Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 7.kurss-9

(SKA MĀCĪBU KURSI), 07.kurss Komentēt

<<7.kurss-8

 

2.5. Jautājumi un atbildes

 

Jautājums: Kādā veidā visiem cilvēkiem atklāsies kabalas gudrība, kas tika slēpta gadsimtu gaitā?

Ņemot vērā, ka kabalas zinātne ir zinātne par visu radīto, izņemot Radītāju, tā atklāsies visās jomās, bez izņēmuma. Lai ar ko cilvēks nodarbotos, lai ko domātu, lai ko darītu savas pastāvēšanas laikā uz zemes, visā sāks izpausties nepieciešamība izturēties citādi pret šīm domām, darbībām, lēmumiem, ne tā kā iepriekš. Cilvēka dzīvē viss viņu virzīs uz to, lai viņš iegūtu atdeves īpašību, mainītu savu egoistisko būtību uz Radītāja altruistiskajām īpašībām.

Mēs ceram, ka mums izdosies to veikt tā dēvētajā Toras ceļā46 (ivritā Tora  nozīmē „oraa” – instrukcija), ne ciešanu ceļā46, tas ir, ka spēsim iepriekš paskaidrot cilvēcei, kāda ir tās tālākās attīstības iespēja un kur atrodas līdzeklis, kas ļauj atbrīvoties no ciešanām. Cik vien spēsim – izdarīsim, turpretim ko nespēsim – to pievienos ciešanas. Taču kabala atklāsies absolūti visās cilvēka darbības sfērās.

Jautājums: Ja zinātnieks pēta realitāti ar piecu maņu orgānu palīdzību un atbilstoši viņā notiekošajām izmaiņām, mainās arī viņa pētījumu rezultāti – tādā gadījumā, ko tad viņš pēta?

Šodien zinātnieks realitāti pēta ar piecu maņu orgānu palīdzību, pētot to, kā šī realitāte tajos atklājas. Viņš pēta salīdzinājuma rezultātus, lai labāk izprastu viena materiāla uzvedību savienojumā ar citu materiālu.

Kas notiks, ja pacelsimies virs izpētes, kuru veicam ar piecu maņu orgānu palīdzību un atklāsim pirmcēloni? Mēs atklāsim to, kāpēc šis materiāls vispār eksistē, kāpēc tas pakļaujas noteiktiem likumiem.

Ja zināšu materiāla saknes (kāpēc tas tagad tiks radīts, kāpēc šim materiālam jāeksistē saskaņā ar beigu nodomu), tad man nebūs nepieciešami eksperimentālie pētījumi, kurus zinātnieki patlaban veic ar materiālu. Viņi pūlas, pamatojoties uz eksperimentu, izrisināt materiāla uzvedības likumus, sasniegt materiāla sakņu izpratni, iedomāties kādu stāvokli, kas būtu iepriekšējs šim materiālam un to saprast pašā avotā. Turpretī es paceļos tieši līdz pašai saknei un zinu, kāpēc materiāls tika radīts tādā veidā, kāda bija tā radīšanas nepieciešamība. Ņemot vērā, ka es zinu materiāla īpašības tā saknē, atkrīt nepieciešamība veikt neskaitāmus eksperimentus, kurus veic zinātnieki. Būtībā visi šie pētījumi derīgi tikai ierobežotam diapazonam un darbojas pie noteiktiem pieņēmumiem un pieļāvumiem.

Es zinu katras realitātes daļiņas dvēseli, tās iekšējo būtību un tāpēc man top zināms viss! Zinātne tādā veidā, kādā tā eksistē šodien, vairs nepastāvēs. Kad zinātnieki strādās ar sestā sajūtu orgāna palīdzību, visas zinātnes pacelsies uz citu līmeni. Cilvēkam nebūs nepieciešams pētīt molekulas un atomus. Kāpēc mēs ar to nodarbojamies? Tāpēc, ka vēlamies izzināt sakni! Atklāt, kas ir Viņš – esošais aiz šī materiāla! Kāds ir šī materiāla radīšanas cēlonis? Kāda ir tā gala funkcija? Cilvēks vēlas atklāt Radītāju – galarezultātā pie tā nonāk visas zinātnes.

