3. daļa. Kabalas atšķirība no reliģijas
8. nodarbība
8.1. Priekšstatu attīstība par Augstāko spēku cilvēces vēsturē
8.2. Galvenā kabalas atšķirība no reliģijas – attieksmē pret Radītāju
8.3. Reliģioza cilvēka atšķirība no kabalista
8.4. Kabalas attieksme pret radīšanas mērķi
8.5. Kādēļ nepieciešams studēt kabalu
8.6. Jautājumi un atbildes
8.7. Tests
Papildmateriāls
8.1. Priekšstatu attīstība par Augstāko spēku cilvēces vēsturē
Cilvēces vēsture cieši saistīta ar reliģiju un ticību attīstību. Senajos avotos sacīts, ka pirms kabalas rašanās, laikā, pirms Ābrams kļuva par pirmo kabalistu, viņa tēvs Tera bija elku pielūdzējs. Ābrams tiek uzskatīts par pirmo kabalistu, pirmo, kurš saņēma zināšanas par Augstāko pasauli, vienoto spēku, Radītāju, par to, kas radīja Universu, to vada un ietver sevī visu.
Pirms tam pastāvēja daudzdievība. Cilvēks iztēlojās daudzus spēkus, kas vada šo pasauli. Viņš tam ticēja tāpat kā mūsdienu cilvēks tic tam, ka pasaules vadība tiek realizēta sabiedrības un dabas mijiedarbības rezultātā. Mēs tos uzskatām par iedarbības avotiem attiecībā pret katru no mums.
Ja aiz visiem šiem iedarbības avotiem cilvēks nesajūt vienoto vadošo spēku (to var dēvēt par Radītāju vai Dabu un tas ir vienots saprātīgs spēks, kuram ir savs sākums, beigas un mērķis attiecībā uz cilvēku), viņš tiek dēvēts par elku pielūdzēju.
Ābrams ir pirmais kabalists – pirmais cilvēks, kurš aiz daudzveidīgo spēku izpausmēm, kuri iedarbojas uz katru cilvēku, atklāj šo vienoto spēku.
Viņa tēvs (Ābrama iepriekšējā pakāpe, viņa iepriekšējā Universa likumu apzināšanās), vārdā Tera, ticēja daudzdievībai. Ābrams atkāpās no šī pasaules uzskata, izzināja, ka eksistē augstāka pakāpe – vienotā Radītāja pakāpe. Sākumā viņam šķita, ka viņš atrodas daudzu spēku varā, taču viņš „izspraucās” caur šo slāni un atklāja, ka pār visiem šiem spēkiem no augšienes darbojas vienots spēks un nosauca to par Radītāju. To atklājis, viņš sāka ar šo spēku nodibināt saikni.
Zinātni par vienotā spēka izzināšanu, kurš izpaužas caur daudzveidīgiem spēkiem, kuru iedarbību cilvēks sajūt attiecībā pret sevi, viņš nosauca par kabalas zinātni. Ābrams lika pamatus šai zinātnei, lai, uzsākot to studēt, mēs izzinātu šo vienoto spēku, ar to saplūstu, izzinātu savu sakni. Tad, kad cilvēks sasniedz savu sakni, viņš ienāk pilnīgas brīvības, pilnības, mūžības stāvoklī.
Tādējādi saskaņā ar kabalu eksistē viens Radītājs, vienīgā sakne, nevis dauzdveidīgi spēki. Taču pastāv reliģijas, kuras arī sludina ticību vienotam Radītājam un kuras noraida senās Grieķijas, Indijas un citu valstu daudzdievības reliģijas. Kāda ir kabalas un reliģijas atšķirība? Kāda varētu būt cilvēka attieksme pret Radītāju?
8.2. Galvenā kabalas atšķirība no reliģijas – attieksmē pret Radītāju
Reliģija uzskata, ka Radītājs savu attieksmi pret cilvēku maina atkarībā no cilvēka rīcībām, turpretim kabalas zinātne uzskata, ka Augstākais spēks ir nemainīgs un cilvēka rīcības to nemaina.
