7.6. Īpašību līdzības princips
Tikai tādā veidā mēs patiešām atbrīvosimies no visiem dabas aizliegumiem. Tad, kad cilvēkam pretīga jebkura saņemšana, kas vērsta uz to, lai gūtu sev labumu un viņa dvēsele ir brīva no visiem liekajiem un maziskajiem ķermeņa apmierinājumiem un no tieksmes pēc goda apliecinājumiem, viņš brīvi mājo Radītāja pasaulē. Šeit viņam nekad nedraudēs jebkādas nepatikšanas, un netiks nodarīts jebkāds zaudējums, jo viss kaitējums, ko cilvēks sajūt, nonāk pie viņa tikai tad, kad viņš saņem savam labumam.
Nepatikšanas, ar kurām cilvēks sastapās iepriekš, viņš sajuta tikai tāpēc, ka viņa īpašības nelīdzinājās Radītāja īpašībām, jo atradās Viņam pretstatā. Nekādas lūgšanas nespēj palīdzēt mums sasniegt labu stāvokli. Mēs jutīsimies labi tikai tādā mērā, kādā pielīdzināsimies Radītājam. Izmaiņām jānotiek mūsos, ne Radītājā. Viņš pastāvīgi izturas pret mums kā dodošais, kā „labs un labu darošs”. Ja cilvēks vēršas pie Radītāja un lūdz Viņam mainīt attieksmi pret viņu un izdarīt viņam ko labu, tas nozīmē, ka viņš uzskata, ka Radītājs patlaban izturas pret viņu slikti. Taču tā nav patiesība. Radītājs nemainās – sacīts, ka „Viņš ir labs un dara labu gan sliktajiem, gan labajiem”, „Es savu Vārdu nemainu”75. Kabalā tiek klāstīts par to, ka Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā un pastāvīgi staro visiem.
Radītājs ir nemainīgs atdeves spēks, kas nemaina savu attieksmi pret Radījumiem. Mēs atrodamies šī spēka laukā, un katrs jūt savas labošanās un sabojātības pakāpi. Tādējādi „raidīt lūgšanu Radītājam” nozīmē lūgt, lai Viņš izlabotu manu personīgo dabu. Viss pārējais netiek dēvēts par lūgšanu.
Ja vēršos pie Viņa, lūdzot Viņu mainīties, tas nozīmē, ka es apsūdzu Viņu par to, ka patlaban Viņš man nes ļaunumu, jo „Nav neviena cita, izņemot Viņu”76. No kurienes vēl var nonākt pie manis viss, kas ar mani notiek, ja ne no Viņa? Vai tad pasaulē ir citi spēki? Ja es domāju, ka darbojas vēl kādi spēki, izņemot Radītāju, es „pielūdzu elkus”. Pēc visiem šiem noskaidrojumiem cilvēkam jāsaprot, ka labošanās ir viņā pašā, viņa vēlmē, viņa materiālā. Materiālu radīja Augstākā gaisma, Radītāja spēks, un tikai par tādu labošanos cilvēks var Viņu lūgt.
Cilvēkam nav pamata dusmoties un sūdzēties pēc tam, kad viņš jau zina, kā rakstīts: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru tās izlabošanai” (Kiddushin, 30) un „Var pamest Mani, taču saglabāt manu Toru, jo tajā iekļautā gaisma atgriež pie Avota”.
Tādējādi ir acīm redzams, ka reliģija kalpo tam cilvēkam, kurš to sludina un nevis radījumiem un to labumam.
Ja arī visi cilvēka darbi kalpo radījumu labumam, un reliģija nosaka visas viņa rīcības, tad tas ir tikai augstākā mērķa, līdzības ar Radītāju sasniegšanas līdzeklis. Pie tam ir skaidrs, ka reliģijas mērķis tiek realizēts šajā pasaulē, tieši dzīvē.
