2. nodarbība
Kabala – visu zinātņu sakne
2.1. Kabalas metodika
2.2. Pasaules ainas neobjektivitāte
2.3. Vispārējā krīze
2.4. Kabala – visu zinātņu sakne
2.5. Jautājumi un atbildes
2.6. Tests
„Teoloģija, filozofija un matemātika savus principus un saknes pārņem no tās [kabalas]. Tāpēc visas šīs zinātnes (scientiae) ir pakļautas šai gudrībai (sapientia); un to principi un likumi pakļauti tās principiem un likumiem; tādējādi bez kabalas to argumentācija nav pietiekama”.
Džordano Bruno „Debesu reformācija”
2.1. Kabalas metodika
Daudziem izraisa šaubas, vai kabalas zinātne ir zinātne šī vārda patiesajā nozīmē. Vai tā būtu jāattiecina uz dabaszinātņu kategoriju, kas pēta apkārtējās pasaules dabu (kā fizika, ķīmija, bioloģija), vai humanitāro (kā filozofija, psiholoģija u.c.) zinātņu kategoriju? Varbūt tā ir īpaša zinātne, jo prasa no sava pētnieka ne tikai zināšanas, bet arī būt apveltītam ar specifisku īpašību, kas cilvēkam nav iedzimta?
Zinātne mūsu sapratnē ir apkārtējās pasaules izpēte, šo pētījumu rezultātus var pierakstīt, nodot tālāk, atkārtot ar mūsu dabisko, iedzimto, piecu maņu orgānu palīdzību un ierīcēm, kas paplašina jutības diapazonu. Kabalisti apgalvo, ka nodarbības pēc kabalas metodikas ļauj iegūt jaunu, sesto sajūtu orgānu (ekrānu, dvēseli), ar kura palīdzību mēs pētām sajūtamos tajā kairinājumus, analoģiski tam, kā strādā mūsu pieci maņu orgāni. Šīs sajūtas mēs pierakstām, analizējam, summējam un apvienojam vienā veselumā. Pie tam šie novērojumi tāpat kā arī dabaszinātnēs tika veikti gadsimtu garumā un tos apstiprināja daudzi tūkstoši pētnieku kabalistu.
Kas kabalu dara par unikālu zinātni, kardināli atšķirīgu no citām izzināšanas metodēm, kuras cilvēks izmanto? Ne tikai tas, ka spēja uz tādu izzināšanu cilvēkam netiek dota no dzimšanas. Kabalas unikalitāte tāpat ir tajā apstāklī, ka tā ļauj izzināt Universa Augstāko daļu, no kurienes informācija par notiekošo šajā līmenī nonāk lejup pie mums, ietērpjas mūsu piecos maņu orgānos un mēs to sākam sajust un uztvert kā šīs pasaules realitāti.
Kabalas zinātne ļauj izzināt Universa saknes – ne vēl vienu tā papildus daļu, bet pašu Universu tajā līmenī, kas bija pirms cilvēka realitātes uztveres.
Tā nav Universa vienkārša izzināšana, kas pēc kāda laika kļūs par realitāti, jo tādā gadījumā atnākošā nenovēršamība neatstās cilvēkam nekādu izvēli, viņš nebūs spējīgs ko mainīt.
Iepriekšējā līmeņa atklāšana ar kabalas metodikas palīdzību, līmeņa, kurš vēl nav kļuvis par mūsu pasaules realitāti, ļauj cilvēkam vadīt Augstāko realitāti, to mainīt, iekļaujot tajā sevi. Cilvēks it kā paceļas augšup līdz vadības centram, no kurienes tiek veikta kontrole pār mums apkārt esošo realitāti – no radījuma līmeņa līdz Radītāja līmenim.
Notiek it kā cilvēka pacelšanās virs sevis – turp, no kurienes nonāk spēki, kuri pēc tam ietērpjas mūsu pasaules matērijā un izpaužas kā konkrētas darbības un notikumi. Attieksmes mainīšana pret tiem to avotā (nevis tos mainīt pašus par sevi, bet tieši attieksmes mainīšana pret tiem) noved pie tā, ka šie spēki mūsu pasaulē tiek sajusti pilnīgi citādi. Tā vietā, lai reizi pēc reizes rastos tukšu kelim sajūta, tiek sajusts pastāvīgs uzkrājums un notiek ar gaismu piepildīto kelim garīgā virzība uz priekšu. Viss atkarīgs no tā, kā kabalists, kurš apveltīts ar sesto sajūtu orgānu, attiecas pret to, kas viņam atklājas.
Tādējādi pētnieku kabalistu atsķirība no tiem, kuri nav kabalisti, ir tikai tajā aspektā, ka viņi pēta Universu ar papildu sajūtu orgāna palīdzību, kuru principā var attīstīt jebkurš, kas to vēlas.
