7.4. Spēks, kas spēj mainīt egoismu
Tātad atgriežamies pie raksta „Reliģijas būtība un tās mērķis” studēšanas.
…Kabalas metodika apsola laimi pašam cilvēkam, ja viņš tiecas uz šo zinātni. Kā mēs jau zinām, cilvēks, kurš izzinājis mīlestību pret tuvāko atbilstoši īpašību vienlīdzības likumam, atrodas saplūsmē ar Radītāju un kopā ar Viņu no savas šaurās, ciešanu pilnās pasaules iziet plašajā un mūžīgās atdeves pasaulē, atdot Radītājam un radījumiem.
Atrodoties savās egoistiskajās vēlmēs un iegūstot īpašu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks pievieno sev viņu tieksmes un līdz ar to paplašina savu kli.
Mums nepieciešams pierast pie tā, ka mīlestība pret tuvāko un pārējo cilvēku vēlmju pievienošana sev, Radītāja atklāšana un mērķa saniegšana, ir jēdzieni, kuriem ir vienlīdzīga nozīme. Atdeve Radītājam un atdeve radījumiem – būtībā ir viens un tas pats. Ja cilvēks iegūst atdeves īpašību, viņš nejūt starpību tajā, kas atrodas viņam priekšā – Radītājs vai radījumi.
Attēls 7.3.
Mēs visi atrodamies vienas noslēgtas kli iekšpusē un sajūtam sevi šīs kli iekšienē. Cilvēks sajūt pasauli ar piecu maņu orgānu palīdzību, kuri nodod viņam informāciju un attēlo noteiktu Universa ainu. Tie iekārtoti tā, ka uztver tikai tos datus, kurus vēlamies. Vēlme, kas ir iekšējais sensors un nolūks, šīs vēlmes iekšējā virzība, attēlo mums pasaules ainu. Mēs varam lūkoties uz kādu objektu un to neredzēt, jo šim nolūkam nav vēlmes. Līdzīga parādība notiek arī ar Radītāju. Radītājs ir absolūts altruisms, mēs – radījumi, atrodamies absolūtā egoismā, tāpēc arī Viņu nesajūtam. Kabalisti raksta, ka cilvēks sajūt pasauli sevī, taču mums sķiet, ka attiecībā pret sevi mēs sajūtam dabas spēku iedarbību, lai gan patiesībā ārējo iedarbību nav. Mēs (radījumi) atrodamies vienā un tajā pašā nemainīgajā apjomā (kli, vēlme) un tikai rešimot attīstība, izmaiņas un egoisma pieaugums izraisa mūsos kustības, laika un telpas sajūtu. Atbilstoši tam, cik lielā pakāpē cilvēks izlabo šos rešimot, viņš pielīdzinās Radītājam īpašību līmenī un sajūt vienīgo spēku, un sevi kā šī spēka daļu.
Sevi nelabojot, es jūtu savu pretstatu Augstākai gaismai un ciešu. Izlabojot sevi attiecībā pret Augstāko gaismu, es sāku justies kā Augstākā gaisma un tāpēc jūtu, ka man ir labi. Rezultātā es vienmēr jūtu tikai savas iekšējās īpašības.
Ētikas mācība, kas aicina mūs uz pienācīgu uzvedību, sekot tradīcijām un citiem ārējiem atribūtiem, ir tikai attīstības sistēma vai, kā raksta Bāls Sulams, sistēma „musar” (no vārda masoret, tulkojumā no ivrita „tradīcija”). Par reliģiju, ar kuru Bāls Sulams domā kabalas metodiku kā cilvēka egoistiskās dabas labošanas līdzekli, sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un Toru tai kā piedevu” (Kiddushin, 30). Ar citiem līdzekļiem cilvēks nespēs izlabot savu egoismu un pielīdzināties Radītājam.
Tikai spēks, kas ielikts tekstos, kurus uzrakstījuši kabalisti, atrodoties savu izlaboto stāvokļu augstumā, ir spējīgs mainīt mūsu dabu.
7.5. Atalgojuma princips
Vēl viena pazīstama un uzkrītoša atšķirība, kas atzīst kabalas metodiku, ir tas, ka ētikas sistēma vadās no principa, kas nosaka, kā iegūt cilvēku labvēlīgo attieksmi, kas līdzinās nomai, kur naudu atgūst beigās. Cilvēka pieradums pie šāda darba nedod iespēju pacelties pat pa „musar” pakāpieniem, jo viņš ir pieradis pie apkārtējo sabiedrības, kas maksā par viņa labajiem darbiem.
Tas, kurš studē kabalu, lai sniegtu Radītājam baudu bez jebkāda atalgojuma saņemšanas, patiešām paceļas pa morāles līmeņiem, kā tam ir jābūt. Savā ceļā viņš nesaņem jebkādu samaksu, pa drusciņai savācot nepieciešamo lielā rēķina apmaksai, līdz iegūs citu dabu – dabu, kas vērsta uz atdevi tuvākajam, bez jebkādas saņemšanas sev, izņemot to, kas nepieciešams personīgās eksistences uzturēšanai.
Cilvēks ar savu darbu vēlas sniegt prieku Radītājam, tas ir, jebkurā veidā sasniegt mīlestību pret tuvāko, bez personīgā labuma gūšanas, jo, pateicoties tam, tajā pašā brīdī viņš kļūst identisks Radītājam. Šiem trim parametriem: es, tuvākais un Radītājs – jāapvienojas vienā ainā, jāsakoncentrējas vienā punktā, pēc tam patiešām var runāt par pareizu virzību uz priekšu. Tikai ar tādu šauru un specifisku skatu uz pasauli cilvēks var sasniegt morāles (musar) līmeni. Dažkārt Bāls Sulams par „morāli” tāpat dēvē kabalas metodiku, taču tā jau ir Augstākā, dievišķā morāle, tas ir, sirds iekšējā labošanās, cilvēka vēlmju labošana. Jūs redzat, cik sajaukti mēdz būt apzīmējumi, taču tam nav nozīmes, ņemot vērā, ka zināšanas kabalas zinātnē tiek iegūtas ne ar prātu, bet pateicoties pūlēm, kas virzītas uz to, lai mainītu radījuma egoistisko dabu uz altruistisko Radītāja dabu.
Jaunākie komentāri