Mēs nesaprotam, nejūtam visus šos procesus mūsu dzīvē, taču „Desmit Sefirot Mācības priekšvārdā” 4. paragrāfā Bāls Sulams raksta:
Augstāk minēto izskaidrojumu gaismā tev ir jāizprot viedo vārdi burtiski. Jo īstenība ir tāda, ka Radītājs Pats uzliek cilvēka roku uz labu likteni, tādā veidā sniedz viņam prieku un baudu materiālajā dzīvē, kas pilna ciešanu un kurai nav satura, tas noteikti izsit cilvēku no līdzsvara, un viņš bēg no tādas dzīves, līdzko viņam parādīs (lai arī caur spraudziņu) kādu mierīgāku vietu. Cilvēks tiecas tur ielavīties no šīs dzīves, kas smagāka par nāvi. Cilvēkam nav svarīgāka norādījuma no Radītāja puses, kā vienīgi šis.
Cilvēka izvēle ļauj viņam nostiprināties, jo nepieciešams, protams, liels darbs un milzīgas pūles, līdz attīrīs savu ķermeni – tas ir, vēlmes gūt baudu vietā iegūs vēlmi atdot, – un spēs pildīt baušļus kā nākas – nevis lai gūtu baudu sev, bet lai iepriecinātu Radītāju. Tikai tādā veidā cilvēks izpelnas laimīgu un tīkamu dzīvi.
Ja es to daru, es ne tikai sagādāju Radītājam prieku, viņam atdodot visās savās vēlmēs – galvenais, ka pateicoties tam, es Viņam pielīdzinos, iegūstot mūžību, pilnību un bezgalību.
7.7. Tests
1. Ko Bāls Sulams savā rakstā dēvē par reliģiju?
a) – kabalas zinātni;
b) – reliģiskās tradīcijas sistēmu „musar”;
c) – reliģiskās ētikas sistēmu;
d) – morāles un tikumiskās normas, kas izriet no 613 Toras baušļiem.
2. Ko ietver audzināšanas sistēmas „musar” raksturojums?
a) – labo cilvēka egoistisko dabu;
b) – virza cilvēku uz stāvokli, kurā viņš sāk augstu vērtēt atdeves īpašību;
c) – ierobežo un brīdina cilvēku, uzliekot viņam par pienākumu veikt noteiktas darbības aiz bailēm no soda;
d) – atgriež cilvēku pie Avota.
3. Kāpēc vispārējai uzplauksmei nepietiek tikai ar lozungu „mīli savu
tuvāko kā sevi pašu”?
a) – tāpēc, ka mēs visi pēc savas dabas esam egoisti un to nespējam ietekmēt;
b) – tāpēc, ka mums ir neizdevīgi būt altruistiem;
c) – tāpēc, ka Radītājs liek mums pārāk lielus šķēršļus;
d) – tāpēc, ka lai realizētu šo nosacījumu, nepieciešams pacelties līdz Radītāja līmenim, taču to nav iespējams sasniegt, vadoties no pasaulīgiem mērķiem, pamatojoties uz pasaulīgām interesēm.
4. Kāds ir kabalas metodes galvenais mērķis?
a) – virzīt cilvēku uz garīgo pasauli savas egoistiskās dabas ļaunuma apzināšanās ceļā;
b) – izstrādāt cilvēkā relatīvu attieksmi pret Radītāju;
c) – novest sabiedrību pie laimes, kā to saprot praktisks prāts;
d) – samazināt mūsu pasaulē ciešanas.
5. Ko kabalā nozīmē lūgšana?
a) – lūgums Radītājam par cilvēka personīgo īpašību mainīšanu;
b) – lūgums Radītājam par sliktu izjūtu izlabošanu uz labām;
c) – lūgums Radītājam par cilvēka iekšējās egoistiskās dabas izlabošanu;
d) – kabalas meditācija.
Vārdnīca
75 Svētie Raksti, Trešā Ķēniņu grāmata, 6. p.
76 Piecas Mozus grāmatas, Otrā Likumu grāmata, 4:35
Jaunākie komentāri