Cilvēka rīcības maina viņu pašu, novedot pie citādas Augstākās vadības uztveres. Ja izmaiņas cilvēkā viņu noved pie īpašību līdzības ar Radītāju, tad cilvēks Viņu sajūt kā labvēlīgu attieksmē pret sevi, turpretim ja cilvēks ir mainījies, nonākot lielākā pretstatā (saņemšana) Radītāja īpašībām (atdeve), viņam sāk likties, ka Radītājs pret viņu sācis izturēties negatīvi.
Par Radītāja attieksmes nemainību pret saviem radījumiem norāda daudzi izteicieni, kas atrodami kabalas tekstos: „Es Savu Vārdu nemainu”78, „Labs un dara labu gan sliktajiem, gan labajiem”79, „Augstākā gaisma atrodas pilnīgā mierā”80 u.c. Burtiski tulkojot no ivrita „raidīt lūgšanu” nozīmē „sevi tiesāt”. Cilvēks pārbauda savas īpašības, salīdzina tās ar Radītāja īpašībām un rezultātā lūgšanas nonāk pie lūguma par savas egoistiskās dabas mainīšanu. Viņš vēršas pie „dzīvā” Radītāja, spēku, domu Avota, parauga, kuram līdzināties. Radītājs nav nedzīvs likums, līdzīgi gravitācijas spēkam. Lūgšanai jāsatur konstruktīvs lūgums, kurā cilvēks iegulda visu savu labošanās procesa sapratni. Tādējādi par lūgšanu tiek dēvēta sevis pašpārbaude, pašanalīze. Lūgšanā cilvēks vēršas ne pie Radītāja, bet tiesā sevi, analizē sevi attiecībā pret Augstāko nemainīgo Universumu.
Pareiza, nopietna kli, pareiza, nopietna lūgšana ir MAN pacelšana augšup, kurā ir rešimot un apzināšanās, – ko cilvēks vēlas no patreizējā stāvokļa, uz kādu stāvokli tiecas. Cilvēkam tikai pietrūkst spēks, lai to izpildītu, tajā pašā laikā viņš saprot un redz nākotnes ainu, jūt vajadzību pēc tās. Tikai tāda lūgšana tiek pieņemta, tikai tāda lūgšana tiek dēvēta par pilnīgu.
Tādā attieksmē pret sevi un Radītāju izpaužas kabalas atšķirība no reliģijas. Neskatoties uz to, ka reliģija aicina cilvēku mainīties, tās pamatu veido lūgšanas Radītājam. Pamatojoties uz to, pasaules reliģijas līdzinās senajiem ticējumiem – Augstāko dabas spēku pielabināšanas praktikām.
Raidot lūgšanu, reliģiozs cilvēks vēlas mainīt savu stāvokli: viņš jūtas slikti un lūdz palīdzību Augstākajam spēkam. Pie tam nav svarīgi, kā viņš šo spēku dēvē, kādai konfesijai viņš pieder. Cilvēks lūdz Augstāko spēku, lai viņa stāvoklis mainītos. Viņš nelūdz, lai šis spēks mainītu viņa dabu, viņa egoistisko attieksmi pret realitāti. Viņš saka: „Man ir slikti. Izdari tā, lai man būtu labi”.
Šeit rodas neliela pretruna, jo Augstākais spēks radījis visu, kas ir cilvēkā, viņa dzīvē. Tātad, ja cilvēkam ir slikti, tas nozīmē, ka tā cēlonis ir augstākais spēks. Taču, kāpēc augstākais spēks tā rīkojas? Ko augstākais spēks vēlas panākt, sūtot cilvēkam ciešanas un prasot, lai viņš pie tā vērstos? Vai tādā gadījumā augstākais spēks nav egoistisks, ja vēlas, lai par to neaizmirstu un pastāvīgi piegrieztu tam vērību kā visa esošā avotam šajā pasaulē?!
Tādā veidā cilvēks nonāk pie secinājuma, ka acīmredzot eksistē ne tikai viens spēks. Nav iespējams, lai tas nodarītu viņam ļaunumu un vienlaikus vēlētos, lai cilvēks pie viņa vērstos. Turklāt patiesi dižam spēkam tā neklājas uzvesties! Vai tad kāds no vecākiem soda bērnu tikai tādēļ, lai viņš piegrieztu tam vērību un sajustu savu atkarību no vecāka? Vai tāda attieksme pret bērnu nāk no mīlestības? Protams, nē!
Tādi spriedumi noved cilvēci pie domām par divu augstāko spēku – labestības un ļaunuma – pastāvēšanu. Ļaunuma spēks cilvēkam nodara ļaunu, un viņš no tā bēg pie labestības, lūdzot glābt no ļaunā spēka, kas nes viņam nelaimes. Šāda pieeja jau ir problemātiska.
Kabalas galvenā atšķirība no reliģijas ir paša cilvēka attieksmē pret notiekošo.
Cēlonis, kādēļ kabalu nepieņem reliģijas, ir masu reliģijas pārliecība par to, ka cilvēkam nepieciešams lūgt Radītāju un viss mainīsies viņam par labu, jo Radītājs viņam pagriezīs savu vaigu. Ticīgais pārliecināts, ka nepieciešams ticēt tam, ka Radītājs eksistē un visu pārvalda un, lai viss mainītos uz labo pusi, jālūdz Radītājs, nevis jāmainās pašam. Ar iekšējo sevis mainīšanu reliģija domā pieklājīgu ārējo rīcību veikšanu, palīdzību līdzjūtības dēļ, reliģiskos rituālus, upurēšanu, nevis savas dabas mainīšanu uz Radītāja dabu.
Cilvēks, kurš vēlas redzēt patiesību, atklāj, ka Radītājs nekādā veidā uz viņu neiedarbojas. Radītāja atklāsme radījumiem šajā pasaulē notiek absolūtu likumu iedarbībā. Tādā veidā tiek realizēta pāreja no viena rešimo uz citu, no viena stāvokļa uz citu. Cilvēka spēkos ir tikai pareiza attieksme pret šiem stāvokļiem. Viņš spēj mainīt tikai savu attieksmi. Taču paši šie stāvokļi nemainās, cilvēks tos sajūt savādāk, atbilstoši tam, kā viņš pret tiem attiecas.
Ja cilvēks, būdams attālināts no Radītāja, katrā stāvoklī apzinās tā cēloni un mērķi, tas ir, uzdod sev jautājumu, kāpēc viņš izjūt ciešanas un apzinās, ka tas notiek ar nolūku, lai rezultātā viņš sajustu sevi saiknē ar Radītāju, tad, redzot sevi kā visas radības neatņemamu sastāvdaļu, bet savu stāvokli – kā mazu posmu tajā stāvokļu ķēdē, kuri ir jāiziet, viņš iegūst īpašu kli, dēvētu par garīgo. Līdz ar to mainās viņa sajūtas un redzējums.
Paraugoties uz sevi šādā veidā, cilvēks redz savus stāvokļus no Radītāja puses, tādējādi attieksmē pret sevi sāk attaisnot Viņa darbības. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par „nepabeigto taisno”. Izejot visus stāvokļus no visattālākā punkta no Radītāja līdz Viņam vistuvākajam, cilvēks kļūst par „pabeigto taisno”. Viņš pilnīgi attaisno Radītāju par visiem stāvokļiem, kurus ir izgājis.
Atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir iekļāvies sabiedrībā, viņš sāk izzināt Radītāja attieksmi pret katru radījumu, tāpat arī izejamo stāvokļu cēloņus un mērķi. Tādējādi cilvēks sasniedz stāvokli, kad „izjūt sabiedrības ciešanas”, tas ir, sajūt katra cilvēka kli un pēc tam „priecājas par sabiedrības priekiem”, jo attaisno Radītāja darbības, kas vērstas attieksmē pret katru cilvēku. Cilvēks iegūst lielu „sabiedrības ciešanu” kli un lielu piepildījumu par „sabiedrības priekiem”, tādā veidā iegūstot Ādama Rišona kli. Tas viss notiek pateicoties tikai tam, ka viņš mācās redzēt savu stāvokli un visus pasaules stāvokļus, kuriem ir cēlonis (tas ir, tie nāk no Radītāja) un mērķi – virzienu, kas noved pie Viņa.
Vārdnīca
78 Svētie Raksti, Trešā Ķēniņu grāmata, 6. p.
79 B. Ašlags. Kāpņu pakāpieni. T.2 S. 177. Jeruzaleme, 1998. (ivrits).
80 J. Ašlags. Desmit Sefirot Mācība // Kabalas zinātne. Starptautiskā Kabalas akadēmija: Elektroniskais resurss: http://www.kabbalah.info/rus(2006). 1. d.
Jaunākie komentāri