Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 8.kurss-1

(SKA MĀCĪBU KURSI), 08.kurss Komentēt

8.kurss-2>>

 

8. KURSS

Kabala un reliģija

Šajā kursā autors veic kabalas zinātnes un reliģijas salīdzinošo analīzi. Kabalas zinātne ir apkārtējās realitātes izpētes metodika. Kabalas avotu nepareiza interpretācija noveda cilvēci pie kļūdainas dabas likumu izpratnes un daudzveidīgu ticību izveides. Šis process turpinājās tūkstošiem gadu garumā un šodien īsto mācību atšķirt no maldu sistēmām, mistikas, amuletu tirdzniecības, buršanām un citām metodikām praktiski nav iespējams. Cilvēkam šķiet, ka visā tajā darbojas kādi pārdabiski spēki, taču patiesībā līdzīgu metodiku efekts pamatojas tikai uz psiholoģisko iedarbību. Cilvēks sāk iztēloties garīgo pasauli apslēptu valdošu spēku veidā, to izpausmes redzēt burtu īpašajās saiknēs, kodos, buramos vārdos.

Cilvēcei šāda pasaules uztvere ir jāpāraug un jāapzinās, ka dabas likumi, tāpat kā Augstākā spēka attieksme pret mums, ir nemainīgi un tikai mainot sevi, cilvēks izpelnas patiesās pasaules ainas izzināšanu.

Šis aspekts nosaka kardinālu kabalas atšķirību no reliģijas. Cilvēks, kurš saprot, ka viņam ir jāstrādā, lai sevi mainītu, atšķiras no cilvēka, kurš gaida, kad Radītājs mainīs savu attieksmi pret viņu.

Saturs

Priekšvārds

1. daļa

Reliģijas vēsture

 

1. nodarbība

1.1. Reliģijas avoti

1.2. Periods no Ādama līdz Ābrama laikiem

1.3. Babilonas tornis, Ābrama rašanās

1.4. Ābrama periods

1.5. Verdzības periods

1.6. Tests

 

2. nodarbība

2.1. Pirmā Tempļa laikmets

2.2. Otrā Tempļa laikmets

2.3. Periods no Otrā Tempļa nopostīšanas līdz mūsdienām

2.4. Mūsdienu cilvēces garīgais stāvoklis

2.5. Jautājumi un atbildes

2.6. Tests

2. daļa

Reliģijas būtība un tās mērķis

 

3. nodarbība

3.1. Radītājs – absolūtas labestības likums

3.2. Radītāja būtība

3.3. Destrukcijas cēlonis

3.4. Nolūks

3.5. Vēlme sniegt baudu

3.6. Tests

 

4. nodarbība

4.1. Radītāja vadība – mērķtiecīga

4.2. Bezgalības pasaule

4.3. Pakāpeniskas attīstības nozīme

4.4. Tests

 

5. nodarbība

5.1. Gaismas ceļš un ciešanu ceļš

5.2. Attīstības mērķis

5.3. Darbs cilvēka iekšienē

5.4. Tests

 

6. nodarbība

6.1. Kabalas būtība – ļaunuma apzināšanās attīstībā

6.2. Baušļa būtība

6.3. Ļaunuma apzināšanās

6.4. Realitātes uztvere

6.5. Atšķirības pakāpe no Radītāja īpašībām

6.6. Pakāpeniska altruistiskās īpašības attīstība

6.7. Divi spēki

6.8. Tests

 

7. nodarbība

7.1. Kabalas metodikas atšķirība no audzināšanas sistēmas „musar”

7.2. Pamatprincips

7.3. Ētikas atšķirība no kabalas

7.4. Spēks, kas spēj mainīt egoismu

7.5. Atalgojuma princips

7.6. Īpašību līdzības princips

7.7. Tests

Jautājumi un atbildes

 

3. daļa

Kabalas atšķirība no reliģijas

 

8. nodarbība

8.1. Priekšstatu attīstība par Augstāko spēku cilvēces vēsturē

8.2. Galvenā kabalas atšķirība no reliģijas – attieksmē pret Radītāju

8.3. Reliģioza cilvēka atšķirība no kabalista

8.4. Kabalas attieksme pret radīšanas mērķi

8.5. Kāpēc nepieciešama kabalas studēšana

8.6. Jautājumi un atbildes

8.7. Tests

 

Papildmateriāls

 

 

Priekšvārds

 

Visu vēsturi no kabalas viedokļa var izskatīt kā egoisma attīstību. Egoisms vai radījuma materiāls ir vēlme saņemt. Attiecībā pret Radītāja atdeves īpašību, kas eksistē mūžīgi, atrodoties ārpus laika ietvariem, vēlme saņemt tiek dēvēta par radītu no nekā, tas ir, vēlmei saņemt ir sākums. Pastāv stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt, dēvēta par „eksistējošo no nekā”, sākotnējais materiāls. Sākumā šis radījums eksistē ārpus saiknes ar Augstāko spēku, mūžīgo atdeves īpašību. Taču pēc tam radījums pakāpeniski sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Un atbilstoši tam, cik lielā mērā radījumam izdodas sasniegt atdeves īpašību, tādā pašā mērā tajā iezīmējas Dievišķās daļiņas klātbūtne.

Dievišķās daļiņas (atdeves īpašības) klātbūtne vēlmē saņemt pārvērš egoistisko vēlmi līdzībā Radītājam. Vēlmē esošā Radītāja daļa nav vēlme atdot, vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Kabalā Augstākais spēks pastāvīgi tiek izskatīts kā vēlme atdot vai altruistiskais spēks, turpretim radījums ir vēlme saņemt vai egoistiskais spēks. Noteiktas radījuma darbības var būt ekvivalentas Radītāja atdeves īpašībai. Radījuma daļa, kas strādā tādā formā, tiek dēvēta par dvēseli. Tas nenozīmē, ka Radītājs nogriež no sevis kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un glabā sevī. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Šai formai ir līdzība ar Radītāju. Atkarībā no atdeves īpašības vai kabalas valodā binas1 īpašības attīstības pakāpes, radījumu sāk dēvēt par cilvēku (Ādamu2). Patlaban mēs izskatām garīgās kategorijas, kurām, kā zināms no kabalas avotiem, ir precīzs ekvivalents, analogs mūsu pasaulē. Atbilstoši binas īpašības attīstībai radībā, notika nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas un cilvēka evolucionārā attīstība.

Būtībā binas īpašība visā, kas ir radīts, ir attīstības virzošais spēks. Mēs  izskatām ar jums ļoti svarīgu momentu radības attīstībā. Pats radījums ir vēlmju kopums. Šīs vēlmes nemainās, to būtība ir saņemt baudu. Mainās tikai to virzība, vektors, ar kādu nolūku saņemt – sevis dēļ vai Radītāja dēļ. Bāls Sulams3 to detalizēti apraksta rakstā „Ievads kabalas zinātnē”.

Visu Universa attīstību var izskatīt kā savstarpējo attiecību attīstību starp radījumu un Radītāju. Sākotnēji radījums nesajuta savu pretstatu Radītāja īpašībām, tas ir, visas viņa daļas atrodas līdzsvarā ar dabas likumiem. Šīs daļas savienotas ar vienotu spēku, vienotu ideju un visas to darbības darbojas vienā virzienā – saņemt no Radītāja, taču, kā iepriekš runājām, formā, kas ļautu radījumam līdzināties Radītājam. Pēc tam, atkarībā no savas būtības apzināšanās, šīs sistēmas iekšienē sākas šķelšanās process. Šķelšanās sajūtama tikai daļu apziņā, daļas atrodas šīs sistēmas iekšienē. Tās piepeši atklāj, ka atdalītas viena no otras. Sākumā katrai daļai bija tuvības sajūta, kad vienas daļas darbības tika virzītas visas sistēmas labā, līdzīgi dzīva organisma šūnām, taču tagad atklājās, ka šīs saiknes nav. Šī mūsu savstarpējās atšķirības sajūta, kas sākumā bija neliela, taču pēc tam pakāpeniski pieauga, tiek dēvēta par kli krišanu no garīgās pakāpes materiālajā pakāpē.

Mums jāatceras svarīgs princips, ka no Radītāja vai dabas likumu puses nav tāda jēdziena kā personīgā attieksme pret kādu. Iedarbība izpaužas caur Ādama Rišona kopējo sistēmu, un katra tās daļa to sajūt atsevišķi.

Var minēt analoģiju ar mūsu bioloģisko ķermeni, kura atsevišķai daļai nav vērtības, taču tām savienojoties kopā, tas ir, ievērojot homeostāzes likumus, rodas iespēja pacelties uz augstāku eksistences līmeni.

Radījuma attīstība notiek pastāvīgas altruistisko dabas likumu iedarbības rezultātā. Radījums pats par sevi ir punkts no nekā, tā iekšēja struktūra (vēlme saņemt) nemainās. Visa attīstība ir attiecību formas mainīšana starp radījuma daļām. Pareiza savstarpējās saiknes forma paceļ radījumu augšup līdz Radītāja līmenim, analoģiski tam, kā pareiza šūnu mijiedarbība organismā sniedz iespēju eksistēt, sajust jaunu realitāti, dzīvi. Šī forma tiek dēvēta par dvēseli. Vēlme saņemt vai radījums, kas saņem ar nolūku atdot, tas ir, formā, kad radījums rūpējas par visa organisma labumu un visas tā darbības virzītas uz visa organisma atdzīvināšanu, tiek dēvēts par dvēseli. Visu radījuma attīstības vēsturi var izskatīt kā apziņas attīstības procesu savā neatbilstībā dabas likumiem. Kabalisti savās grāmatās neapraksta vēsturiskos procesus, kas noris ar mūsu bioloģiskajiem ķermeņiem, bet gan cilvēka iekšējās būtības attīstību, dēvētu par dvēseli, tas ir, binas īpašības (atdeves) attīstību cilvēkā.

Izskatāmajā sadaļā „Kabala un reliģija” ir ļoti svarīgi izprast un atdalīt cilvēces vēsturisko attīstību mūsu materiālajā pasaulē un binas īpašības garīgās attīstības sekas radījumā. Noteiktā attīstības posmā, pēc visu šo egoistisko pasaulīgo nolūku un vēlmju iziešanas, kas pilnībā noteica cilvēku sabiedrisko dzīvi, formācijas maiņu, civilizācijas attīstību, veidojas „punkts sirdī”, vēlme sasniegt līdzību ar Radītāja īpašībām. „Punkts sirdī” ir tieksmes izpausme cilvēkos izzināt savas eksistences cēloni. Šis „punkts sirdī” ir kelim sašķelšanās4 atvasinājums – cilvēka nākošās dvēseles dīglis. Tā ir vieta, kur cilvēks sāk sajust attieksmi pret Radītāju, sāk Viņu meklēt.

Meklēt Radītāju nozīmē meklēt ar viņu īpašību līdzību caur apvienošanos ar pārējiem cilvēkiem. Citas Radītāja izzināšanas metodes nav, tāpēc kabalas galvenais likums – „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Kabalas avotos Radītājs tiek definēts kā absolūta atdeves īpašība, kura izpaužas radījumā kā spēks, kurš piepilda, atdzīvina. Radītāja atklāsme vai izpausme notiek atbilstoši īpašību līdzības likumam, kad visas radījuma daļas iegūs atdeves īpašību, nolūku eksistēt Ādama Rišona kopējās sistēmas labā kā šūnas, kuras eksistē, lai uzturētu dzīvību visā organismā. Lūk, šāds stāvoklis mums ir jāsasniedz. Tā ir jutekliska izzināšana, taču tā sākas ar to, ka visi cilvēki saprot, apzinās šo dižo mērķi.

Šodien cilvēce iziet posmu, par kuru kabalisti sacījuši kopš kabalas rašanās brīža (aptuveni 18. gadsimtā pirms m.ē.), proti, ka no 1995. gada un turpmāk cilvēcei radīsies iekšējais aicinājums pēc augstākā piepildījuma, zināšanām. Cilvēce nogājusi visus sava egoisma attīstības periodus, un šodien daudzi cilvēki ir gatavi uztvert kabalistu ideju par vienoto Radītāju, kurš ir visas cilvēces vienojošais spēks.

 

„Zoar Grāmatā”5 sacīts, ka cilvēce savas attīstības beigās nonāks pie atzinuma, ka Augstākā pasaule ir tā joma, kurā mums ir jāpastāv.

Pastāv divas realitātes, tas nozīmē – arī divas vēstures. Tā ir cilvēciskās sabiedrības, ticību un reliģiju attīstības vēsture, kā katra perioda kultūras fenomena izpausme. Tāpat pastāv arī cilvēces iekšējā attīstība – radījuma egoistiskā attīstība, kuru kabalisti apraksta savās grāmatās. Starp šiem diviem attīstības procesiem nav tiešas saiknes. Šī pamatprincipa neizpratne daudzus pētniekus noveda pie maldīgiem uzskatiem, kas savukārt noveda pie nepatiesu grāmatu sarakstīšanas un daudzveidīgu „garīgo” metodiku izveides. Šī saikne eksistē, taču tā ir cēloņu un seku saikne.

Kabalā pastāv svarīgs likums, kurā skaidrots, ka visiem procesiem, kas norisinās garīgajās pasaulēs, vismaz vienreiz ir jāizpaužas arī materiālajā pasaulē. Sakarā ar to, radījuma nonākšana lejup, attālināšanās no pirmcēloņa atspoguļojas arī mūsu materiālajā pasaulē, taču tikai kā sekas. Nav iespējams, vadoties no sekām, noteikt cēloni. Tikai izzinot stāvokli, no kurienes šis cēlonis nonāk lejup, atbilstoši tam, cilvēks redz saikni ar šī cēloņa sekām.

Kabala izskata cilvēka vēlmju attīstības vēsturi, bet ja precīzāk – egoistisko nolūku, kurš arī nosaka realitātes uztveri. Tas nekādā veidā neattiecas uz reliģijas un citu ticējumu attīstību, kas izveidojās vēstures gaitā. Kabala nodarbojas ar cilvēciskās dabas iekšējo pētījumu, atklāj tās pretstatu Augstākai dabai (pirmcēlonim), kabalā tiek apgūta metode, kas palīdz cilvēkam atgriezties pie Avota.

Mēs ceram, ka izlasot šo priekšvārdu, jums izveidojās pareiza pieeja tēmas „Kabala un reliģija” uztverei. Mēs tāpat ticam, ka stereotipi, kas radušies par kabalu tūkstošiem gadu garumā, netraucēs jums pacelties virs tiem un objektīvi izpētīt šo materiālu.

Vārdnīca

 

1 Bina – atdeves spēks; gaismas īpašība, kurā tiek sajusta bauda no atdeves, no līdzības Augstākajam spēkam (Radītājam).

 

2 Ādams = Ādams Rišons – visu radīto dvēseļu kopums, to savstarpējā saikne, kuras pamatā ir savstarpējā atdeve.

 

3 Bāls Sulams – Jehuda Ašlags (1885. – 1954.), mūsdienu kabalas zinātnes pamatlicējs. Galvenais darbs – „Desmit Sefirot Mācība”. Vārdu „Bāls Sulams” saņēma, pateicoties komentāram ar nosaukumu „Sulam” („Kāpnes”), kas tika radīts „Zoar Grāmatai”. ARI darbu komentāra autors.

 

4 Vēlmju – tilpņu sašķelšanās (ivr. – švirat kelim) – saistošā ekrāna (nolūka „atdeves dēļ”) izzušana starp daudzveidīgajām īpašībām, vēlmēm, savstarpējās altruistiskās mijiedarbības izzušana.

 

5 „Zoar Grāmata” – plaši pazīstamā kabalas grāmata, kas uzrakstīta aptuveni mūsu ēras 120. gadā. Autors: rabīns Šimons bar Johajs (saīs. RAŠBIjs). Tajā pirmoreiz aprakstīta mūsu darbību atkarība un to ietekme no daudzveidīgām parādībām, informācijas apmaiņas, īpašībām, īpašībām starp divām pasaulēm. Zoar Grāmata aptver praktiski pilnu visas cilvēces vēstures gaitas notikumu attīstību. Taču šī grāmata ir uzrakstīta ļoti slēptā valodā, saspiestā veidā. Pie tam šīs grāmatas lielākā materiālu daļa tika nozaudēta.

 

8.kurss-2>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties