6.5. Atšķirības pakāpe no Radītāja īpašībām
Rakstā „Toras Dāvināšana”69 tika skaidrots, ka bauda un svētlaime tiek noteiktas atbilstoši īpašību līdzības pakāpei ar Radītāju, turpretim ciešanas un nepacietība – atbilstoši atšķirības pakāpei no Radītāja. Saskaņā ar to egoisms mums ir pretīgs un nepanesami smags, jo ir pretmetā Radītājam.
Šajā rakstā Bāls Sulams izsaka loģisku domu, tikai mēs nespējam to pilnībā uztvert. Visas ciešanas, kuras mēs izjūtam, izraisītas ar to, ka mūsu daba ir pretstatā Radītāja dabai. Mēs vienkārši nespējam apzināties savu ciešanu cēloni. Cēlonis ir mūsu īpašību pretstats Radītāja īpašībām.
Attēls 6.2.
Taču egoisma pretīgums katrai dvēselei nav vienlīdzīgs, un tā mēraukla katram ir atšķirīga. Mežonīgs un pilnīgi neattīstīts cilvēks neuzskata egoismu par sliktu īpašību, tādējādi to atklāti izmanto, izturoties pilnīgi bezkaunīgi un nelikumīgi. Visu acu priekšā viņš laupa un slepkavo katru, kas viņam sasniedzams.
Ļaunuma apzināšanās līmenis ir atkarīgs no indivīda. Cita lieta dzīvnieks: tas atšķiras no cilvēka ar to, ka nekad nenodara citiem ļaunumu ar iepriekšēju nolūku. Ja dzīvnieks kādam uzbrūk, tad to darīt viņu izaicina daba, nevis vēlme, kuru nosaka brīvs lēmums. Dzīvniekos ir ielikta programma „ēst citus, lai apmierinātu savu izsalkumu”. Tiklīdz izsalkums ir apmierināts, dzīvnieks pārstāj piegriezt vērību apkārtējiem.
Atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēks savos tīkojumos ir nevaldāms. Lai gūtu personīgo labumu, viņš gatavs absorbēt sevī visu pasauli, izmantot visus radījumus. Viņš saņem baudu no citu cilvēku ciešanām, tā ir īpašība, kas nepiemīt dzīvnieciskajam līmenim. Citiem vārdiem, cilvēks ir apveltīts ar neierobežotu egoismu.
Taču atšķirībā no dzīvnieka, cilvēks spēj apzināties savas dabas – sava egoisma ļaunumu.Vieni apzinās to lielākā mērā, citi – mazākā. Atbilstoši sava egoisma apzināšanās pakāpei, mēs sākam to slēpt. Tā nav labošanās: mēs vienkārši to piesedzam ar skaistiem vārdiem „paldies” un „atvainojiet”. Mēs zinām, ka pret citiem ir jāizturas tā, lai varētu tos pieklājīgi izmantot. Tā nav egoisma labošana, bet „pareiza” tā pielietošana, kas tā vai citādi izriet no ļaunuma apzināšanās.
Piemēram, pie tevis pienāk bērns un kaut ko izrauj no rokām. Viņš neapzinās, ka tas ir slikti. Pieaugušais arī var pienākt un atņemt, taču tāpat var delikāti palūgt vai izmantot viltību. Tā vai citādi, tā nav labošanās, taču tomēr tā ir ļaunuma apzināšanās: tagad cilvēks saprot, ka egoismu nedrīkst izmantot tieši. Bāls Sulams klāsta, ka tas liecina par attīstīta cilvēka atšķirību no neattīstīta.
Cilvēks, kurš ir vēl attīstītāks, sāk apzināties, ka egoisms ir ļaunums attiecībā pret viņu pašu. Viņam vairs nav nepieciešamības slēpt savu egoismu, izmantojot citus savam piepildījumam – cilvēks sāk apzināties savu ego attiecībā pret mērķi, attiecībā pret dabas likumiem, attiecībā pret Radītāja altruistisko īpašību. Viņš redz, ka viņa egoistiskā daba ir ļaunums. Tas ir ļoti smalks iekšējais aprēķins, tādēļ vienīgais attīstības ceļš, kuru iesaka kabalisti, ir audzināšana, kuras pamatā ir personīgais piemērs, bez piespiešanas, „Garīgajā nav piespiešanas”70. Savā attīstībā mums pastāvīgi jāmēro ceļš augšup pa ļaunuma apzināšanās pakāpieniem. Cilvēks pats lemj, kas attiecībā pret viņu ir sliktums un saskaņā ar šo lēmumu atbrīvojas no ļaunuma.
Attīstīts cilvēks zināmu sava egoisma pakāpi sajūt kā ļaunumu un vismaz kautrējas to publiski izmantot. Taču slepus viņš joprojām īsteno visas savas intrigas.
Sasniedzot šo līmeni, cilvēkā ir attīstījusies ļaunuma apzināšanās. Viņš nevēlas demonstrēt citiem, ka ir zaglis. Par zādzību tiek dēvēta sava egoisma izmantošana apslēptībā.
Daudzkārt attīstītāks cilvēks patiešām sajūt egoismu kā kaut ko pretīgu, viņš nespēj sevī izturēt tā klātbūtni. Tāds cilvēks izstumj no sevis egoismu atbilstoši savai apzināšanās pakāpei, tā rezultātā viņš vairs nevēlas un nespēj baudīt sveša darba augļus. Rezultātā cilvēkam sāk mosties mīlestības dzirkstis pret tuvāko, proti, altruisms, labestības īpašība.
Notiek kardinālas izmaiņas cilvēka dabā. Iepriekšējās pakāpes attīstīja vēlmi saņemt, tāpat arī vēlmes izmantošanas un piepildījuma līdzekļus; tie tika virzīti uz to, lai es kļūtu gudrāks, lai es labāk zinātu likumus un citu cilvēku dabu, lai es varētu tos izmantot, nenodarot sev kaitējumu utt. Pēc tam cilvēks nonāk pie otrā ļaunuma apzināšanās līmeņa, kas slēpjas viņa dabā. Iepriekš viņš domāja, ka ego viņam palīdz iekarot visu pasauli un valdīt pār to, taču tagad viņš redz, ka tas viņam kaitē, ka šāda pieeja realitātei nodara viņam ļaunumu. Cilvēks sāk neieredzēt šo īpašību un attiecīgi meklē līdzekļus, lai no tās atbrīvotos.
Taču, vai mēs redzam šādu notikumu attīstību mūsu pasaulē? Vai sajūtam ko līdzīgu, uzsākot kabalas studēšanu? Vai tad mēs sākam sevi neieredzēt? Teorētiski mēs varam piekrist, ka ego piemīt postošs spēks un no tā ir vērts atbrīvoties. Taču tāda veida apziņa atrodas vēl tālu no patiesā naida pret savu egoismu.
Nepieciešams atklāt ļaunumu, kas mūsos slēpjas. Egoisms ir ļaunums un ne tikai teorētiski analizējot cilvēka dabu. Šodien cilvēcei ir pietiekams pamats atbilstošam secinājumam, taču mēs parasti sakām: „Ko lai dara? Tāda ir lietu būtība. Jāievieš likumi, kas sakārtos mūsu savstarpējās attiecības un neļaus cilvēkam nodarīt pārāk lielu kaitējumu citiem”. Cilvēce attīsta šos mehānismus, jo nesaprot, ka egoismu ir iespējams iegrožot un pat izlabot. Protams, mēs tomēr ceram to iespējamā veidā savaldīt, taču redzam, ka tas laužas uz āru, novedot cilvēku pie narkotiku lietošanas, terorisma un citām lietām.
Par egoisma labošanu neviens pat nesapņo. „Pārvērst egoismu par tā pretmetu, par altruismu? Tas ir nereāli.”. Tā runā visi un ir pārliecināti par šī apgalvojuma pareizību. Taču tas izriet no tā, ka cilvēks nezina egoisma labošanas īsto līdzekli, kas ļautu atpazīt ļaunumu līdz tādai pakāpei, ka cilvēks pats no tā bēgtu kā no postošākās lietas pasaulē. Ja ar kāda līdzekļa palīdzību mēs spētu saskatīt, ka mūsu egoistiskā daba mūs nogalina, mēs vēlētos izrauties no šīs dabas.
Tā jūtas vēža slimnieki: cilvēka organismā kaut kas atrodas, kas viņu saēd un viņš nespēj no tā atbrīvoties. Viņš vēlētos to izdabūt no sevis, taču nespēj.
Kur lai ņem līdzekli, kas ļautu mums redzēt, kāds ļaunums slēpjas mūsu dabā? Šim nolūkam mums nepieciešama gaisma, kas iedarbojas uz mums no augšienes un kas dēvēta par „apkārtējo”. Tieši salīdzinājumā ar to mēs sajutīsim, ka mūsu iekšējā daba ir ļaunums. Mēs spēsim iedomāties, no kā esam atdalīti un ko zaudējam sava egoisma dēļ. Ja cilvēks redzētu un justu, ko palaiž garām, kādu ļaunumu viņam nodara egoisms un kā tas viņu saēd no iekšienes, viņš no tā aizbēgtu. Mēs neesam spējīgi novērtēt pat visminimālāko pieskārienu garīgajam, tas ir, novērtēt stāvokli, kurā atrodas Radītājs. Tad, kad radījums sevī atklāj atdeves īpašību, atbilstoši īpašību līdzības likumam radījums sāk saplūst ar Radītāju. Nav vārdu, lai aprakstītu šo stāvokli. Bāls Sulams raksta: „es redzēju apgriezto pasauli”.
Mūsu mācību uzdevums ir piesaistīt gaismu, kas atgriež pie Avota, saskaņā ar principu „Tavā gaismā mēs redzam gaismu”.71 Pateicoties tam, mēs spēsim atklāt ļaunumu, kas mūsos slēpjas. Ko sevī ietver kabalas zinātnes būtība, kur atrodas tās spēks? Kabala mūsos attīsta ļaunuma apzināšanās sajūtu. Vairāk arī nav nepieciešams. Atbilstoši ļaunuma apzināšanās pakāpei, mēs izvairāmies no ļaunuma un pārejam labestības pusē. Tādējādi pieejai mācībām ir jābūt praktiskai: ātrāk apzināties patreizējā stāvokļa ļaunumu un saņemt spēkus un vēlmi, lai sasniegtu nākamo stāvokli, daudzkārt tuvāku Radītājam un atdevei.
Vārdnīca
69 Bāla Sulama raksts „Toras Dāvināšana”, 9. un 11. p.
70 Babilonijas Talmūds, traktāts „Avodah Zarah”, 1:3.
71Psalmi, 36:10.
Jaunākie komentāri