Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 8.kurss-12

(SKA MĀCĪBU KURSI), 08.kurss Komentēt

<<8.kurss-11                 8.kurss-13>>

 

5. nodarbība

 

5.1. Gaismas ceļš un ciešanu ceļš

5.2. Attīstības mērķis

5.3. Darbs cilvēka iekšienē

5.4. Tests

 

 

5.1. Gaismas ceļš un ciešanu ceļš

 

Definējumi kabalā atšķiras no tiem, pie kuriem esam pieraduši mūsu dzīvē. Augstākā gaisma, kas nonāk pie cilvēka un maina radījuma egoistisko dabu uz Radītāja altruistisko dabu, kabalā dēvēta par Toru, kā rakstīts: „Es radīju ļauno sākotni, un Es radīju Toru tās labošanai”56 vai „Gaisma, kas atnāk, atgriež pie avota”57. Par baušļiem tiek dēvēta vēlmju labošana.

Sākotnēji mūsu dvēselē ir 613 vēlmes un katras labošana tiek dēvēta par baušļa pildīšanu. Tas notiek ar Toras palīdzību. Dvēsele ir Radītāja daļa, tas ir, kaut kas pilnīgi altruistisks, kas nepiemīt parastam cilvēkam. Esošajā stāvoklī cilvēks ir nākamās dvēseles egoistiskais dīglis, mūsu pasaulē mēs to dēvējam par dvēseli – graudu, no kura tai jāuzdīgst. Pati dvēsele attīstās no šīs egoistiskās vēlmes, saņemot ekrānu un attīstot šo vēlmi kā tieksmi sasniegt atdevi un pielīdzināties Radītājam. Visi cilvēka minējumi par dvēseli un tās pārdzimšanas riņķojumiem ir nekas vairāk, kā minējumi par iekšējām ķermeņa psihosomatiskām sajūtām.

Labojot vēlmes, mēs labojam savu dvēseli un izpelnamies gaismu, kas piepilda to ar mūžīgu dzīvi. Tas, kas atklājas dvēselē, tiek dēvēts par Augstāko, garīgo pasauli. Tādējādi, kad Bāls Sulams klāsta par reliģijas būtību un mērķi, ar reliģiju tiek domāts līdzeklis, kas cilvēku spēj izlabot, novest viņu līdz pilnības, mūžības stāvoklim un pacelt virs materiālās dzīves. Būtībā ar reliģiju Bāls Sulams domā kabalas zinātni.

Kabalisti pret reliģijām neattiecas tā, kā pret tām attiecas cilvēki ikdienas dzīvē, jo reliģiskie likumi, kurus definējusi cilvēce, kabalā tiek uzskatīti par tradīcijām, kuras cilvēki radījuši, lai atvieglotu personīgo dzīvi un attaisnotu savu eksistenci. Tādējādi tur, kur Bāls Sulams lieto vārdu reliģija, tiek domāta kabalas zinātne kā mērķa sasniegšanas – Radītāja īpašību iegūšanas līdzeklis. Runājot par kabalas būtību un mērķi, Bāls Sulams norāda uz cilvēka mērķi šajā dzīvē, kuru daba un Radītājs liek mums sasniegt, virzoties ciešanu ceļā.

5.2. Attīstības mērķis

 

Tādējādi tiek noskaidrots, ka Radītājs ir „absolūta labestība”.

Caur egoistisko radījuma matēriju nokļūstot līdz spēkam, kas atrodas aiz matērijas robežām, kabalisti atklāja, ka pastāv vienots likums, kas liek dabai darboties. Šis likums tiek dēvēts par vienotu, jo pret radījumu attiecas tikai ar vienu nolūku – sniegt baudu un piepildīt. Kāpēc radījums to nejūt? Šo jautājumu mums pūlas izskaidrot Bāls Sulams.

Radītājs mūs vada mērķtiecīgi, vadoties no Savas pilnības un absolūtas labestības, kurai nav ļaunuma piejaukuma. Viņa vadības mērķtiecība mums uzliek par pienākumu uzņemties daudzveidīgu stāvokļu iziešanas kārtību, šie stāvokļi saistīti ar cēloņu un seku likumu, līdz izpelnīsimies saņemt vēlamo labumu, līdz ar to sasniedzot mūsu radīšanas mērķi. Tas līdzināsies brīnišķīgam auglim viņa nogatavošanās beigās.

 

Tādējādi saprotams, ka rezultāts garantēts pilnīgi visiem. Tam nepiekrītot, tu met ēnu uz Radītāja vadību, it kā apgalvojot, ka tā nav pietiekama mērķa sasniegšanai.

Bāls Sulams klāsta par procesu, kurš patlaban ar mums notiek: „…līdz izpelnīsimies vēlamo labestību…” Tieši tas ir mūsu attīstības mērķis.

Attīstība nenozīmē, ka šai labestībai, kas nāk no kaut kurienes iztālēm, ir mums jāatklājas, ne arī to, ka Radītājam jāmainās attiecībā pret mums. Attīstība notiek mūsos, un tas nozīmē, ka jāmaina mūsu vēlmes.

Par radījuma attīstības mērķi dēvē tāda stāvokļa sasniegšanu, kurā tas saņem absolūtu labestību, kas nāk no Radītāja. Radītājam absolūta labestība ir Viņa stāvoklis. Mums jāsaprot, ka Augstākajam spēkam, kurš uz mums iedarbojas, nav vairums parametru. Tas pastāv pats par sevi, tas ir darbība, tāpat tas ir mērķis. Šis spēks ir viss. „Labs un darošs labu” – tā tiek dēvēts pats spēks. Cilvēkam ir jāsasniedz pilnīga atbilstība šim spēkam, lai pats kļūtu par „labu un darošu labu”. Patlaban šo stāvokli nav iespējams saprast, jo esam neizlaboti un nespējam pat iedomāties, cik pretēji esam Radītājam.

Bāls Sulams klāsta: „nerādi muļķim pusi no padarītā darba”, jo viņš nav spējīgs to saprast. Gudrais redz, ka viņš nesaprot un pieņem notiekošo procesu, uzsākot virzīt to uz priekšu, apzinoties, ka viņam tas ir jāiziet, lai sasniegtu mērķi. Cilvēkam ir jāpieņem Augstākās vadības programma.

Attēls 5. 1.

 

Viedie sacīja, ka Šekina58 zemākajiem ir milzīga nepieciešamība. Ņemot vērā, ka Radītāja vadība mērķtiecīga, tai ir savs mērķis – novest mūs pie saplūsmes ar Viņu, lai Viņš mūsos dzīvotu.

Tas ir, lai mēs pielīdzinātos Augstākajam spēkam absolūti visā.

Tas tiek dēvēts par milzīgu nepieciešamību. Ja mēs to nesasniegsim, tad Viņa vadībā it kā atklāsim trūkumu.

Ko nozīmē „milzīga nepieciešamība”? Tas nozīmē, ka mērķim jābūt katras ar mums notiekošās darbības gan cēlonim, gan procesam un rezultātam. Atrodoties 1. stāvoklī, cilvēkam jāpāriet uz 2. (skat. iepriekšējo attēlu).

Šie stāvokļi varētu būt gan viņa darbs, gan attiecības ģimenē, problēmas bankā, veselība un vispār visa pasaule. Tas var izpausties kā atsevišķa vai kopēja parādība. Cēlonim, kura dēļ cilvēks iziet no 1. stāvokļa un procesam, kurš notiek ar viņu vai visu cilvēci, nav nozīmes. Tāpat kā atsevišķajā, arī kopīgajā visam ir jānotiek Augstākā mērķa labā.

Attēls 5. 2.

 

Par Augstāko mērķi kabalisti dēvē Universa sistēmu kopumā, kā arī katru tās elementu tā attiecībās ar citiem. Vēlmēs nevar notikt ne mazākās izmaiņas, kamēr par mērķi nekļūs līdzības sasniegšana ar Augstāko spēku.

Tas līdzinās varenajam ķēniņam, kuram vecumdienās piedzima dēls. Ķēniņš viņu ļoti mīlēja un tāpēc iecerēja viņam sniegt visu no piedzimšanas dienas. Ķēniņš savāca visas vērtīgās gudrības grāmatas, kādas vien atradās valstī un gudrību izzināšanai uzcēla dēlam beit-midraš59. Viņš pieaicināja slavenus celtniekus un uzbūvēja dēlam laimes pili, uzaicināja visus dziedātājus un muzikantus, lai viņi mācītu dēlam mūziku un dziedāšanas mākslu un pieaicināja visprasmīgākos pavārus un beķerus, lai tie gatavotu viņam visgardākos pasaules ēdienus. Un, lūk, dēls pieauga un kļuva vīrišķīgs. Taču viņš izrādījās muļķis un viņam nebija tieksmes pēc zināšanām. Viņš bija akls un neredzēja ēku skaistumu un greznumu. Viņš bija kurls un nedzirdēja dziesmas un mūzikas instrumentu skaņas. Viņš bija slims un nevarēja atļauties baudīt viņam pagatavotos ēdienus, bet ēda tikai maizi ar klijām. Kauns un negods!

 

Šāda situācija var rasties zemes ķēniņam, taču to nav iespējams sacīt attiecībā uz Radītāju, kura būtībai nepiemīt blēdīšanās. Ņemot vērā, ka tas tā ir, viņš mums sagatavoja divus attīstības ceļus.

 

Viens no tiem ir ciešanu ceļš. Tas ir radījuma pašattīstības ceļš atbilstoši viņā ieliktai kārtībai un uzliek radījumam par pienākumu sekot šai kārtībai, pārejot no viena stāvokļa citā, kurš saistīts ar iepriekšējiem kā cēlonis ar sekām. Tādā veidā mēs lēnām attīstāmies, līdz nonākam pie apziņas par nepieciešamību izvēlēties labestību, noliegt ļaunumu un sasniegt Radītājam vēlamo mērķtiecīgo saikni. Šis ceļš ir ilgs, ciešanu un sāpju pilns.

 

Līdzās tam Radītājs mums sagatavoja vieglu un patīkamu gaismas un baušļu ceļu, kas spēj darīt mūs par mūsu uzdevuma cienīgiem īsā laika posmā un bez ciešanām.

 

No tā izriet, ka mūsu galamērķis, lai saplūstu ar Radītāju, sastāv no attīrīšanās. Šis mērķis ir obligāts un nav nekādas iespējas no tā novirzīties. Augstākais spēks mūs stingri vada divos veidos, kuri izpaužas, kā tika noskaidrots, kā ciešanu ceļš un gaismas ceļš.

 

Apkārt esošajā realitātē mēs gan redzam, ka Viņa vadība tiek realizēta vienlaikus divos ceļos. Viedie tos dēvēja par „ciešanu ceļu” un „gaismas ceļu”.

Augstākā vadība ir mērķtiecīga, un tās galamērķis ir novest mūs pie vienlīdzības ar Radītāju. Pateicoties šai vienlīdzībai, mēs spēsim sajust stāvokli „labs un darošs labu”, kurā atrodas Viņš. Sasniegt vienlīdzību vai pielīdzināšanos Radītājam atbilstoši īpašībām, ir iespējams, atrodoties neizlabotā, Viņam pretējā stāvoklī.

Šāds stāvoklis ir sākotnējs, tajā mēs līdzināmies tam pašam ķēniņa dēlam, tikai visas labošanās mums nāksies iziet patstāvīgi. Šīs labošanās un pārmaiņas var iziet ar dabas likumu labvēlīgās ietekmes palīdzību. Apgūstot kabalas avotus, cilvēks sāk apzināties savas attīstības procesu un līdz ar to izsauc apkārtējo gaismu60, kas virza viņa īpašības uz saskaņu ar dabas likumiem. Radījuma attīstības process dalās 125 posmos.

Attēls 5. 3.

Ja cilvēce tomēr nevēlēsies labprātīgi apzināties savu attīstību un pielīdzināties dabas altruistiskajiem likumiem61, tad Augstākā spēka iedarbību mēs sajutīsim kā ciešanas. To viegli saprast, piemēram, vērojot bērnu, kurš ar prieku spēlē futbolu piecas stundas no vietas, taču krīt no noguruma, ja vecāki palūdz viņam savest kārtībā savu istabu. Šīs darbības veikšanai bērnam nav vēlmes. Pamatojoties uz šo vienkāršo piemēru, ir redzams, ka jebkura darbība, kas veikta ar vēlmi, sniedz mums baudu, pat ja tā prasa lielu enerģijas patēriņu. Taču, ja nav sapratnes par nepieciešamību, jebkurš darbs izraisa tikai ciešanas.

Viss atkarīgs no tā, cik svarīgs ir mērķis un no tā, kā cilvēks to iztēlojas. Ja  viņam tas šķiet svarīgs, tad tā sasniegšanas līdzekļus cilvēks pieņem ar prieku. Šajā aspektā būtībā arī ietverta starpība starp „gaismas ceļu” un „ciešanu ceļu”. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver pie viņa nonākošos līdzekļus, kas mudina viņu mainīties: kā ciešanas vai kā labošanos.

Vārdnīca

 

56 Babilonijas Talmūds, traktāts Bava Batra, nod. 1:2

 

57 Svētie Raksti, pravieša Jeremijas grāmata, 2. nod.

58 Šekina – Radītāja sajušana.

 

59 Beit Midraš (no ivr. vārdiem bait – māja un lidrosh – pieprasīt skaidrojumu, apgūt, kā arī no vārda drasha – uzstāšanās ar runu, paskaidrošana) – vieta, kur mācās „lidrosh” (pieprasīt) no Radītāja garīgo spēku (altruistisko vēlmju) saņemšanu („kabala”), radījuma mērķa, Radītāja sajušanu.

 

60 Apkārtējā gaisma (ivr. – or makif) – gaisma [Radītāja daļa], kas paredzēta, lai ietērptos cilvēkā, kurš pagaidām nespēj ienākt gaismas iekšienē kāda viņā esoša ierobežojuma dēļ, taču gaisma ar savu spiedienu liek viņam mainīties, attīrīties.

 

61 Altruistiskais dabas likums nozīmē, ka katra ķermeņa šūna saņem tikai nepieciešamo, lai uzturētu savu dzīvību, turpretim attiecībā uz visu pārējo rūpējas tikai par visa organisma interesēm.

 

<<8.kurss-11                 8.kurss-13>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties