Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 8.kurss-19

(SKA MĀCĪBU KURSI), 08.kurss Komentēt

<<8.kurss-18                 8.kurss-20>>

 

7.2. Pamatprincips

 

Ētika un reliģija būtībā ir virzītas uz vienu: tās aicinātas iedvesmot cilvēku pacelties no sīkas mīlestības nejēdzības pret sevi pašu uz apgaroto mīlestības pret tuvāko virsotni. Tajā pašā laikā tās ir attālinātas viena no otras tāpat kā Radītāja nodoms ir attālināts no radījuma domām.

Visi piekrīt – ja cilvēki mīlēs viens otru, pasaulē iestāsies klusums un miers, un visi būs apmierināti. Kas pietrūkst? Atliek tikai pacelt šo lozungu „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” līdz tādam līmenim, lai visi būtu ar mieru to pieņemt kā galveno principu. Kāpēc tad ar to nav pietiekami?

Kabala dzimst no Radītāja nodoma, bet sistēma „musar” ir miesas un asins un to dzīves pieredzes domu auglis.

Tā ir sava veida psiholoģija. Mūsu pasaulē mēs redzam, ka mums ir vērts mīlēt vienam otru un tad mēs spēsim izvairīties no visām nelaimēm. Mēs visi esam egoisti, mums sevi jāiegrožo vismaz aiz bailēm no iznīcināšanas, aiz bailēm no nelaimēm, kuras mums sagādā mūsu egoisms un jāpaceļas līdz mīlestības pakāpei.

Tās būtībā ir „miesas un asins” domas, cilvēka domas. Cilvēce tam piekrīt. Kāpēc tas nedarbojas? Pirmkārt, Radītājs mums liek šķēršļus un neļauj mums mīlēt vienam otru tādā līmenī un tāda iemesla dēļ. Otrkārt, būtu nepareizi uzskatīt, it kā mēs ar savu personīgo lēmumu, vadoties no savas sapratnes un nospraustā mērķa, spēsim sasniegt mīlestību pret tuvāko. Mīlestība pret tuvāko, kas izraisīta ar tieksmi darīt labu sev pašam, nevirza cilvēku augšup, lai sasniegtu Radītāja pakāpi. Tā paceļ mani tikai nepieciešamības līmenī, kad es izturēšos pret cilvēkiem labi tāpēc, lai man pašam būtu labi. Tikko es atklāšu, ka man būs labi arī bez mīlestības pret tuvāko, tajā pašā brīdī visu šo mīlestību es pametīšu. Es nemainu savu dabu, es tikai ārēji labi izturos pret tuvāko.

Starpība starp tām (kabalu un sistēmu „musar”) ir acīm redzama gan izmantojamos līdzekļos, gan galamērķī.

 

Labestības un ļaunuma apzināšanās, kas mūsos attīstās, izmantojot ētikas sistēmu, kā zināms, izstrādā relatīvu attieksmi pret sabiedrības panākumiem…

Kāpēc mēs vēlamies saniegt mīlestību pret tuvāko? Kādēļ visi to vēlas? Tādēļ, ka pasaulei būs labi. Tas būtībā ir vislielākais egoisms, un pie šī lēmuma mēs  nonākam aiz bezizejas. Šeit nav saistības ar patieso atdeves īpašību, ar patieso mīlestību. Par mīlestību dēvē savu vēlmju izmantošanu tikai vienam nolūkam – lai kalpotu tuvākajam.

Iedomājieties, ka visas mūsu vēlmes, domas, tieksmes un plāni piepeši tiek virzīti uz to, lai apmierinātu kāda cita cilvēka vēlmes. Nekas netiek virzīts uz to, lai sasniegtu personīgo labumu. Saskaņā ar kabalas likumiem to dēvē par „mīlestību pret tuvāko”. Ja cilvēks sasniedz tādu domāšanas līmeni, viņš ienāk garīgajā telpā.

Šeit iet runa par cilvēka dabiskās būtības mainīšanu un nevis par ārējo uzvedību, ko prasa no viņa ētika vai sistēma „musar”. Tādu mūsu vēlmes labošanu var veikt tikai gaisma, kas šo materiālu ir radījusi.

Attēls 7.1.

Mūsu sākotnējo materiālu (vēlmi gūt baudu) radījusi Augstākā gaisma. Noteiktā attīstības stadijā šī gaisma ietērpās vēlmē un izraisīja tajā vēl vienu sajūtu – Dodošā sajūtu. Piemēram, esmu pie kāda ciemos, saimnieks mani cienā, un es jūtu, ka šis cienasts iedarbojas uz mani divējādi: no vienas puses, es sajūtu pašu cienastu un to, ka man tas šķiet gards, es jūtos patīkami un labi, taču, no otras puses, es jūtu saimnieka klātbūtni, kurš man pasniedz šo cienastu.

Tas, ka sajūtu Dodošo, bojā manu saņemšanu un es sāku šo baudu atgrūst. Radītāja klātbūtne līdz tādai pakāpei ietekmē kli (vēlmi, radījumu), ka no saņemošās tā pārvēršas par atdodošo, altruistisko.

Tas nozīmē, ka tikai Radītāja atklāsme spēj izlabot manu egoistisko dabu. Ne ētika, ne sistēma „musar” ar tās aizliegumiem un morālēm nespēj mani novest pie labošanās.

Tikai tad, kad no augšienes, tas ir, no attīstītāka stāvokļa atklāsies Radītājs, tad cilvēks, studējot pēc kabalas metodikas, nonāk pie savas egoistiskās dabas ļaunuma apzināšanās, viņā atklājas Radītāja altruistiskā īpašība, kas cilvēkam uzliek par pienākumu kļūt par atdodošo. Šī parādība kabalā tiek dēvēta par cilvēka ienākšanu garīgajā pasaulē, par Radītāja atklāsmi, par mahsoma73 pāriešanu. Tā ir labošanās, kuru alkstam sasniegt, nevis vienkārši „priekšzīmīga uzvedība”.

7.3. Ētikas atšķirība no kabalas

 

Labā un ļaunā apzināšanās, izmantojot reliģiju, noved pie relatīvistiskas attieksmes tikai pret Radītāju.

 

Proti, no atšķirības ar Radītāju mūs noved pie identitātes ar Viņa īpašībām, to dēvē par saplūsmi, kā sacīts rakstā „Toras Dāvināšana”.

 

Attālinājuma pakāpi vienam no otra nosaka mērķu atšķirība.

 

Ētikas mērķis ir sabiedrības laime, vadoties no praktiska prāta sapratnes, kura pamatā ir dzīves pieredze. Galu galā, pūloties sasniegt mērķi, tas nesola kādu labumu virs tām robežām, kuras noteikusi daba.

Parasta audzināšana neprasa no cilvēka pacelties virs savas dabas, no viņa tiek prasīta tikai laba uzvedība. Mūsu cilvēciskajā sabiedrībā mēs pat nesapņojam par to, lai mainītu cilvēka dabu, mēs vienkārši nenojaušam par tādas varbūtības esību. Pat dziļi reliģiozi cilvēki nedomā mainīt cilvēka dabu ar sistēmas „musar” palīdzību. Viņi tiecas mainīt tikai cilvēka uzvedību, lai viņš pildītu baušļus un labi uzvestos attieksmē pret tuvāko – ārējā formā. Šeit neiet pat runa par to, lai izlabotu cilvēka sirdi, lai mainītu tieši viņa būtību. Pat ja arī rodas vēlme mainīt cilvēka iekšējo būtību, tam nav precīzas metodikas.

 

Ja tā ir, tad šis mērķis neiztur jebkādu kritiku, jo kurš gan var reiz par visām reizēm pierādīt indivīdam viņam piederošā labuma patieso mēru, lai piespiestu viņu sabiedrības labā atteikties no kādas daļas, kas pēc viņa sapratnes viņam pienākas?

 

Atšķirībā no tā, kabalas metodika apsola laimi pašam cilvēkam, kurš tiecas pēc šīs metodikas.

Tāds mērķis viņu saista ar apkārtējo gaismu, to mēs studējam Bāla Sulama „Desmit Sefirot Mācības” priekšvārdā, 155. p. Tur sacīts:

Jājautā, kāpēc kabalisti katram cilvēkam uzlika par pienākumu studēt kabalas zinātni. Šajā apstāklī slēpjas diža un atklāsmes cienīga lieta, par cik nenovērtējami brīnumaina īpašība ir paredzēta tiem, kuri apgūst kabalas zinātni…

Pirmkārt, tā ir brīnumskaista īpašība, bet ne tas, ko cilvēks spēj saprast. Ja viņš studē kabalas zinātni, tad ar viņu tas notiek. Un kas tad ar viņu notiek?

…un lai arī nesaprot to, ko mācās, taču pateicoties stiprai vēlmei un tieksmei izprast studējamo materiālu, modina gaismu, kas atrodas ap viņu dvēselēm.

Tas ir, uz cilvēku, kurš studē kabalu, staro kāda gaisma.

Tas nozīmē, ka katram cilvēkam, kurš tiecas izzināt Radītāju, rezultātā ir nodrošināta iespēja sasniegt visas šīs brīnumainās izzināšanas, pateicoties kurām Radītājs Radīšanas Nodomā iecerēja sniegt baudu katram radījumam. Tas, kurš to nav izpelnījies šajā dvēseļu pārdzimšanā, izpelnīsies nākamajā utt., līdz izpelnīsies pabeigt Radītāja nodomu.

Tas nozīmē ne tikai atkārtotu dvēseles pārdzimšanu74. Bāls Sulams raksta: „nākamajā dvēseles pārdzimšanā utt.”, tas ir, var pārdzimt arī divdesmit reižu. Pārdzimšanu skaits ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks tiecas sasniegt mērķi.

 

Taču, kamēr cilvēks nav izpelnījies sasniegt savu pilnību, – tas ir, nav izpelnījies sasniegt mērķi, kas nozīmē pielīdzināties Radītājam, atdeves spēkam, – viņam tiek paredzēta tā gaisma, kurai jānonāk pie viņa kā apkārtējai.

Gaisma, kuru cilvēks saņems ceļa beigās, lai ar to piepildītu savu dvēseli un sajustu, ka atrodas mūžībā, bezgalībā un absolūtā pilnībā, jau patlaban, esošajā stāvoklī, gaismo viņam no nākotnes, kurā šis cilvēka stāvoklis jau ir sagatavots, par cik cilvēks tiecas to sasniegt. Gaisma staro atbilstoši cilvēka tieksmes intensitātes pakāpei.

 

Šo gaismas lielumu nosaka tas, kas cilvēkam ir sagatavots, – gaisma, kas rezultātā viņu piepildīs, – taču tā gaida no cilvēka, lai viņš attīrītu savu saņemošo tilpni, – lai viņš kļūtu par atdodošo, lai katra kli strādātu atdeves dēļ, tas tiek dēvēts par „attīrīšanos” – un tad gaisma ietērpsies sagatavotajās tilpnēs – atbilstoši to sagatavotībai.

Kā cilvēks virzās uz šo stāvokli? Viņš paceļas augšup pa 125 attīrīšanās pakāpieniem. Ir pieci vēlmes līmeņi, un atbilstoši tiem pastāv piecas pasaules: Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādama Kadmona un ārpusē – Bezgalības pasaule.

Attēls 7.2.

Cilvēks pakāpeniski mēro ceļu augšup (uzlabo savas īpašības, savu nolūku) un ienāk (sāk sajust) Bezgalības pasaulē. Tādējādi mums ir nepieciešama metodika, kas palīdz pastiprināt mūsu vēlmi. Atkarībā no mūsu vēlmes intensitātes un tieksmes uz garīgo, gaisma veic brīnumu – noved mūs pie garīgā stāvokļa, tas ir, atklāj mūsos atdeves īpašību un pielīdzina Radītājam.

 

Tādējādi arī tajā brīdī, kad cilvēkam ir tilpņu trūkums – tas ir, kad mums ir tikai maza tieksme uz garīgo, – viņš arī nodarbojas ar šo zinātni – lasot kabalas grāmatas – pieminot gaismas un tilpņu nosaukumus, kas attiecas uz viņa dvēseli…

Kabalisti raksta grāmatas, atrodoties Bezgalības pasaules sajūtā un tāpēc viss, ko lasām kabalas avotos, viss, kas uzrakstīts kabalas valodā, būtībā ir informācija par tām pakāpēm un stāvokļiem, kuri mums būs jāiziet. Kas notiek līdztekus tam, kad cilvēks par tiem lasa? – tajā pašā mirklī noteiktā pakāpē tie viņam staro.

Atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks tiecas atrasties šajos stāvokļos un tos sajust, uz viņu iedarbojas apkārtējā gaisma.

 

Taču gaisma viņam staro bez ietērpšanās viņa dvēseles iekšējā daļā, jo pietrūkst tilpnes, kuras derīgas gaismas saņemšanai. Tomēr, neskatoties uz to, starojums, kuru cilvēks saņem reizi pēc reizes nodarbību laikā, – apkārtējās gaismas veidā, kas atrodas man apkārt un tādā veidā attīra mani no egoisma, – pievelk viņam Augstāko burvību un piepilda viņu ar garīgumu un šķīstību, kas daudz lielākā mērā pietuvina cilvēku pilnībai.

 

Cilvēks sāk sajust atdeves īpašības, binas īpašības, Radītāja īpašības pievilcību. Viņš sāk vērtēt šo īpašību kā augstāku un pilnīgāku, salīdzinājumā ar viņa personīgo dabu un vēlas šai īpašībai pievienoties.

Saņemot šo tieksmi apkārtējās gaismas iedarbības rezultātā uz viņu, cilvēks vēl vairāk pievelk sev apkārtējo gaismu. Šīs gaismas virza cilvēku uz priekšu, palīdzot viņam ātrāk sasniegt pilnību.

Šeit nenotiek brīnumi, izņemot vienu – kabalas avotu iedarbībā cilvēks sāk augstu vērtēt atdeves īpašību, tādā veidā pielīdzinoties Radītājam. Šajā aspektā ir galvenā atšķirība starp kabalu un audzināšanas sistēmu „musar”.

Vārdnīca

 

73 Mahsom(s) – robeža starp sajūtu, kas rodas, pateicoties tikai pieciem maņu orgāniem, proti, „šīs pasaules” sajūtu un sajūtu „sestajā sajūtu orgānā”, tas ir, Augstākās pasaules sajušanu.

 

74 Dvēseļu pārdzimšana – formas maiņa, dvēseles ietērpšana, tā rezultātā notiek tās attīstība.

 

<<8.kurss-18                 8.kurss-20>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties