2.4. Kabala – visu zinātņu sakne
Mēs atklājam mūsu pasauli un to, ko tajā atrodam, izmantojam savā labā. Mēs atklājam, cik lielā mērā to spējam sev pielāgot un reorganizēt – cik lielā mērā mainās mūsu dzīve atbilstoši tam, kā mēs atklājam pasauli, tās kārtību un savas iespējas tās izmantošanā. Mēs izzinām pilnīgi jaunu Visumu, jaunu apjomu, jaunu kārtību. Turklāt mēs paplašinām iespēju eksistēt komfortablāk un justies drošāk ne tikai šajā pasaulē.
Nākamās, Augstākās pasaules atklāšana noved mūs pie pilnīgi jauniem sasniegumiem – līdz mūžības un pilnības sajūtai, līdz būtības izzināšanai, kas neeksistē mūsu pasaulē. Apvienošanās ar Augstāko vadošo spēku atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks sevi ar to identificē, sniedz iespēju atbrīvoties no bailēm un bažām par savu eksistenci, par savu tagadni un nākotni. Tāpēc zinātne par šādu stāvokļu sasniegšanu un to izmantošanu, kas turpmāk ļauj nonākt pie altruistiskās attīstības un pielīdzināšanās Radītājam, dabiski, ir brīnumaina zinātne.
Šajā zinātnē ietvertas visas zinātnes. Katra no tām pauž tikai vienu mūsu pasaules izpētes jomu noteiktā leņķī, ar noteiktu instrumentu un noteiktu metožu palīdzību. Viena no šīm zinātnēm tiek dēvēta par fiziku. Pētot mūsu pasauli citādā veidā, mēs ievācam datus un to kopumu nosaucam, pieņemsim, par ķīmiju. Trešo mūsu pasaules pētniecības veidu mēs dēvēsim par bioloģiju utt. Jebkura zinātne veidojas no tā, ka mēs ievācam datus noteiktā rakursā ar noteiktu instrumentu un programmu palīdzību. Šie dati reizēm savstarpēji savienojas: mēs varam vienlaikus strādāt fizikā un ķīmijā, bioloģijā un fizikā, mehānikā un matemātikā utt., ja redzam to savstarpējo kopsakarību. Taču parasti mūsu pasaulē zinātnes ir atdalītas viena no otras. Bez tam tās derīgas tikai tajā mūsu pasaules sfērā, kurā mēs eksistējam un sevi sajūtam.
Kabalas zinātnes pamatā ir vispārējas zinības par visiem līmeņiem (nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko) un visām to atsevišķajām parādībām, kas ietvertas Augstākā vadošā spēka nodomā.
Kabalas zinātnē tiek izzināts viss tas, ko radījis Radītājs. Šajā zinātnē tiek pētīts gan paša radījuma materiāls, gan arī viss, kas ar to notiek: kas uz to iedarbojas, pamatojoties uz kādiem likumiem tas notiek, kādā veidā mēs varam šos likumus apgūt, kādā veidā ar to palīdzību varam vadīt sevi un sasniegt visaugstāko stāvokli, iekļaut sevi Visumā un tā likumos, un kļūt par vienīgo radījumu, kuru radījis Radītājs.
Kabala sevī ietver visas metamorfozes, kas notiek ar radīto vēlmi baudīt – radījuma matēriju – kā arī visas atsevišķās zinātnes, kuras mēs attīstījām mijiedarbībā ar mūsu pasaules materiālu, vadoties no savas nelielās pieredzes. Kabalas zinātne sevī ietver ne vien visas šīs zinātnes, bet arī visus pārējos Universa likumus, tā ir zinātne, kurā nodarbojas ar matērijas pētīšanu visaugstākajā un visdziļākajā līmenī.
Visas mūsu pasaules zinātnes tāpat ietvertas kabalas zinātnē. Tā izlīdzina visus zinātnes veidus visām kopīgā secībā, tādā veidā, ka katra zinātne ieņem tai atbilstošu vietu kabalas zinātnes kopējā sistēmā.
Mēs apvienojam visas zinātnes, nekādā veidā nemazinot to vērtību, gluži otrādi, pilnībā atklājam to nozīmību. Ko fizika spēj atklāt vairāk par to, ko iespējams izzināt ar egoistisko attieksmi pret materiālu? To pašu var sacīt par ķīmiju, bioloģiju un citām dabaszinātnēm.
Fizika precīzi atbilst pasauļu un sefirot kārtībai42, astronomija atbilst tai pašai kārtībai, šai kārtībai atbilst arī mūzika. Tas liecina par to, ka tās visas ir savstarpēji saistītas, tas ir, kabala satur sevī pārējās zinātnes, kuras savukārt no tās ir atkarīgas. Tātad zinātņu progresu nosaka to savienojums ar kabalas zinātni, kura jau sākotnēji tās ietvērusi sevī.
Mēs redzam, ka visā pasaulē pēdējās desmitgadēs zinātnes neattīstās un runa iet par strupceļa situāciju. Turpmākā to attīstība, kā apgalvo paši zinātnieki, atkarīga no tā, kā mainīsies novērotājs, tas ir, pats pētnieks, zinātnieks.
Zinātniekam jāmaina izpētes līdzekļi, jāsāk apgūt materiāls, to pielīdzinot sev, izlaižot to caur sevi, nevis vienkārši pētīt materiālu ārpus sevis: zinātniekam jāiegūst altruistiskās īpašības, iespēja iziet no sava ego. Viss, ko bija iespējams apgūt, uzņemot sevī informāciju par apkārtējo pasauli, jau ir apgūts. Var turpināt uzkrāt datus, taču neko jaunu mēs vairs nesaņemsim.
Papildus zināšanas par pasauli var iegūt, neievācot informāciju, pie tam sevi izolējot no ārējās pasaules, no izpētes objektiem un darbībām, ievietojot tajos sevi pašu. Tādējādi, pirms uzsākt izpēti, nepieciešams iegūt atdeves īpašību43. Zinātne, kas veidota uz patērēšanas principiem, beigusies. Sākas nākamais posms: zinātne, kas atrodas ārpus pētnieka, altruistiskā zinātne.
Dabaszinātņu saplūsme ar kabalu veicina to attīstību, kas vērsta ne uz iekšieni (kur tās jau sasniegušas savu piesātinājumu), bet uz ārpusi. Tātad turpmākā zinātņu attīstība iespējama tikai to integrācijā ar kabalas zinātni: šodien jau ir izsmeltas apkārtējās pasaules visas izpētes iespējas, kuru pamatā ir patērēšanas metode – egoistiskā metode.
Cilvēka egoistiskās vēlmes attīstība piespieda viņu pārvietoties no vietas uz vietu, iekšēji mainīties, attīstīties savā izzināšanā un atklājumos. Rezultātā egoistiskā vēlme sasniedza savu maksimumu, tas ir, tā vairs nevirza cilvēku uz priekšu. Esam sasnieguši stāvokli, kurā nepieciešams šo vēlmi piepildīt ar altruistisko nolūku44. Līdz ar to būs iespējams virzīties augšup, tālāk mērojot 125 pakāpes45 no mūsu pasaules līdz Bezgalības pasaulei. Mūsu pasaulē esam jau sasnieguši egoisma kulminācijas punktu.
Attēls 2.4.1.
Mēs varam tikai pagarināt to, ko esam veikuši un sasnieguši, taču tas viss mums nesniegs labumu. Kā sacīts visās kabalistiskajās grāmatās un kā šodien prognozē arī parastā zinātne, cilvēcē iezīmējas jauns attīstības posms. Cilvēce sāk apzināties egoistiskās attīstības aplamību, kas vērsta tikai uz personīgo piepildījumu. Nākamais posms nozīmēs – iziet no sevis uz ārpusi.
Mūsu egoisms izsīcis un vairs nesniedz mums iespēju atklāt ko jaunu. Simtgade no 1850. gada līdz 1950. gadam bija lielu atklājumu laikmets dabaszinātnē, taču tas ir beidzies. Mēs vēl nedaudz „ievāksim” datus, taču nekā kardināli jauna vairāk nebūs. Šo procesu jau vērojam pēdējās desmitgades, un zinātniekiem tas ir labi zināms.
Ja pētnieks kļūs par altruistu, viņš sāks izzināt šo pasauli, atdalot to no sevis, tās ārējā izpausmē un tas tiks dēvēts par garīgo pasauli. Ja kādreiz uzskatījām, ka mūsu attieksme pret pasauli neizraisa nekādas pārmaiņas, tad pēc tam noskaidrojās, ka tas tā nav. Einšteins apgalvoja, ka viss atkarīgs no gaismas ātruma, turklāt mēs paši tiekam uztverti it kā būtu neatkarīgi no tā, jo atrodamies ierobežota ātruma, ierobežotu pārvietojumu apvidū, taču absolūtie pasaules likumi to neapstiprina.
Pēc kāda laika zinātnieki sāka saprast, ka pasaule, kuru mēs spējam uztvert, ir ļoti subjektīva un atkarīga no mūsu īpašībām. Mainās pētnieka īpašības – mainās viņa pasaules aina, tādēļ nepieciešams domāt par šī pētnieka morālo nostāju, viņa morālo līmeni, viņa attieksmi pret Visumu, pret sevi, pret visu apkārt esošo. Tas tik ļoti mainīs viņa pasaules uztveri, ka viņa skatienam pavērsies pilnīgi cita pasaule.
Vārdnīca
42 Pasauļu un sefirot kārtība. Pasauļu un sefirot uzbūves likumi nonāk lejup, pakāpeniski samazinot savu spēku, tie nonāk lejup caur visiem matērijas slāņiem – līdzīgi zīmogam un tā nospiedumam – līdz izpaužas mūsu pasaules matērijā. Atbilstoši nonākšanai lejup, atšķirība izpaužas tikai matērijā: jo matērija rupjāka, jo nedaudz savādāk tajā notiek to pašu likumu izpausme.
43 Atdeves īpašība – īpašība, ar kuru Augstākais spēks (Radītājs) izpaužas attiecībā pret radījumu. Lai sevī attīstītu līdzīgu īpašību, nepieciešams savu sajūtu „iznest” ārpus sevis, ārpus sava „ķermeņa” (vēlmes) robežām, lai ķermenim ar mani vispār nebūtu nekāda sakara, lai starp sajūtu ķermenī un sajūtu manī būtu pārrāvums.
44 Nolūks – aprēķins, radījuma motivācija attiecībā pret gaismu. Tā ir cilvēka attieksme – ne pret vēlmi saņemt un ne pret baudu (gaismu), kas to piepilda, bet pret baudas Avotu.
45 125 pakāpes – „garīgās kāpnes”; radījuma attīstības sistēma, kas sniedzas līdz Radītāja līmenim. Arī patlaban mēs atrodamies Bezgalības pasaulē un sajūtam to, taču tikai visniecīgākajā izpausmē, kas dēvēta par „mūsu pasauli”. Izņemot Bezgalības pasauli un mūs, realitātē nekas cits nepastāv. Viss pārējais ir filtri, kas izvietojas mūsu maņu orgānos.
Jaunākie komentāri