5.3. Darbs cilvēka iekšienē
Mūsu dzīvē var norisināties visdažādākie notikumi: neveiksmes, dzīves triecieni, slimības. To visu pārdzīvojot, cilvēks maina uzskatus par lietām, it kā sevi pārslēdz un piepeši citu attieksmē pret sevi sāk redzēt ne ļaunumu, bet Augstākā spēka iedarbību. Apzināti pieņemot šīs iedarbības, viņš jau ir gatavs tās uztvert kā pareizas un labvēlīgas.
Mainoties cilvēka attieksmei, viņam sāk mainīties arī viss apkārt notiekošais. Cilvēks sāk uztvert dzīvi nevis kā „ciešanu ceļu”, bet kā „gaismas ceļu”. Nav jāgaida no Radītāja laba attieksme vai kādi sodi. Ja mainās cilvēka attieksme pret dabas likumiem, tas ir, ja iepriekš visus šos likumus viņš ir apguvis un piekrīt nepieciešamībai tos pildīt, tad Radītāja būtības apzināšanās kā „laba un labu daroša”, sāk virzīt cilvēku no viena stāvokļa uz otru, līdz pat pilnīgai sevis labošanai.
Tās ir tikai psiholoģiskas pārmaiņas cilvēka attieksmē pret dzīvi. Mainot savu attieksmi, cilvēks maina savu iekšējo pasauli. Kas var mainīt mūsu attieksmi pret dzīvi? Savā īstenības uztverē cilvēks līdzinās melnajai kastei, kurā ar redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes palīdzību nokļūst informācija. Šī informācija nonāk smadzenēs. Mēs it kā pastāvīgi izjūtam mainīgās ārējās ietekmes. Taču patiesībā no ārpuses nekas nemainās: ārpus mums pastāv tikai Augstākā gaisma62, kas atrodas pilnīgā mierā. Kas tad mūsos mainās? Tikai rešimot.
Attēls 5. 4.
Izņemot rešimot, var mainīties tikai mūsu attieksme pret savu attīstību. Tas, ka pasaule vienu brīdi mums šķiet laba, bet nākamajā mirklī – slikta, ir tikai mūsu iekšējo pārmaiņu sekas. Ārpus mums nekas nemainās. Manī parādījās jauni rešimot – tajā pašā mirklī gan mājās, gan darbā, gan bankā pret mani sāka izturēties savādāk. Tas esmu es, kas sevi uztver šādā veidā, tas esmu es, kas savās kelim izjūt pastāvīgu Augstākās gaismas ietekmi.
No augstāk sacītā var secināt, ka „gaismas ceļu” vai „ciešanu ceļu” nosaka cilvēks. Divu ceļu nav, jo pretējā gadījumā varētu spriest par to, ka Radītājs vienu soda, taču pret kādu citu ir labvēlīgs. Nekā tamlīdzīga: Viņš ir „labs un dara labu”. Pārvarējis „ciešanu ceļu”, cilvēks jebkurā gadījumā nonāks pie „gaismas ceļa”. Tikai no cilvēka ir atkarīga viņa attieksme pret Augstāko vadību.
Šie principi mums pastāvīgi jāatceras un jācenšas tajos nesapīties. Šeit nepieciešams piebilst, ka Radītāja labsirdīgā attieksme tiek sajusta tikai cilvēka dvēselē. Vēlmē saņemt cilvēks nekad nesajutīs labu attieksmi, pie tam Radītājs neņem vērā ķermeni63.
5.4. Tests
1. Ko nozīmē dvēseles labošanās no kabalistu viedokļa?
a) – reliģisko tradīciju stingra ievērošana;
b) – 613 vēlmju, no kurām sastāv cilvēka dvēsele, labošana;
c) – atteikšanās no pasaulīgām baudām;
d) – dvēseli labo piedalīšanās labdarībā.
2. Kas ir radījuma mērķis (saskaņā ar kabalu)?
a) – stāvokļa, kurā radījums spējīgs sajust absolūtu labestību, sasniegšana;
b) – patstāvīga pacelšanās augšup un saplūsme ar Radītāju:
c) – sasniedzot Radītāja īpašību, pašam kļūt par „labu un labu darošu”;
d) – visas atbildes pareizas.
3. Kādā veidā cilvēks var mainīt savu attieksmi pret dzīvi, „pārslēdzoties”
no ciešanu ceļa uz Toras ceļu?
a) – izpelnoties Radītāja labo attieksmi pret sevi;
b) – atklājot sevī jaunus rešimot;
c) – iemācoties pareizi sevī uztvert Augstāko Gaismu (tas ir, mainot sevī
attieksmi pret atdeves īpašību);
d) – attīstot sava rakstura pozitīvās īpašības.
4. Augstākā vadība ir mērķtiecīga, un tās galamērķis ir novest mūs…
a) – pie laba un ļauna apzināšanās;
b) – pie savas egoistiskās dabas apzināšanās;
c) – pie vienlīdzības ar Radītāju;
d) – pie sava likteņa patstāvīgas vadības.
5. Bāls Sulams saka: „nerādi muļķim…”
a) – to, ko viņš nespēs saprast;
b) – pusi paveiktā darba;
c) – galamērķi;
d) – viņa trūkumus.
Vārdnīca
62 Augstākā gaisma – noteikts izstarojuma veids no augšienes, pozitīvie ārējie garīgie enerģētiskie lauki; tas, kas nāk no Radītāja būtības un ko radījums sajūt kā „radīšanas Nodomu”: sniegt radījumiem baudu.
63 Jēdziens „ķermenis” nozīmē „vēlmi saņemt”.
Jaunākie komentāri