6.3. Ļaunuma apzināšanās
Šis jautājums tika labi izskaidrots rakstā „Toras Dāvāšana”.66 Šeit es paskaidrošu, kas ir attīstības būtība, kas tiek realizēta Toras un baušļu apgūšanas ceļā. Par ko iet runa?
Runa iet par mūsos slēptā ļaunuma apzināšanos. Baušļu pildīšana cilvēku virza uz lēnu un pakāpenisku attīrīšanos, turpretim attīrīšanās līmeni nosaka mūsos slēptā ļaunuma apzināšanās pakāpe.
Sajūtot sevī slēpto ļaunumu, cilvēks sāk to ienīst un cenšas no tā attālināties. Cilvēks apzinās, ka viņā ir īpašība, kas izraisa ciešanas. Viņš egoistiski apsver lietu būtību un izvairās no šīs īpašības.
Cilvēkam nepieciešams zināt, kuras no viņam piemītošām īpašībām, ieradumiem, iedzimtām rakstura īpašībām un tām, kuras ieguva dzīves laikā, ir ļaunums. Kā to uzzināt? Mēs pārāk maz sajūtam sevī ļaunumu, taču, ja ticēt kabalistu sacītajam, viss radījums ir ļaunuma izpausme. Kā lai pie tāda secinājuma nonāk? Kā rast sevī spēkus, lai izvairītos no ļaunuma?
Reizēm notiek tā, ka dažas īpašības mēs uzskatām par sliktām. Piemēram, cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, ievērot diētu, izdarīt sev ko labu un lietderīgu, taču nav uz to spējīgs. Sliktie ieradumi un trūkumi kabalā netiek dēvēti par ļaunumu.
Par ļaunumu tiek dēvēts spēks, kas cilvēkiem traucē apvienoties, lai varētu sasniegt radījuma mērķi, iegūt Radītāja īpašību. Cilvēcei nepieciešams apvienoties ne tāpēc, ka tādējādi mums būs vieglāk un drošāk dzīvot, bet ar mērķi iegūt Radītāja īpašības. Viņš ir pati pilnība un, sasniedzot Viņa īpašības, mēs kļūstam Viņam līdzīgi. Tādēļ kabalisti klāsta, ka kabalas zinātnes studēšana nosaka vienīgo mērķi: izraisīt mūsos skaidru slēptā ļaunuma apzināšanos tik lielā mērā, lai mēs spētu no tā atteikties, lai rezultātā sasniegtu to pilnības stāvokli, kādā atrodas Radītājs.
Cilvēks taču pēc savas dabas gatavs noraidīt un izskaust sevī jebkuru ļaunumu. Šī īpašība līdzīgā kārtā raksturīga katram radījumam.
Ļaunums nav izturams, cilvēks to pastāvīgi noraida, taču katrs to dara ar dažādas pakāpes intensitāti. Reizēm esam gatavi ciest, taču pēc tam nonākam līdz tādam stāvoklim, kad atbrīvošanās no ļaunuma kļūst par mūsu pienākumu. Kā sasniegt ļaunuma apzināšanos? Kā visātrākā veidā to apzināties tik lielā mērā, lai kļūtu spējīgs to atmest? No kurienes ņemt spēku, kas spēj novest pie ļaunuma produktīvas apzināšanās?
Patlaban svarīgi apzināties, kas tieši mums traucē sajust laimi. Radītājs, labs un labu darošs, sagatavoja mums labklājības pārpilnību un šobrīd vissvarīgākais ir saprast, kāpēc mēs neatrodamies līdzīgā sajūtā, kāpēc neatrodamies mūžīgā pasaulē. Kas ir tas ļaunums, kas man traucē?
Veidojumi viens no otra atšķiras tikai ar ļaunuma apzināšanos. Daudzkārt attīstītāks veidojums apzinās lielāku ļaunuma pakāpi un atbilstoši tam izstumj no sevis ļaunumu lielākā mērā. Turpretim neattīstīts veidojums sajūt sevī mazu ļaunuma pakāpi, atbilstoši tam atgrūž no sevis tikai mazu tā daļu, atstājot sevī visus savus netīrumus, jo nav spējīgs ļaunumu uztvert.
No cilvēka attīstības līmeņa ir atkarīgs, cik lielā mērā viņš apzinās ļaunumu. Atbilstoši ļaunuma apzināšanās pakāpei, viņš automātiski no tā izvairās. Savā būtībā mēs atturamies un izvairāmies no tā, kas nodara mums sliktumu. Problēma ir tikai tajā apstāklī, kā atklāt to, ko nozīmē – slikti. Pēc tam viss noris pats par sevi saskaņā ar mūsu egoistisko vēlmi. Tādējādi es atbrīvojos no ļaunuma tādā mērā, kādā redzu, ka tas ir ļaunums.
6.4. Realitātes uztvere
Lai nenogurdinātu lasītāju, mēs noskaidrosim, kas ir ļaunums un labestība vispārējā nozīmē, kā tas aprakstīts rakstā „Toras Dāvāšana”.67 Katra ļaunuma atšķirības īpašība ir nekas cits kā pašmīlība, kas dēvēta par egoismu. Attiecībā uz īpašībām tas ir pretstatā Radītājam, kuram nav vēlmes saņemt sevis dēļ, bet ir tikai vēlme atdot.
Redzot acu priekšā mūsu pasaules ainu, mēs saņemam informāciju ar piecu maņu orgānu palīdzību. Pēc tam šī informācija tiek apstrādāta smadzenēs, un mēs to uztveram caur vēlmi saņemt ar nolūku sevis dēļ. Cilvēks dzīvo, pateicoties nolūkam un visu informāciju, kuru viņš saņem, rezultātā interpretē pēc principa, kā sasniegt sev maksimālu labumu, ieguldot minimālus spēkus. Šis aprēķins arī nosaka mūsu pasaules ainu, proti, ko mēs sajūtam. Radītājs ir tīra atdeves īpašība, turpretim mēs, radījumi, pretēji tam esam iestiguši saņemšanā, īpašībā, kas pretēja Viņam. Mēs jūtam, ka esam pretmetā labestībai, kas nāk no Viņa un mūsu egoistiskais nolūks ir ļaunuma avots, jo mūsu acīs Radītāja labo atdevi tas aino kā pretēju, ļaunu. Šo atdevi cilvēks uztver kā tumsu, jo atdeves īpašība viņam ir nīstama un nejauka.
Attēls 6. 1.
Mūsu ego redz ļaunumu atdevē. Ja mēs savu ego pārvērtīsim altruismā, īpašībā, kas vērsta uz ārpusi, tad Radītāja atdevi mēs sajutīsim kā labestību, kā gaismu. Nekas nav jāmaina, izņemot tā fakta konstatāciju, ka ego ir ļaunums, bet altruisms un atdeve – labestība. Pietiekami ar to, lai mainītos mūsu iekšējā attieksme, pietiekami pārdefinēt vērtības un tajā pašā mirklī mēs sāksim dzīvot līdzīgi Radītājam, atdeves īpašībā. Šāds stāvoklis mums kļūs kā mūžīga un pilnīga dzīve, bez jebkādiem ierobežojumiem, jo kļūsim kā Viņš.
Ja nevēlēsimies to darīt, mūsu ego turpinās savu nepārtraukto attīstību. Tāpēc ar Radītāju mēs atrodamies augoša antagonisma stāvoklī un arvien stiprāk sajūtam ļaunumu.
Šodien tas jau novedis pie vispasaules krīzes. Cilvēce pakāpeniski nonāk pie sapratnes, ka tieši cilvēciskais ego noposta dzīvību uz Zemes un visu, ar ko nodarbojamies sevī un sabiedrībā. Šādai apziņai nekavējoties mūs jāved pie lēmuma atbrīvoties no šīs īpašības. Problēma ir tikai tajā apstāklī, ka izzinot sevi un sabiedrību, cilvēks nezina, kā savaldīt savu ego.
Mūsu pasaule atrodas egoistiskās dabas gūstā, vēlmes saņemt varā. Vēlamies to vai nē, mums gandrīz vai verdziski jāpilda likumi, kurus noteikusi vēlme saņemt.
Cilvēks tik lielā mērā norūpējies par sevi, ka pat neapzinās, ka atrodas kāda spēka varā. Tas līdzinās gluži kā piemērā par bērnu vai neattīstītu cilvēku, kuru noskaņojuši visu dzīvi strādāt kāda cita labā un pie tam domāt, ka viņš strādā savā labā. Mēs pat neapzināmies, ka atrodamies tik nežēlīga spēka varā kā vēlme saņemt. Tā nav nejaušība, ka kabalā to dēvē par „nāves eņģeli”.
Tajā brīdī, kad cilvēks sevi pārstāj identificēt ar šo spēku, viņš sāk to ienīst. Šādu stāvokli dēvē par ļaunuma apzināšanos. Mūsu uzdevums ir pareizi redzēt un noteikt savu stāvokli. Tad, kad cilvēkam tas atklājas, viņš sāk meklēt metodes, lai atbrīvotos no savas egoistiskās dabas varas.
Šeit tad arī nāk klajā kabalas zinātne. Šī procesa mērķis ir metodikas atklāšana, ar kuras palīdzību ir iespējams izlabot egoismu, pārvēršot to par pretēju īpašību – atdeves īpašību. Tieši tad arī mēs sajutīsim, ka gaisma ir labestība. Par to sacīts Svētajos Rakstos: „Un Dievs redzēja gaismu labu esam…”.68
Vārdnīca
66 Bāla Sulama raksts „Toras Dāvāšana”, 12. paragrāfs.
67 Bāla Sulama raksts „Toras Dāvāšana”, 12. paragrāfs.
68 Pentateihs, Radīšanas grāmata, 1:4.
Jaunākie komentāri