Nedaudz neierasti piepeši uzzināt par iespēju iegūt papildu sajūtu orgānu, kurš sniedz papildinformāciju par pasauli, kura, pateicoties pieciem maņu orgāniem, ir jau definēta. Taču tiklīdz cilvēks kļūst gatavs pieņemt šādu iespēju, viss pārējais sāk likties pilnīgi dabisks. Pasaules izpēte ar papildu sajūtu orgāna palīdzību, protams, tiek dēvēta par zinātni, tāpat kā arī pētījumi ar to maņu orgānu palīdzību, ar kuriem mēs piedzimstam.
Zinātnieks kabalists, pētot realitāti piecu maņu orgānu ietvaros, apgūstot to, kā šī realitāte tajos atklājas, ir ierobežots šajos sensoros, kuri liedz iespēju iziet ārpus to robežām. Viņš pat nespēj iedomāties, kas viņu tur gaida.
2.2. Pasaules ainas neobjektivitāte
Pēdējā laikā zinātnieki atklāj, ka pasaules aina nav objektīva, ka to pilnībā nosaka vērotājs. Kā apgalvoja Nils Bors, pētnieks pēta ne apkārtējo pasauli, bet tikai reakcijas uz to. Ja tas tā ir, tad dabaszinātnes var definēt kā zinātnes, kuras cilvēks apgūst dabisko, iedzimto piecu maņu orgānu ietvaros, turpretī kabalas zinātni – kā zinātni, kuras izzināšanas diapazons atrodas virs parasto maņu orgānu uztveres diapazona. Šajā nozīmē kabala ir „pārdabiska” zinātne: to izzina, iepriekš iegūstot papildu sensoru.
2.3. Vispārējā krīze
Šodien cilvēce nonāk pie pilnīgas vilšanās gan sabiedriskajā sfērā, gan arī cilvēka iekšējās attīstības jomā. Zinātne, būdama cilvēka darbības sfēra, demonstrē nespēju uz tālāko attīstību.
Stāvoklis, kuru cilvēks sasniedzis mūsdienās, ir pilnīgi unikāls. Zaudēta attīstības vispārējā virziena izpratne. Problēmas sabiedrisko sfēru attiecībās, ekoloģijā, kultūrā, audzināšanā, izglītībā un zinātnē novedušas cilvēku līdz bezdibenim. Kļūst saprotams, ka turpmākā attīstība jau šķiet neiespējama, ņemot vērā pareizā virziena izpratnes trūkumu. Šis virziens ir dzinējenerģija, matērijas būtība, tas vada šo matēriju un piepilda no iekšienes.
Iepriekš krīzes notika kādā vienā no jomām: zinātnē, kultūrā, reliģijā, sabiedriskajās attiecībās utt. Tas deva grūdienu, un attīstījās kaut kas jauns, kas tika dēvēts par apvērsumu vai pat revolūciju. Kad savas pozīcijas zaudēja reliģija, to nomainīja kultūras un jaunu tehnoloģiju uzplaukums; kad iestājās tehnoloģiskais pagrimums, tā vietā sākās kultūras attīstība. Un otrādi: kad pienāca kultūras pagrimums, uzsakās rūpniecības attīstība. Pastāvīgi viens nomainīja otru.
Šodien cilvēce sasniegusi stāvokli, kad visās savas darbības jomās cilvēks saņem absolūti negatīvus rezultātus, kuri norāda uz pilnīgu izsīkumu.
Tas pats attiecas arī uz reliģijas ietekmi. Zināma intereses atmoda par reliģiju nenozīmē atgriešanos pie formas, kas pastāvēja pagātnē, kad reliģija ieņēma izšķirošo vietu personīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Atgriešanās pie reliģijas notiek tāpēc, ka nepieciešams no jauna pārbaudīt un galīgi pārliecināties tās nespējā attaisnot cilvēka cerības vismaz uz kādu atspaidu dzīvē.
Nav pamata arī cerībām uz reliģijas un zinātnes sintēzes rašanos, kas palīdzētu izvairīties no bezspēka un bezpalīdzības sajūtas. Cilvēce sasniegusi savas attīstības beigu posmu. Tūkstošiem gadu garumā šī attīstība notika uz saņemošo kelim41 pamata.
Viss virzās uz to, lai atklātu Radītāju. Taču, ja šis process, kas virzīts uz to, lai pielīdzinātos Radītājam, notiek ne ar radījuma vēlmi, tad cilvēks attīstību izjūt kā ļaunu un draudošu, tā iegremdē tumsā visu viņa dzīvi, kuru viņš uztver piecu maņu orgānu ietvaros. Turpretī ja atklāšana notiek pēc radījuma vēlmes un atbilst tam, ko vēlas Radītājs (tas ir, realizējas viņu savstarpējās pielīdzināšanās procesā), tad radījums to uztver kā satuvināšanos ar Augstāko gaismu, un šī saikne pastāvīgi nostiprinās un paplašinās.
Vārdnīca
41 Kelim = vēlmes = uztveres instrumenti.
Jaunākie komentāri