Kāpēc tieši tad, kad bijusi tieksme pēc zināšanām un zinātnēm, rodas vēlme pēc garīgā, tieksme pēc Radītāja? Kāpēc vēlme attīstās atbilstoši tieši šādai ķēdes secībai: bagātība, goda apliecinājums, vara, zināšanas un pēc tam – garīgais? Tāpēc, ka šo pētījumu rezultātā es vēlos izprast pašu būtību. Einšteins sacīja, ka vēlas atklāt vispārīgo formulu, kas sevī iekļautu visu Universu. Nevis kādu tur E=mc2, bet apkopojošo formulu, kas iekļautu sevī visu. Rodas vēlme atklāt garīgo likumu.

Jautājums: Vai zinātniekiem pašiem ir jābūt kabalistiem ar garīgo izpratni, lai paceltos uz augstāku pētniecības līmeni?

Visiem būs jākļūst par kabalistiem! Turklāt tieši zinātniekiem, jo viņi tiecas izzināt matēriju, šī tieksme pacelsies un pārtaps par vēlmi izzināt Radītāju. Vairums zinātnieku jau šodien priecājas, ka nākam pie viņiem ar savu zinātni. Ir arī tādi, kuri pagaidām turas pie zinātnes kā vienkārši, šauras realitātes sfēras pētnieki – viņiem pietiekami zināt: viens mīnus otrs, viens ietekmē citu, iznākumā tāds, lūk, rezultāts un viņi nevēlas pacelties augstāk par šo līmeni.

Aplūkojiet, piemēram, onkoloģijas jomas pētījumus: ja zinātnieki spētu saprast, ka tā vietā, lai meklētu patiesību starp daudzām hipotēzēm un idejām, šķiestu miljardiem dolāru par izstrādēm, var pacelties līdz problēmas saknei, tad nebūs nepieciešami ne miljardi dolāru, ne desmitgades, kas izšķiestas pētījumos! Svarīgi izzināt priekšmetu tā saknē.

Protams, zinātnieki kļūs par zinātniekiem kabalistiem. Ko rezultātā viņi atklās? Viņi atklās, kāds vēlmes atdot trūkums izraisa to vai citu negatīvo reakciju materiālā, visos tā līmeņos: nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā.

Iespējams, zinātne kļūs tāda, ka tās ietekmē zinātnieks kabalists norādīs cilvēkam, kas vēl ir atlicis, lai to varētu sevī izlabot. Rakstīts, ka ARI47 saviem skolniekiem norādīja, kas katram jaizlabo savā dvēselē.

Neapšaubāmi kabalas zinātne attīstīsies atdeves īpašību48 pētniecības virzienā un mēs redzēsim tādu pašu aprakstu kā Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirot Mācība”, tikai atklātākā, detalizētākā formā. Tas būs skaidrojums visos līmeņos, kuros cilvēks sajūt ar saviem pieciem maņu orgāniem, skaidrojums, kā, pateicoties sestajam sajūtu orgānam, visā atklājas Radītājs.

Tas ir vienīgais, kas mums pietrūkst. Bāls Sulams raksta, ka mūsu pasaulē mums pietrūkst tikai viens – Radītāja atklāsme49. Ja cilvēks, kurš dzīvojis alā pirms gadu tūkstošiem, pašā sākumā būtu atklājis Radītāju, viņš būtu laimīgs un sasniegtu pilnīgu labošanos50. Turpretim mums pie tā jānonāk tukšuma sajūtas rezultātā, ar patstāvīgu lēmumu par nepieciešamību to izdarīt. Tādējādi mēs to sasniedzam pēc tūkstošiem gadu ilgiem pētījumiem, meklējumiem, zinātnes un citu darbības sfēru attīstības. Rezultātā mēs no jauna nonākam pie sapratnes par to, ka mūsu pasaulē trūkst tikai Radītāja atklāsmes. Tādā veidā, nonākot līdz beigām, mēs it kā atgriežamies pie apļa sākuma.

Jautājums: Vai ir starpība starp zinātnieku, kurš pēta realitāti ar vienkārša novērojuma palīdzību un to, kurš maina realitāti savu pētījumu gaitā?

 

Mēs nespējam mainīt realitāti mūsu dzīves ietvaros. Citu pasauli mēs sākam sajust, ja ļaujam mūsu dzīvē ienākt Radītājam – kā šīs dzīves cēlonim, kā piepildījumam, kā mūsu pasaules sekām. Mēs jūtam, ka viņam ir sakne, ir mērķis un atbilstoši tam sevi izjūtam, mēs sajūtam, ka atrodamies augstāk par mūsu pasauli un izmantojam šo pasauli mērķa sasniegšanai. No vienas puses, kā raksta Bāls Sulams rakstā „Pēdējā paaudze”, lielas pārmaiņas nenotiks. Cilvēks ar savu piecu maņu orgānu palīdzību sajutīs to pašu, kas viņam šodien atrodas apkārt. Tas nekur neizzudīs. Taču sakarā ar to, ka Radītājs ietērpjas šajos piecos maņu orgānos, pasaule it kā neizzūd, taču pieņem pilnīgi citādus apveidus. Tas izpaužas tikai divos vārdos: pilnība un mūžība.

Jautājums: Kāds ir rezultāta ticamības kritērijs?

Babilonijas Talmudā (nod. Sinedrijs [Sanhedrin], 6.) viedie sacījuši: „Tiesnesim nav vairāk par to, ko redz viņa acis”. Ko nozīmē: „redz”? Par redzēšanu tiek dēvēta maksimāla izzināšana – tā, kuru uzskatu par absolūti ticamu, kura pēc tam iziet pārbaudi un virspārbaudi no manas puses un citiem, un saņem savas ticamības apstiprinājumu tāpat kā parastajā zinātnē.

Tā ir absolūti praktiska pieeja. Ja kādu likumu, parādību, kas manī iemiesojusies, esmu atklājis vairākas reizes, es to nododu citiem, un viņi var iziet to pašu, redzēt to pašu un šī parādība rezultātā kļūst par faktu. Tā pieņemts jebkurā zinātnē. Pirms Einšteina bija viena teorija, parādījās Einšteins – teorija mainījās. Tas nenotika uzreiz: viņš to attīstīja, piedomāja klāt un kad veica eksperimentus un pārliecinājās teorijas pareizībā, pieņēma to kā faktu.

Jautājums: Kā garīgais var radīt materiālo?

No pirmā acu skata grūti saprast, kā garīgais var radīt un uzturēt ko materiālu. To ir grūti saprast, ja tikai uzskatīt, ka garīgais nekādā veidā nav saistīts ar materiālo. Ja pamatosimies uz kabalistu domām, kuri uzskata, ka jebkura gārīgā darbība līdzinās materiālā īpašībai, radīsies secinājums, ka starp tām nav starpības, izņemot matēriju – garīgajam matērija garīga, materiālajam – lietiska. Turklāt īpašības, kas darbojas garīgajā matērijā, darbojas arī lietiskajā matērijā.

Attiecībā uz garīgā un materiālā saiknes sapratni ir trīs kļūdaini uzskati. Pirmais ir tajā apstāklī, ka saprātīgas domas spēks cilvēkā ir viņa nemirstīgā dvēsele, viņa būtība. Šis kļūdainais uzskats, pie kura kādreiz turējās filozofi, sen atmiris. Uzskatīja, ka visas mūsu zināšanas, viss, ko izzinām, ko apgūstam, ko iemantojam – mūžīgs un sastāda mūsu dvēseles pamatu.

