Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 8.kurss-11

(SKA MĀCĪBU KURSI), 08.kurss Komentēt

<<8.kurss-10                 8.kurss-12>>

 

4. nodarbība

 

4.1. Radītāja vadība – mērķtiecīga

4.2. Bezgalības pasaule

4.3. Pakāpeniskas attīstības nozīme

4.4. Tests

 

 

4.1. Radītāja vadība – mērķtiecīga

Mērķtiecīga vadība kļūst saprotama, vērojot mums apkārt esošās dabas objektu attīstību. Ņemot jebkuru, pat vismazāko veidojumu, kurš pieder vienam no četriem dabas veidiem: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais – mēs redzēsim, ka atsevišķs īpatnis, tāpat arī visa suga kopumā, tiek vadīti mērķtiecīgi. Mēs redzēsim lēnu un pakāpenisku attīstību, nosacītu cēloņu un seku ietvaros, tāpat kā, piemēram, koka augļa nobriešanu veicina cēls galamērķis – darīt to saldu un patīkamu pēc garšas.

Nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā dabas līmenī noris vienas un tās pašas parādības: sākas kāda objekta attīstība, un līdz tā attīstības beigām objekts iziet pārmaiņu rindu. Par sākotnējo stāvokli mēs neko nevaram pateikt, jo tā ir tikai doma, kas pastāv spēka veidā, potenciālā. Pēc tam sākas realizācijas process, kas turpinās, līdz tiks sasniegts sākotnēji iecerētais stāvoklis. Turklāt pašā izpildes procesā, objekta attīstības gaitā nav iespējams runāt par procesa galarezultātu.

Taču, ja mēs novērojam kādus īpatņus to bioloģiskās attīstības procesā, tad parasti viss tēlojas ļoti dīvainā sajauktā veidā un grūti iedomāties, ar ko tas viss beigsies. Jāņem vērā, ja veidojums ir attīstītāks savā galarezultātā, grūtāk ir saprast, kā tas izskatīsies savas attīstības procesa vidū vai sākumā.

4.2. Bezgalības pasaule

 

Pajautājiet botāniķiem, cik stāvokļus iziet auglis no rašanās brīža līdz sasniedz savu mērķi – galīgo nogatavošanos? Stāvokļi, kas ir iepriekšēji galīgajam, ne tikai nesatur mājienu uz galīgo stāvokli – skaisto un saldo, bet tieši otrādi, it kā ar nolūku, lai aizkaitinātu, parāda pretstatu tā beigu formai.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc auglis nekļūst arvien saldāks un skaistāks no tā attīstības sākuma? Lieta ir tajā apstāklī, ka radījuma attīstības procesā nav iekļauts aprēķins ar pašu procesu. Pastāv Radīšanas Nodoms – sniegt baudu veidojumiem, tos novest pie absolūta stāvokļa, kas līdzinās pašai Dabai.

Attēls 4. 1.

Šis pilnīgas labošanās52 stāvoklis sākotnēji atrodas Radīšanas Nodomā un tiek aktivizēts, lai caur visu attīstības procesu novestu radījumu pie pilnīgas īpašību līdzības ar Radītāju vai Dabu.

Garīgajā pasaulē jau pastāv pilnīgi izlabotais stāvoklis. Tas eksistē attiecībā pret Augstāko spēku, Radītāju, taču cilvēkam, tas ir, radījumam pašam patstāvīgi ir jāizzina, ka atrodas šajā stāvoklī.

 

Bezgalības pasaule53 vai Ādams Rišons ir radījuma izlabotais stāvoklis, kuru Radītājs sākotnēji radījis potenciālā.

 

Attēls 4. 2.

 

Turpretim mēs savās sajūtās atrodamies zemāk par šo stāvokli – piecās pasaulēs54, piecos apslēptības līmeņos. Tas viss ir apslēptības cilvēka iekšienē. Radītājs slēpj savu patieso attieksmi pret radījumu, dodot tam pilnīgu izvēles brīvību pilnīga absolūta stāvokļa sasniegšanā. Pašiem apzinoties, mums ir jāpārvar šī apslēptība un jāsajūt, ka atrodamies izlabotā stāvoklī Bezgalības pasaulē. Tas ir, apslēptība izplatās uz mūsu sajūtām ar nolūku, lai mēs paši izlabotu un sajustu, kur atrodamies. Patiesībā mēs jau atrodamies šajā pilnības stāvoklī, un tikai tas eksistē. Par to sacīts „darbības beigas ir sākotnējā nodomā”.

 

4.3. Pakāpeniskas attīstības nozīme

 

Dabā esošajā nedzīvajā, augu un dzīvnieku līmenī kļūdas nav iespējamas. Kļūdīties ir raksturīgi tikai cilvēkam. Attīstītāks cilvēks arvien vairāk kļūdās. Cilvēkam ir izvēles brīvība. Tādējādi, pamatojoties uz piemēru par cilvēka attīstības procesu, kuru viņš iziet, var saprast, cik grūti noticēt tam, ka kādreiz no mums iznāks kas prātīgs.

 

Attēls 4. 3.

No sava „es” apzināšanās brīža cilvēks virzās uz vēl egoistiskāku stāvokli. Katra paaudze kļūst arvien egoistiskāka un mēs neredzam un nesaprotam, ka attīstamies labestības virzienā, tas ir, virzāmies uz priekšu, lai sasniegtu līdzību ar Radītāja īpašībām un pilnīgu altruismu55.

Attēls 4. 4.

 

Jo saldāks auglis nogatavošanās beigās, jo rūgtāks un neglītāks tas ir savas attīstības iepriekšējos stāvokļos. Tāpat notiek arī „dzīvnieciskajā” un „cilvēciskajā” līmenī. Dzīvnieks, kura saprāts ir neliels arī pēc tam, kad viņš ir pieaudzis, attīstības procesā neiziet ievērojamas pārmaiņas, tajā pašā laikā cilvēks, kura saprāts līdz attīstības beigām daudzkārt palielinās, iziet milzīgas pārmaiņas. Tikko piedzimis teliņš jau tiek dēvēts par bulli, jo viņam ir pietiekams spēks, lai varētu stāvēt uz kājām un staigāt un pietiekams saprāts, lai izvairītos no briesmām, kas sastopamas tā ceļā. Turpretim cilvēks, kurš dzīvo savu pirmo dienu no piedzimšanas, līdzinās bezpalīdzīgai būtnei. Ja kāds svešinieks, vadoties no mūsu pasaules reālijām, mēģinātu aprakstīt situāciju, vērojot šos divus jaundzimušos, viņš, protams, par zīdaini sacītu, ka tas negūs panākumus sava mērķa sasniegšanā, turpretī par teliņu – ka dzimis izcils varonis. Pie tāda secinājuma var nonākt, ja spriežam pēc teliņa un tikko piedzimuša cilvēka, nesaprotoša un gandrīz neko nesajūtoša, saprāta attīstības līmeņa.

 

Tādējādi redzams, ka Radītāja vadība pār Viņa radīto realitāti ir nekas cits kā mērķtiecīgas vadības forma, kas neņem vērā attīstības līmeņu kārtību. Gluži otrādi, šī vadība it kā speciāli ar šo attīstības līmeņu  palīdzību pūlas mūs pievilt, novērst no to eksistences mērķa sapratnes, pastāvīgi demonstrējot stāvokļus, pretējus gala variantam.

 

Ņemot to vērā, mēs sakām: „Nav gudrāka cilvēka par pieredzējušu”. Tāpēc, ka tikai cilvēks, kurš ieguvis pieredzi, proti, kuram ir iespēja novērot radījumu visās tā attīstības stadijās, līdz sasniegta beigu un pilnības stadija, var nomierināt kaislības, novērst bailes, redzot izkropļotas ainas, kurās radījums atklājas savas attīstības daudzveidīgajos posmos un iedvest ticību par pabeigtas attīstības skaistumu un pilnību.

 

Pakāpeniska attīstība obligāta katram radījumam, šīs attīstības jēgu labi izskaidro kabalas zinātne. Šeit nav vairāk, ko piebilst. Radītāja vadības ceļu detalizēta noskaidrošana mūsu pasaulē norāda uz to, ka šī vadība spēj būt tikai mērķtiecīga. Turklāt Viņa labā attieksme tiek sajusta tikai tad, kad radījums sasniedzis savu visaugstāko līmeni, tas ir, pabeigto un galīgo formu. Turpretī novērotājam līdz šim brīdim tas vienmēr atklājas izkropļotā apvalkā. Saprotams, ka Radītājs pastāvīgi dara tikai labu saviem veidojumiem un labestība, kas nāk no Viņa, ir mērķtiecīga vadība.

Mēs redzam, ka radījums attīstās pakāpeniski un mērķtiecīgi. Taču mēs nevaram, raugoties uz attīstības starpformām, izdarīt secinājumu par radījuma beigu formu. Bāls Sulams to skaidro, izmantojot piemēru par nobriedušu augli: atkarībā no tā, cik salds un skaists tas ir attīstības beigās, tādā pašā mērā tas šķiet pretējs iepriekšējos posmos – rūgts, skābs, negatavs.

Attiecībā uz cilvēku, tas redzams vēl skaidrāk. Dzīvnieks vairāk vai mazāk spēj patstāvīgi eksistēt gandrīz tūlīt pēc piedzimšanas: tas meklē īpašus augu veidus savai iztikai, instinktīvi jūt briesmu tuvošanos, zina, kā ārstēties no slimībām. Atšķirībā no jaundzimuša dzīvnieka, cilvēks nespēj izpildīt pat vismazākās patstāvīgās darbības un viņam nepieciešams vispusējs atbalsts no vecāku puses.

Tas, kurš nezina, kas notiks ar šo bērnu pēc divdesmit gadiem un cik prasmīgi viņš šo dzīvnieku izmantos, var nodomāt, ka dzīvnieks gūs nesalīdzināmi lielākus panākumus salīdzinājumā ar cilvēku. Tā mums šķiet. Nodoms kļūst acīmredzams tikai beigās – attīstības starpposmos neko nevar saprast. Runa nav par to, ka tas ir noteikts uz laiku laikiem – runa iet par katru darbību, kuru mēs veicam.

Cilvēks domā, ja viņam dzīvē bija slikti un piepeši kļūst labi, tad tas, acīmredzot, tādēļ, ka viņš pārdzīvoja sliktu periodu un tagad izpelnījies labu stāvokli. Taču nākamajā dienā viņam no jauna kļūst slikti un atkal šajā sliktajā stāvoklī viņš nespēj pat iedomāties, ka viņam kādreiz no jauna kļūs labi. Katru reizi cilvēks atrodas jaunos stāvokļos un pat attiecībā pret sevi katrā jaunā stāvoklī neko nespēj noteikt un paredzēt, līdz sasniegs savas attīstības beigu posmu.

Kamēr cilvēks neizzinās Radītāja patieso attieksmi pret visiem radījumiem visos laikos un visos stāvokļos, viņš nespēs pateikt, ka Radītājs ir absolūti labs. Vēl vairāk, visai cilvēcei jāsasniedz stāvoklis, kurā katram atklāsies patiesā realitāte un šī patiesā realitāte tiks sajusta kā absolūta labestība bez jebkāda trūkuma izpausmes.

Rodas jautājums, kā iespējams izlabot pagātni, ņemot vērā, ka tikai minūti pirms tam vai pirms tūkstoš gadiem cilvēks izjuta ciešanas? Kā cilvēks var apgalvot, ka nav cietis, ja viņam patiešām bija slikti? Tas taču bija pagātnē? Tālāk mēs uzzināsim, ko nozīmē pacelties virs laika, ko nozīmē kopā savienotas pagātne, tagadne un nākotne. Augstākās vadības uztveres metodiku kabalisti savās grāmatās apraksta kā patiesu un absolūti labu. Turpmāk mēs redzēsim, kā tas realizējas.

 

4.4. Tests

 

1. Kāpēc radījuma attīstības process šķiet tik neskaidrs?

a) – lai cilvēkam sniegtu vielu pārdomām;

b) – cilvēkam patstāvīgi jāizzina labošanās beigu stāvoklis;

c) – jo radīšanas nodoms cilvēkam nav izzināms;

d) – pareizas atbildes nav.

2. Pabeidziet frāzi: „Darbības beigas sākotnējā…”:

a) – vārdā;

b) – nodomā;

c) – solī;

d) – nolūkā.

3. Kādos dabas (vēlmes saņemt) attīstības līmeņos ir iespējamas kļūdas?

a) – visos līmeņos;

b) – tikai cilvēciskajā līmenī;

c) – dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmenī;

d) – tikai dzīvnieciskajā līmenī.

4. Kāpēc Radītājs mūsu pasaulē ir apslēpts?

a) – lai sarežģītu mums uzdevumu iekļūt Augstākajā pasaulē;

b) – apslēptībā vieglāk vadīt cilvēka darbības;

c) – lai dotu cilvēkam brīvu izvēli;

d) – tāpēc, ka neesam spējīgi novērtēt Radītāja darbības.

5. Detalizēta noskaidrošana par Radītāja ceļiem mūsu pasaulē norāda uz …

a) – mērķtiecīgu vadību;

b) – haotisku vadību;

c) – radīšanas nodomu;

d) – Augstākā spēka labo vadību.

Vārdnīca

 

52 Beigu (galīgā) labošanās (ivr.gmar tikun) – visa Universa beigu stāvoklis, kad viszemākais radījuma punkts sasniedz to pašu stāvokli, kāds ir visaugstākajam. Savu īpašību pilnīga izlabošana un attiecīgi pilnīga saplūsme ar Radītāju.

 

53 Bezgalības pasaule – stāvoklis, kad visas vēlmes ir apmierinātas pilnībā, bez ierobežojuma.

 

54 Pasaules (ivr. olam no vārda alama, „apslēptība”) – Radītāja apslēptības mēri, pakāpes. Pastāv piecas pasaules: Asija, Jecira, Brija, Acilut un Ādama Kadmona (AK) pasaule.

 

55 Altruisms – darbība atdeves dēļ, savas būtības izmantošana, lai sniegtu baudu tuvākajam (kādam, kas atrodas ārpus manis).

 

<<8.kurss-10                 8.kurss-12>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties