6.6. Pakāpeniska altruistiskās īpašības attīstība
Arī šīs dzirksteles cilvēkā uzliesmo posmsecīgas attīstības ceļā.
Pat tad, kad nonākam pie lēmuma par to, ka egoisms ir ļaunums, bet atdeve – labestība, process dalās vairākos posmos.
Sākumā cilvēkam attīstās mīlestības un atdeves sajūta, kas virzīta uz ģimenes un tuvāko vajadzībām, kā sacīts: „kad tu redzi kailos un tos apģērb un neatraujies no sava tuvākā”.72 Cilvēkam attīstoties tālāk, viņam piemītošā atdeves īpašība vēršas plašumā viņa attieksmē pret visiem apkārtējiem, tautiešiem vai ciltsbrāļiem. Tā turpinās līdz tam, kamēr cilvēka sirdī sāk attīstīties tāda mīlestība pret tuvāko, kas aptver visu cilvēci.
Tas virzīts uz to, lai cilvēks šajā pasaulē nejustu atšķirību starp cilvēkiem, lai pret visiem vienlīdzīgā pakāpē izjustu mīlestību. Citiem vārdiem, cilvēks iziet no rūpju sajūtas par sevi un jūt tikai citus.
Mēs esam vienotās Ādama Rišona dvēseles daļiņas. Ja viens no mums izjūt šādu sajūtu attiecībā pret visām pārējām dvēselēm, kuras ir kopīgās dvēseles daļas, tādā gadījumā viņš attiecas pret tām tāpat kā Radītājs, paužot mīlestības un atdeves īpašību. Pateicoties tam, cilvēks izpelnās pielīdzināšanos Radītāja īpašībām: es un Radītājs esam identiski un atrodamies vienā īpašībā. Tātad es atrodos tajā pašā stāvoklī, kādā ir Augstākais spēks. Pateicoties tieši šim apstāklim, Radītājs nodomāja izdarīt mums lielu labumu, vēloties novest pie stāvokļa, kurā atrodas Pats. Tikai tāds stāvoklis ir absolūts labums.
Attēls 6.3.
Šim stāvoklim cilvēks pietuvinās pakāpeniski. Sākumā izkļūšanu no sava egoisma viņš sajūt kā mīlestību pret tuvāko, tas ir, tā vietā, lai egoistiski izmantotu citus, viņš, gluži otrādi, sāk tiem kalpot. Tas līdzinās ķermeņa orgānu darbībai, no kuriem katrs rūpējas par organismu kopumā, bet sev paņem tik daudz, cik nepieciešams savu darba spēju uzturēšanai un savas funkcijas pildīšanai. Tāpat arī atsevišķa dvēsele jūt visu „ķermeni”, sajūtot, kā Radītājs, gaisma, piepilda visu Ādama Rišona dvēseles tilpni. Rezultātā cilvēks sasniedz bezgalīgās eksistences formu.
6.7. Divi spēki
Zini, ka divi spēki mūs apkalpo un virza uz pacelšanos un augšupeju pa šo kāpņu pakāpieniem, līdz sasniegsim debesu augstumus – galamērķi, kas nosaka mūsu īpašību pielīdzināšanos Radītāja īpašībām. Starpība starp šiem diviem spēkiem ir tajā apstāklī, ka viens mūs virza „bez mūsu ziņas”, tas ir, ne pēc mūsu izvēles. Mēs to definējām kā ciešanu ceļu vai vispāratzīto ceļu. Šeit sākas tikumiskā filozofiskā sistēma ar nosaukumu „ētika”. Tā pamatojas uz pētniecisko izzināšanu, kas izriet no analīzes, kas veikta ar praktiskā intelekta palīdzību. Pamatā šī mācība ir tikai egoisma radīto zaudējumu kopums.
Attēls 6.4.
Radītājs liek darboties dabas spēkam, kas virza cilvēku uz attīstību. Savukārt cilvēks atrodas bezizejas stāvoklī, jo viņa būtībā ir ielikta vēlme baudīt, kas attīstās arvien pieaugošā veidā (skat. spirāli attēlā). Vēlmei kļūstot arvien lielākai, arvien vairāk viņš savā pasaulē sajūt ļaunumu. Ciešanas pieaug, un cilvēks apjūk meklējumos, kas sniegtu iespēju no tām atbrīvoties. To parāda cilvēku sabiedrības vēsturiskā attīstība kopumā. Mēs jūtam ļaunumu un izvairāmies no tā, cerībā, ka cits variants izrādīsies labāks (skat. lauzto līniju ar bultiņām pa kreisi). Tā notiek visās dzīves sfērās.
Attīstība vienmēr ir ciešanu sekas. Rezultātā mūsu dzīve pārvēršas par bēgšanu no nelaimēm un problēmām, mēs vēlamies sasniegt ko labāku. Šo ceļu Bāls Sulams dēvē par „ciešanu ceļu”. Labums no tā galvenokārt ir tajā apstāklī, ka tas sniedz mums iespēju identificēt mūsu egoismu kā ciešanu avotu. Ja cilvēkam nebūtu egoisma, viņš nespētu sajust dabas spēkus, kuri pastāvīgi darbojas un virza viņu uz priekšu.
Šie pētījumu dati pie mums nonāca nejauši, „bez mūsu ziņas” un ne pēc mūsu izvēles.
Mēs dzīvojam pasaulē, un pasaule no mums prasa veselu virkni darbību. Pamostoties no rīta, mums jāiet uz darbu, jārīkojas, jārūpējas par dažādām lietām un jārisina viena problēma pēc otras. Mums pastāvīgi gribas ēst, dzert, atpūsties, esam spiesti strādāt, lai nodrošinātu savas vajadzības un ģimenes vajadzības. Pasaule no mums pastāvīgi kaut ko pieprasa. Cilvēks nepārtraukti ir parādā attieksmē pret apkārtējiem.
Bāls Sulams raksta, ka tas notiek bez mūsu ziņas. Cilvēks pārdzīvo neapzinātu attīstību. Viņš nezina, ka attīstās pateicoties savas dzīves likstām, jo pastāvīgi aizņemts ar bēgšanu no problēmām un nelaimēm.
Taču tās kalpo savam mērķim, par cik ļaunuma tēls arvien vairāk iet cauri mūsu sajūtām.
Savu dzīvi mēs sajūtam un uztveram kā arvien bezmērķīgāku.
Apzinoties ļaunuma kaitējumu, mēs no tā izvairāmies, rezultātā, mērojot ceļu pa kāpnēm, paceļamies uz augstāku pakāpienu.
Ar ciešanu palīdzību mēs pakāpeniski nonākam pie ļaunuma apzināšanās, tas slēpjas mūsu egoismā. Bēgšana no egoisma ir izplatīta parādība. Teiksim, es izjūtu ciešanas. Ko man ar tām darīt? Var atrisināt problēmu un, pieliekot lielas pūles, var iegūt naudu vai cieņu. Taču var vienkārši aizbēgt no nelaimēm un problēmām un ķerties pie narkotikām, vai nodarboties ar meditāciju. Tādā veidā es ierobežoju savu vēlmi saņemt un neizjūtu jebkādas vajadzības.
Attēls 6.5.
Taču dzīve nestāv uz vietas, un rezultātā tā liks cilvēkam attīstīt savu ego. Tiem, kuri apspiež savu dabisko būtību, lai justos labi, nebūs izejas. Daba piespiedīs apzināties savas ciešanas un meklēt šo ciešanu patieso cēloni. Tie, kuri apspiež egoismu, tikai pagarina savu ceļu. Ciešanas jebkurā gadījumā piespiedīs mūs attīstīt un realizēt savu ego. Rezultātā mēs nonāksim pie absolūti neciešama stāvokļa un atbrīvosimies no šī stāvokļa pa īstam.
Nometot sava egoisma nastu, samazinot vēlmi baudīt, es vienkārši pazeminu sevi līdz nedzīvajam līmenim. Man nav daļas par apkārtējiem, viņiem nav daļas par mani. Es ieeju sava veida nišā un sastingstu gluži kā miris. Pareizi, es nesajūtu ciešanas, taču, no otras puses, neizmantoju savu dabu ar mērķi, lai virzītos uz priekšu.
Kabalas zinātne skaidro, ka ego ir jābūt lielam. Mēs esam spiesti izaudzināt savu ego līdz maksimumam, lai saprastu, ka tas ir ļaunums. Tas ir tik nejauks, ka tu pārvērt to labestībā (skat. bultiņas pa kreisi zīmējuma labajā pusē).
Principā, ar ko mūsu ego ir labs vai slikts? Mums ir vēlme un nolūks (skat. zīm.).
Attēls 6.6.
Vēlme pati par sevi nav ne laba, ne slikta, tas ir radījuma materiāls. Taču nolūks var tikt virzīts attiecībā uz sevi, uz savas vēlmes egoistisku izmantošanu vai tuvākā labā. Tieši nolūks mēdz būt slikts vai labs; vēlme ir vienkārši materiāls. Ar vēlmi nevar strādāt, to nevar mākslīgi samazināt vai palielināt. Tā ir būtība. Mums jāattīstās tajās vēlmēs, kādas mums ir. Tādējādi saskaņā ar kabalistisko audzināšanu cilvēks ne ar ko nav jāierobežo. Cilvēkam ir jāattīstās kopā ar saviem rešimot atbilstoši tam, kā tie mostas. Jālabo ir tikai nolūks.
Šie pieredzes dati pie mums nonāca nejauši, „bez mūsu ziņas” un ne pēc mūsu izvēles. Taču tie droši kalpo savam mērķim, jo ļaunuma tēls arvien vairāk spiežas cauri mūsu sajūtām. Apzinoties tā kaitējumu, mēs izvairāmies no ļaunuma, rezultātā, mērojot kāpnes, paceļamies uz augstāku pakāpienu. Otrs spēks mūs virza „ar mūsu ziņu”, proti, mūsu personīgās izvēles rezultātā. Šis spēks mūs velk uz priekšu un tiek dēvēts par „spēku no priekšpuses”. Mēs to definējām kā gaismas un baušļu ceļu. Pateicoties baušļu pildīšanai un darbam, kas virzīts uz to, lai sniegtu labpatiku Radītājam, mūsos ar brīnumainu ātrumu attīstās ļaunuma apzināšanās sajūta, kā skaidrots rakstā „Toras Dāvināšana”. Rezultātā mēs iegūstam divkāršu laimestu.
Pirmkārt, mums nav nepieciešams gaidīt, līdzko dzīves pieredze sāks mūs stumt no mugurpuses. Katrs šāds pamudinājums pārvēršas par nelaimēm un postiem, kurus izraisa mūsos esošais ļaunums, tajā pašā laikā, strādājot Radītāja labā, šī apzināšanās mūsos attīstās, nepārvēršoties par ciešanām un postiem. Vēl vairāk, valdzinājuma un burvīgas sajūtas rezultātā, ko izjūtam šķīsta darba laikā Radītāja labā ar mērķi sniegt Viņam prieku, mūsos attīstās relatīva attieksme, kas ļauj apzināties pašmīlības dzirksteļu zemiskumu, kas traucē mums savā ceļā sajust valdzinošo atdeves tieksmi Radītājam. Tādā veidā ļaunuma atklāšanas sajūta pakāpeniski mūsos attīstās uz baudījumu un lielā miera fona…
Savā esošajā stāvoklī mēs nenodarbojamies ar antropoloģiju un filozofiju, un nepētām sociālās problēmas, nonākot pie secinājuma, ka cilvēka egoistiskā daba ir ļaunums. Studējot kabalu, cilvēks apzinās savas dabiskās būtības ļaunumu salīdzinājumā ar Radītāja īpašībām. Tā ir virzīšanās uz priekšu gaismas un baušļu ceļā.
Tātad mēs varam attīstīties ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie Avota vai ciešanu ceļā. Ciešanu ceļš ir ilgs un smags, turklāt to mēro visa cilvēce. Kabalas metodika atklāj vienīgo līdzekli, proti, cilvēka dabiskās būtības mainīšanu uz Radītāja dabu, turpretim līdztekus tam visas pārējās sistēmas ļauj atkāpties no ļaunuma, ierobežojot tikai vēlmes.
6.8. Tests
1. Ko nozīmē „bauslis” kabalā?
a) – nolūka noskaņošana uz maksimālu baudas gūšanu sev;
b) – darbības, kas virzītas uz to, lai mainītu nolūku no baudas gūšanas sev par labu tuvākajam;
c) – stingra reliģisko tradīciju ievērošana;
d) – kabalas avotu studēšana.
2. Kas pēc kabalistu uzskatiem ir mūsu ciešanu cēlonis?
a) – mūsu īpašību pretstats Augstākās gaismas īpašībām;
b) – tas, ka atdeves īpašību mēs uztveram kā tumsu;
c) – mūsu egoistiskās īpašības noskaņotas uz saņemšanu sevis dēļ;
d) – visas atbildes ir pareizas.
3. Kas kabalā tiek dēvēts par ļaunumu?
a) – spēks, kas traucē cilvēkiem apvienoties vispārējās uzplauksmes labā;
b) – kaitīgie ieradumi, no kuriem cilvēks vēlētos atbrīvoties;
c) – spēks, kas traucē cilvēkiem apvienoties, lai iegūtu Radītāja īpašības;
d) – ļaunuma spēki, kas pretojas Radītājam.
4. Kāpēc vēlmes saņemt spēks kabalā tiek dēvēts par „nāves eņģeli”?
a) – tāpēc, ka cilvēks sākotnēji sevi identificē ar vēlmi saņemt;
b) – tāpēc, ka cilvēks pastāvīgi bīstas no šī spēka;
c) – tāpēc, ka cilvēks visu dzīvi atrodas šī nežēlīgā spēka varā, pašam neapzinoties;
d) – tāpēc, ka šis spēks atklājas cilvēka nāves brīdī.
5. Spēku, kas virza mūs uz priekšu saskaņā ar mūsu izvēli, Bāls Sulams dēvē…
a) – par ciešanu ceļu;
b) – par Gaismas un baušļu ceļu;
c) – par dzīves ceļu;
d) – par ticības ceļu.
Vārdnīca
72 Pravieša Jesajas grāmata, 58:7.
Jaunākie komentāri