Zināšanas, kā sacīts kabalā, ir mākslīgas kli piepildījums, šo kli mēs veidojam līdzās dvēselei, vēlmei. Ņemot vērā, ka mēs kaut ko vēlamies, līdzās vēlmei mēs veidojam kādu sistēmu – bloku, kurš mums palīdz šo vēlmi piepildīt. Šis palīgbloks, palīgsistēma tiek dēvēts par saprātu.

Ja mūsu vēlmes mazinās vai palielinās, tad attiecīgi tam mazinās vai palielinās saprāts. Ja cilvēkam tiek dots vairāk ciešanu, viņš ir spiests šo sistēmu attīstīt, lai rastu iespēju izvairīties no šīm ciešanām. Ir tāda paruna: „Par vienu sistu dod divus nesistus”. Tāpēc, ka „sistais” ir gudrāks – viņš zina, kā sevi piepildīt, kā izmantot viņa iedzimtās īpašības.

Vēlme ir radījuma būtība, turpretī saprāts ir tikai palīgmehānisms līdzās vēlmei. Tādējādi runāt par to, ka saprātīgas domas spēks cilvēkā arī ir cilvēka dvēsele un būtība, ir pilnīgi nepareizi.

Otrais kļūdainais uzskats apgalvo, ka ķermenis ir dvēseles turpinājums.

Mūsu bioloģiskais ķermenis nekādā veidā nav saistīts ar dvēseli. Ķermenis aug, mirst, tajā var veikt orgānu transplantāciju, taču tas nekādā veidā nav saistīts ar dvēseli un to pilnīgi neietekmē. Dvēsele iziet savas pārmaiņas. Ķermenis nav atkarīgs no dvēseles.

Trešais kļūdainais priekšstats ir tajā aspektā, ka garīgās būtības ir vienkāršas.

Mēs studējam, ka radījums sastāv no vienas piecpakāpju kli (keter, hohma, bina, zeir anpin, malhut)51, kas piepildīta ar gaismu NARANHAJ52.

 

 

Attēls 2.5.1.

Pēc tam šī kli, šis sākotnēji radītais vienīgais radījums, sašķeļas, dalās desmitiem, simtiem, miljardiem daļiņās. Tas ir, garīgā būtība ir salikta, un tādā veidā tā atklājas attiecībā pret mums. Protams, par pašu garīgo būtību mēs runāt nevaram. Mēs varam spriest tikai par to, kā mēs to izzinām, sajūtam, pētām un definējam.

Mūsdienu cilvēks, kurš vēlas izzināt Augstāko vadošo spēku, var realizēt šo tieksmi, pieliekot savas pūles šī spēka izzināšanas metodikā – kabalas zinātnē.

Bāls Sulams ar nevērību izturas pret filozofiju. Mūsdienu filozofi arī paši jau mainījuši attieksmi pret savu zinātni. Viņi runā par to, ka viņu spriedumi ir nosacīti. Šodien filozofija vairs nav tāda kā iepriekš, kad nācās cīnīties par dažādām idejām. Kabala atklāti parāda filozofiem savu atšķirību no tiem.

Tagad, kad filozofi paši vīlušies savā zinātnē un sapratuši tās aprobežotību, filozofiju nomaina materiālistiskā psiholoģija, tas ir, cilvēka pamata, viņa būtības, viņa īpašību izpēte ierobežotajā piecu maņu orgānu uztverē. Psihologi atklāj, kādā veidā ir iespējams šo uztveri mainīt, mērīt un dot tai precīzus raksturojumus.

Jautājums: Kā zinātnieki uztver kabalas idejas?

Zinātne beidzot nonākusi pie secinājuma, kas pietuvinās garīgajam: visu, ko cilvēks pēta, viņš pēta savā kli53. Zinātne atzīst, ka aiz jebkuras ierīces, datoriem, skaitļošanas mašīnām un sensoriem atrodas tas, kurš šo pētījumu veic.

Var izveidot vissarežģītāko mehānismu, pat Galaktikas lielumā, taču, kas analizē saņemtos datus, kas tos vērtē? Ne jau pats mehānisms, bet cilvēks, kas šo mehānismu radījis. Rezultātu mērījumus cilvēks izvērtē sevī, attiecībā pret sevi – ārpus sevis viņš neko nespēj novērtēt. Visas šīs ierīces un sistēmas viņš būvē sev, savās interesēs, vadoties no savas būtības. Tādējādi jebkurš mūsu iespaids un izzināšana ir subjektīvi.

To pašu var sacīt par garīgo pasauli. Mūsu vēlme sadalīta piecās daļās. Šajās piecās daļās mēs kaut ko sajūtam un par to runājam, taču par to, kas notiek ārpus kli, mēs runāt nevaram, mēs to nesaprotam.

Bāls Sulams „Desmit Sefirot Mācībā” atzīmē tikai 12 gaismas pamatveidus, kas atrodas ārpus kli, turklāt var nosaukt vēl 12 tūkstošus. Taču visas šīs gaismas, kuras it kā eksistē ārpus kli, tiek sajustas pašā kli, tās iekšienē, ne ārpusē. Ārpus kli neko nav iespējams sajust – mūsu iespaidi vienkārši dalās ārējos un iekšējos.

Mūsu kli, atbilstoši labošanās pakāpei, ir salikta un tāpēc mēs šajā kli sajūtam daudz dažādu detaļu, iespaidu. Tāpēc mums šķiet, ka mums apkārt esošā pasaule arī ir salikta. Patiesībā apkārt mums nekas neatrodas, tās ir tikai mūsu iekšējās sajūtas.

Apkārtējā pasaulē mēs izšķiram septiņas pamatkrāsas, septiņas skaņas, viss dalās lielā nokrāsu daudzumā: tā ir mūsu kli, kas radīta tādā veidā, ka kopējo iespaidu mēs graduējam daudzos atsevišķos iespaidos. Tie visi ir iekšējie, nav nekā ārēja. Uz ārējiem un iekšējiem tie dalās tāpēc, ka tādā veidā mūsu kli, atbilstoši savai labošanās pakāpei, dalās iekšējās un ārējās daļās.

Piemēram, kā mēs atšķiram gaismas – ārējo un iekšējo? Mēs sakām, ka gaisma, kas pēc zivug de-akaa54 var ielaist sevī kli (piepildīties no pe55 līdz taburam56), ir iekšējā gaisma.

Attēls 2.5.2.

Kā es to jūtu? Kaut kas, ar ko es savienojos parcufā roš57, mani piepilda vai arī es to piepildu, vai arī mēs kopā piepildāmies viens ar otru. Kur tas tiek sajusts? Parcufā toh58, kli iekšienē. Tā daļa, kurā mēs viens otru vēl nepiepildām, viens ar otru nekontaktējamies, neesam spējīgi savienoties, paliek ārpusē, ārpus mums. Kur šis „ārpusē” tiek sajusts? Ārējā apkārtējā gaisma or makif59 tiek sajusta attiecībā pret sof60, jo ja mēs izlabosim sof, mēs šo gaismu saņemsim jau kā iekšējo.

Attēls 2.5.3.

 

Kā es varu kaut ko sajust ārpus sevis, no ārienes? Aplūkosim pašu pirmo gaismas izplatīšanās stadiju61.

Attēls 2.5.4.

Kad veidojas kli? Tad, kad tā ir spējīga sajust sevī gaismu. Kad kli rodas spēja sajust apkārtējo gaismu? Tajā brīdī, kad kli sāk apzināties, saprast, ka vēlas  savādāk sajust gaismu – kā esošu ārpus tās, kā ārējo, tas ir, kā vērstu uz atdevi. Tad, kad kli tādā veidā vēlas sajust gaismu (tas nenozīmē, ka kli to tādā veidā arī sajūt), cita attieksme pret to pašu gaismu pārvērš to par ārējo. Mūsu pasaulē, tāpat kā arī garīgajā pasaulē, tas ir pilnīgi vienlīdzīgi.

 

2.6. Tests

 

1. Kā kabalā tiek dēvēts izpētes instruments?

a) – ekrāns;

b) – mahsom(s);

c) – gaisma;

d) – kli.

2. Pabeidziet teikumu: „Pasaules aina nav objektīva, tā ir pilnīgi

subjektīva, tas ir, to pilnībā nosaka…”

a) – augstākā gaisma;

b) – sestais sajūtu orgāns;

c) – vērotājs un viņa īpašības;

d) – daba.

3. Pabeidziet teikumu: „Cilvēces attīstība notika tūkstošiem gadu garumā,

rezultātā esam nonākuši pie tās beigu posma, pamatojoties uz…”

a) – zinātniskiem pētījumiem un atklājumiem;

b) – reliģijām un ticībām;

c) – pakāpenisku egoisma attīstību;

d) – dabas altruistiskiem likumiem.

4. Kāpēc nepieciešama dabaszinātņu saplūsme ar kabalu?

a) – kabala palīdz saņemt papildus zināšanas par pasauli;

b) – zinātne, kas veidota uz patērēšanas principiem, ir beigusies un

turpmākajiem pētījumiem tagad nepieciešams iegūt ekrānu;

c) – tāda saplūsme veicina tālāku zinātņu attīstību;

d) – cilvēka egoistiskās vēlmes attīstība mudina viņu virzīties uz priekšu, lai

sevi piepildītu.

5. Kāds ir mūsdienu zinātnes krīzes galvenais cēlonis?

a) – zinātne neņem vērā cilvēka pētnieka personīgās īpašības;

b) – vairumam zinātnisko pētījumu nav praktiska labuma;

c) – nav principiāli jaunu ideju (zinātnes attīstība sasniegusi savu beigu posmu);

d) – nekādas krīzes zinātnē nav.

Vārdnīca

 

46 Toras ceļš un ciešanu ceļš – pastāv Toras ceļš un ciešanu ceļš, kur stingri noteikti sākuma un beigu punkti. Kādu ceļu mērot, lai nonāktu no sākuma punkta līdz galapunktam, ir atkarīgs no cilvēka. Daba izveidota tādā veidā, ka cilvēka vēlmes nekad nepiepildās, tāpēc viņš pastāvīgi atrodas ciešanās un iztukšotības sajūtā, šī iemesla dēļ savu labošanās ceļu mēs izejam dabiskā veidā, neapzināti, sāpju ceļā. Taču pastāv arī otrs – Kabalas, Toras ceļš. Torā ir dota pilnīgi precīza metodika, kādā veidā ātri sasniegt izlaboto, pilnības stāvokli, vienlaikus aktīvi līdzdarbojoties šajā dzīvē.

 

47 ARI – pilns vārds – Īzaks (Ichaks) Lurija Aškenazi (1534. g. – 1572. g.). Viens no dižākajiem cilvēces vēstures kabalistiem. Radījis kabalas studiju pamatsistēmu, kas lietderīga visiem. Izmantojot viņa metodiku, katrs cilvēks, kurš studē kabalu, var sasniegt radījuma mērķi. Galvenais darbs – grāmata „Dzīvības Koks”.

 

48 Līmenis – ar nolūku atdeves dēļ. Mūsu pasaulē darbojas divas egoisma īpašības: „saņemt saņemšanas dēļ” un „atdot saņemšanas dēļ”. Garīgās pasaules izveidotas, pamatojoties uz īpašībām „atdot atdeves dēļ” un „saņemt atdeves dēļ”. Tādējādi cilvēkam, kurš vēlas atrasties garīgajā pasaulē, nolūks  „saņemšanas dēļ” jāmaina uz nolūku „atdeves dēļ”.

 

49 Radītāja atklāsme = garīgā atklāsme – Radītāja, kurš ir absolūti labs, pilnīga atklāsme. Jebkurā pakāpē, atbilstoši savas kli (uztveres tilpne) attīstībai, es atklāju tikai Viņa labestību un vēlmi pilnībā piepildīt mani ar pilnību.

 

50 Pilnīga labošanās – pilnīga savu īpašību izlabošana un attiecīgi pilnīga saplūsme ar Radītāju (atdeves īpašību).

 

51 Piecpakāpju kli – Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin, Malhut – piecas vēlmes daļas, kurās radījums sajūt Augstāko spēku.

 

52 NARANHAJ – piecas gaismas, kas tiek uztvertas atbilstoši piecām ekrāna pakāpēm. Atbilstoši savam ekrānam, tas ir, atbilstoši savai līdzībai ar gaismu, atdeves īpašībai, radījums vēlas saņemt gaismu. Šie īpašie mēri tiek dēvēti par Nefeš, Ruah, Nešama, Haja, Jehida (saīsināti NARANHAJ).

 

53 Savā kli – proti,  viss, ko mēs izzinām, redzam, vērojam, sajūtam, atrodas mūsu kli. To, kas atrodas ārpus mūsu uztveres orgāniem, mēs neesam spējīgi pat iztēloties. Šāda sadales ilūzija – iekšējā un ārējā – izveidojusies tāpēc, ka esam neizlaboti. Izlabotās daļas mēs uztveram kā savas, iekšējās, bet neizlabotās kā ārējās, ne mūsu. Taču jebkurā gadījumā, viss, ko mēs izzinām, mēs izzinām tikai sevī.

 

54 Zivug de-akaa (ivritā „triecienveida saplūsme”) – ekrāna darbība, ar kura palīdzību tas pretojas gaismas izplatībai vēlmē baudīt sevis dēļ, atstumj gaismu atpakaļ pie tās saknes (avota). Šī atgriezeniskā gaisma veido jaunu kli (saņemšanas tilpni), kurā tad arī ietērpjas (ieplūst, saplūst) sākotnēji nonākošā gaisma (ņemot vērā īpašību līdzību).

 

55 Pe (mute) – vieta, kurā notiek augstākās gaismas un ekrāna mijiedarbība.

 

56 Tabur (pup) – līnija, kas ierobežo gaismas saņemšanu ķermenī (Guf), veido dalījumu starp rumpi (Toh) un beigu daļu (Sof).

 

57 Parcufa Roš (galva) – parcufa (garīgais objekts, ķermenis) daļa, kura pieņem lēmumus, pēc īpašībām vistuvākā savam Veidotājam (Radītājam).

 

58 Toh (iekšējā daļa, rumpis) – garīgā ķermeņa daļa, kura tiek piepildīta ar tiešo (nākošu tieši no Radītāja) gaismu, virs kuras ietērpjas atstarotā (Radītājam atgrieztā) gaisma. Citādi sakot, tā radījuma daļa, kura saņem gaismu, tiek dēvēta par „Toh”.

 

59 Or makif = apkārtējā gaisma – gaisma, kas paredzēta, lai ietērptos iekš kli, taču kura pagaidām kavējas kādas robežas dēļ, kas atrodas šajā kli, tas ir, atrodas ārpus kli, taču ar savu spiedienu liek kli mainīties, attīrīties.

 

60 Sof – radījuma daļa, kas paliek tukša, tiek dēvēta par Sof (beigu daļa). Tajā radījums veido ierobežojumu attiecībā pret gaismas saņemšanu, jo nav atbilstošā ekrāna.

 

61 Gaismas izplatīšanās stadijas. Pastāv tā dēvētās „gaismas izplatīšanās četras stadijas”, tie ir kli veidošanās posmi (detalizēti šī tēma tiek izskatīta sadaļā „Visuma uzbūve”). Lai ko mēs studētu, redzēsim, ka visas darbības nāk tieši no šīm četrām stadijām, no šo stadiju secīgās kārtības. Eksistē tikai šie četri posmi, nekas vairāk un tas, kā radījums atbilstoši šiem posmiem attīstās un sasniedz izlaboto stāvokli.

 

<<7.kurss-8

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties