļūst radīšanas mērķim, tas ir, saplūsmes ar Radītāju sasniegšanai. Radījuma mērķis nepavisam nav tajā apstāklī, lai cilvēks labi justos tajās īpašībās, kuras patlaban viņam sagādā nepatikšanas. Tādā veidā viņš neizkļūs no sava egoisma, nenonāks ārpus šīs pasaules robežām. Veikt vienkārši labas rīcības attieksmē vienam pret otru nav mērķis. Ielūkojoties vēsturē, mēs redzam, lai ko cilvēce mēģinātu veikt sabiedrības izveidē, kuras pamatā ir laba attieksme vienam pret otru, Radītājs vienmēr pārtrauc šos mēģinājumus un neļauj tos realizēt.
Sacītais ir pamatots arī attiecībā uz reliģiju. Mēs redzam, ka reliģija nespēj cilvēkam nodrošināt laimi. Būtībā tā ir labošanās: Radītājs neļauj reliģiozam cilvēkam sasniegt piesātinājumu, kura pamatā ir reliģisku rituālu pildīšana, neļauj apmierināt savu kāri uz reliģijas rēķina. Pretējā gadījumā cilvēce nonāktu tādā neskaidrībā, tādā nenoteiktā stāvoklī, no kura nekad nespētu izkļūt.
Kabalā Universa uzbūves studēšana cilvēkam veido precīzu ainu par Radītāju, kura īpašības atrodas garīgo īpašību kāpņu virsotnē un par pašu cilvēku, kurš atrodas šo kāpņu lejas daļā. Kāpņu pakāpieni ir pasauļu pakāpes. Tādā veidā radījuma mērķis ietver sevī patstāvīgu pacelšanos augšup un saplūsmi ar Radītāju.
Jaunākie komentāri