Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 7.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 07.kurss Komentēt

<<7.kurss-5                 7.kurss-7>>

 

1.8. Papildmateriāls

Par postindustriālās civilizācijas attīstības robežām

V. Kovaļovs, A. Davidovs

(1995. g.)

 

Fundamentālo zinātnisko pētījumu robeža

Neatlaidīgi mēģinājumi veidot nedalītu pasaules ainu, kuras pamatā ir realitātes matemātiskās fizikas pieeja, sniedza rezultātu, kas pretējs vēlamajam: tika noteikta reāla robeža ne tikai turpmākajā zinātnes attīstībā, bet arī gandrīz četrsimtgadu ilgajā postindustriālās civilizācijas attīstībā, kas pamatojas uz zinātnisko pasaules uzskatu.

Salīdzinājumā ar visauglīgākajām desmitgadēm, līdz pagājušā gadsimta 80. gadu sākumam, kad zinātne pārsteidza ar savu paātrināto gaitu, zinātnieku prātos „piepeši” iestājās progresējošs apjukums, un fundamentālo atklājumu plūsma sāka izsīkt. Pēdējais epohālais sasniegums bija 70. gadu beigās radītās elektrovājo mijiedarbību teorijas, taču vienoto lauka un vielas teoriju, kas izskaidro visu fizikālo mijiedarbību kopumu, tā arī neizdevās saņemt.

Jau vairāk kā pusotru desmitgadi tiek novērota situācija, kad jebkura ievērojama piepūle, kas virzīta uz nepretrunīgu Visuma zinātniskā modeļa izveidi, neviļus izstumj pētnieku domu ārpus zinātnes vispārējās paradigmas robežām. Cēlonis slēpjas zinātniskā pasaules uzskata pamatprincipu aprobežotībā.

Šodien teorētiskās domas tālākā virzība uz priekšu iestigusi uzkrāto hipotēžu un pieņēmumu masā, kas izveidoja blīvu čaulu ap zinātniski apstiprināto zinību sfēru.

Fundamentālā zinātne līdz ar to pati iezīmējusi savas attīstības kvalitatīvo robežu. Šī aspekta galvenie rādītāji ir tas, ka zinātne atzīst antropo principu, eksperimenta laikmeta beigas, mikropasaules pētniecības robežu sasniegšanu, aiz kuras nav iespējams izmantot formāli loģisko aparātu, lai aprakstītu realitāti.

Cits nepārvarams šķērslis „nobriedis” pašā zinātnē. Sabrucis tās nesošais balsts – eksperiments, kas ir zinātnisko hipotēžu apstiprinājuma un to pārvēršanas teorijā noteicošais līdzeklis. Ja eksperiments ir bezspēcīgs, tad zinātnei nav nekādu iespēju precīzi noskaidrot, kāda objektīvā realitāte atbilst matemātiskām vai formāli loģiskām uzbūvēm…

Vēl vairāk, zinātniski izzināt mikropasaules realitāti un līdz ar to pārvarēt zinātniskā pasaules uzskata aprobežotību, izrādījās principiāli neiespējams.

Pati zinātnes valoda – matemātika, nespēj operēt ar objektīvās realitātes kategorijām, kuras atrodas aiz 10-15 cm un 10-22 sek. robežas. Pētāmie procesi aiz šīs robežas zaudē visus diskrētos raksturojumus, turklāt tur, kur nav redzamas realitātes stāvokļu stabilās atšķirības, formāli loģiskais aparāts ir bezspēcīgs. Jebkuri formālie līdzekļi un tas, kas ar to palīdzību tiek aprakstīts, ir diskrēti pēc definējuma.

Pazuduši zinātnisko uzbūvju vispārīgie, robežapstākļi – priekšstati par telpu un laiku, kas nav aprēķināms, taču ir postulējams. Proti, tie ir zinātniskās aksiomātikas pirmpamati.

Iezīmēta savdabīga formālo loģisko priekšstatu „ētiskā robeža” par telpu un laiku, tātad arī attiecībā uz visu zinātni kopumā, aiz kuras eksistē kaut kas, kas atrodas ārpus laika un telpas robežām…

Sasniegtas formālo zinātņu robežas. Izveidojās objektīvi eksistējošās, tīri garīgās, ideālās realitātes – fiziskās realitātes pamatnes sfēra.

Tieši tā ir nezināmā joma, kurā zinātne cerēja rast atbildes uz pretrunām par savu Visuma modeli un kurā pati zinātne principiāli nespēj iekļūt.

Tas nozīmē, ka zinātniskā metode kā  cilvēciskās vēstures attīstības līdzeklis iedarbībā uz realitāti sevi ir izsmēlusi.

Kopumā runājot, pasaules zinātnē jau sen sāka nostiprināties pārliecība par to, ka pasaules uzskata fundamentālo problēmu risinājums atrodas aiz zinātnisko zināšanu robežām. Tādējādi jau no Gēdela teorēmas seko, ka slēgtās sistēmas iekšienē jebkura zinātniskā uzbūve, kas pamatojas uz formālo loģiku, būs nepilnīga. Citiem vārdiem, vienmēr atradīsies tāds apgalvojums, kuru nevar ne pierādīt, ne atspēkot.

Tas nozīmē, ka līdzās Visuma formulējamai daļai jābūt arī transcedentālajai daļai, kas atrodas aiz robežas (attiecībā pret parādību pasauli) un teorētiski nav  izzināma – Pasaules saprāts, Dievs. Kvantu mehānikas radītājs Verners Heizenbergs vēl sacīja: „Pirmais malks no dabaszinātņu trauka rada ateismu, bet trauka dziļumā mūs gaida Dievs”.

<<7.kurss-5                 7.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties