1.4. Zinātnieku kabalistu mazskaitliskuma iemesls
Rodas jautājums: ja tas, kurš studē kabalu, saņem tik lielu priekšrocību attiecībā pret tiem, kuri nodarbojas ar citām zinātnēm, tad kāpēc kabalai nepievēršas vairākums?!
Galvenais zinātnieku kabalistu mazskaitliskuma iemesls ir tajā aspektā, ka, sākot nodarboties ar kabalu, cilvēks tiecas aptvert visu zinātni kopumā un par Augstāko vadību22 spriež pārāk pārsteidzīgi. Lai uzskati kļūtu pareizi, nepieciešamas fundamentālas zināšanas, taču tās nav iespējams iegūt vienkāršā materiāla apgūšanas ceļā salīdzinājumā ar pārējām zinātnēm. Pirmām kārtām, iesācējam nepieciešams apgūt Augstākās pasaules altruistisko valodu, kurā tiek klāstīta kabalas zinātne.
Šo zinātni cilvēks var izzināt tikai tādā mērā, kādā ienāk tajā kā integrāls, altruistisks elements. Ienākt kabalā ar egoistisku vēlmi var visi, taču, kad izrādās, ka lai izzinātu tajā vismaz vienu burtu, ir nepieciešams atbilstoši šim burtam mainīt savu būtību uz pretēju, paliek nedaudzi. Tie tad arī apgūst šo zinātni.
Kabala no visām pārējām zinātnēm atšķiras ar to, ka tās izpētes priekšmets ir cilvēka iekšējā daļa – viņa nolūks, no citiem slēptā viņa attieksme pret pasauli. Ja parastajās zinātnēs, pētot kādu objektu vai parādību, mēs to ietekmējam, mainām, mērām šīs izmaiņas un tas viss notiek ārpus mums, tad kabalas zinātnē mums turpretī ir jāmaina, jāmēra un jāpēta sevi. Tāpēc cilvēkam sākotnēji ir jābūt gatavam uz to, ka viņš sevi maina, spītējot savai iedzimtai dabai23. Ņemot vērā, ka uz to ir gatavi tikai daži, zinātnieku kabalistu nav daudz. Taču pakāpeniski viņiem pievienosies arvien vairāk cilvēku, jo ikvienam jākļūst par visa Universa pētnieku, lai sasniegtu satuvināšanos ar Augstāko spēku un pilnībā Viņam pielīdzinātos.
Nav nekādu pretrunu tajā apstāklī, ka ar tik svarīgu zinātni nodarbojas tikai daži tūkstoši cilvēku pasaulē. Mums jātiecas uz to, lai visi cilvēki pasaulē zinātu par šo zinātni un tās mērķiem, par to, ka tā dod cilvēcei glābiņu un virza uz garīgo augšupeju. Taču neapgāžams ir tas fakts, ka ar kabalu jebkurā gadījumā nodarbosies tikai nedaudzi cilvēki. Cilvēci var pielīdzināt piramīdai, kuras virsotne vienmēr ievērojami mazāka par pamatni, tāpēc tikai nedaudzi cilvēki nodarbosies ar pašu zinātni, tāpat kā mūsu pasaulē ar zinātnēm nodarbojas tikai kādi pieci procenti iedzīvotāju.
Attēls 1.4.1.
Pārējiem – atbilstoši viņu attālinājumam no piramīdas virsotnes – tas nepieciešams arvien mazākā pakāpē. Viņi var izmantot zinātnes augļus, taču tajā ienāks, atklāti strādās un to attīstīs tikai nedaudzi. Ne visiem jānodarbojas ar kabalas zinātni vienlīdzīgā pakāpē. Taču visiem šīs zināšanas ir jāizmanto, lai sevi izlabotu24, katram tik lielā mērā, cik tas nepieciešams viņa personīgai labošanai24. Teorētiski attīstīt pašu zinātni, tai piesaistīt visu cilvēci un attīstīt šo zinātni atbilstoši tam, kā cilvēce iekļaujas tās studēšanā, ir atkarīgs tikai no nedaudziem cilvēkiem. Taču tas nekādā ziņā nemazina visu pārējo cilvēku dalību kabalā. Iesaistīšanās izriet no dvēseles25 īpašībām, šeit nav nekādu priekšrocību.
Tātad zinātnieku kabalistu mazskaitliskums saglabāsies, neskatoties uz to, ka līdz ar to kabalas zinātne katram kļūs arvien nozīmīgāka. Tikai nedaudzi nodarbosies grupās un patiešām pētīs šo zinātni no iekšienes un attīstībā, taču līdzās tam interesentu skaits un to, kuri daudzveidīgi izmantos šo metodiku, katru gadu pieaugs, līdz aptvers visu pasauli.
Jau šodien simtiem tūkstoši studējošo ar interneta palīdzību mācās viņiem ērtā laikā: kāds reizi nedēļā, bet cits reizi mēnesī. Ir cilvēki, kuru dzīve ir kabalas studēšana un ir tādi, kuri vienkārši atceras, ka tāda zinātne eksistē. Patiešām mēs redzam, ka tas, kurš vismaz vienreiz saskāries ar šo zinātni, jau nespēj tāpat vien no tās novērsties: viņš saskāries ar binas26 īpašībām, ar Augstākās pasaules īpašībām, tas atrodas jau viņa zemapziņā, un šis cilvēks tādā vai citādā veidā attīstīs savu garīgo augšupeju. Šajā ziņā sacīts, ka ir zinātnieki un ir tie, kuri izmanto zināšanas.
Studējošais kabalas zinātni attīsta sevi un vienlaikus attīsta zinātni. Zinātnes attīstība šajā nozīmē ir gluži kā pielikums. Vispirms katram sevi ir jāizlabo un jāsasniedz stāvoklis, kurā viņš līdzinās Radītājam. Tas ir cilvēka uzdevums pasaulē, tādēļ cilvēks piedzimst, dzīvo un tāpēc viņš nonāks lejup šajā pasaulē27, līdz beidzot realizēs savu beigu stāvokli28, līdz sasniegs savu mērķi.
Attēls 1.4.2.
Mūsu pasaulē, jo augstāk atrodas zinātnieks savā izzināšanā, jo viņš ir pazīstamāks. Kabalā tas nav obligāti, jo tiem, kuri atrodas lejā, kabalista augstā izzināšana nav noteicošais. Svarīgi, lai kabalistam būtu iespēja to izklāstīt mums pieņemamā formā, praktisku rekomendāciju veidā. Tāpēc no visiem kabalistiem mēs zinām un godājam tikai tos, kuri mums izklāstījuši materiālu, neskatoties uz to, ka bija vēl tūkstoši zinātnieku, kuri zināja daudz vairāk.
Nav jāspriež par mums pazīstamiem zinātniekiem kabalistiem kā par pašiem dižākajiem. Tie ir īpaši cilvēki, kuri mūsu labā veic milzīgu darbu. Tāpat arī mēs: kāds kļūs par zinātnieku kabalistu, bet kāds – vienkārši par kabalistu, kurš izzina Augstāko pasauli un tiecas sasniegt saplūsmi ar Radītāju29.
Tātad zinātnieki ir tie, kuri nodod kabalas metodiku citiem, attīsta, apkopo un to apraksta.
Attēls 1.4.3.
Taču tas nekādā veidā neattiecas uz izzināšanas augsto līmeni30, jo vienkāršiem cilvēkiem, kuri atrodas lejā31, nav nepieciešama augstas pakāpes izzināšana un apkopojumi. Kas cilvēkam viņa zemes dzīvē ir nepieciešams no zinātnes? Tas, ko viņš var paņemt no tās šodien un ar panākumiem izmantot savā dzīvē. Tāpēc ne visiem jātiecas kļūt par zinātniekiem, tā ir īpaša loma.
Cilvēks sevi atklāj dabiskā veidā: dvēsele cilvēku māca, viņu virza.
Bāls Sulams32 ar īpašu cieņu izturējās pret materiālistisko psiholoģiju, jo tā, atšķirībā no filozofijas, pamatojas uz pētījumu rezultātiem. Tā pēta, kas notiek ar cilvēku: tā iedarbojas uz viņu un redz cilvēka reakcijas, cik vien iespējams iespiežas viņa apziņā, iespējams, arī zemapziņā, tādā veidā pētot cilvēka egoismu, pat nedēvējot to par tādu. Jebkurā gadījumā tā pēta šīs pasaules dabu, egoistisko dabu, pie tam ar absolūti precīzām zinātniskām metodēm. Šajā izpētē ir savi ierobežojumi un maldīgi uzskati, taču kopumā materiālistiskā psiholoģija pamatojas tikai uz pētījumu datiem. Tā ir vienīgā zinātnes joma par cilvēku mūsu pasaulē (lai gan dēvēt psiholoģiju par precīzu zinātni var tikai ar zināmām atrunām), mūsu būtību tā izzina eksperimentālā ceļā.
Kabala arī iet tikai eksperimentālo ceļu. Turot rokās spēcīgu instrumentu – ekrānu (masah) – tā maina cilvēku, iedarbojoties uz viņu ar Augstāko gaismu. Maina cilvēkā viņa īpašības, novēro šīs iedarbības rezultātus un tos fiksē.
Tādā veidā ir vērojama laidena materiālistiskās psiholoģijas pārtece kabalas zinātnē, kur zinātnes daļa, kas izzina cilvēka egoistiskos mehānismus, tiek dēvēta par materiālistisko psiholoģiju. Tālāk aiz mahsoma33 sākas zinātnes daļa, kas nodarbojas ar altruistiskām īpašībām, kuras cilvēkā veidojas ar Augstākās gaismas palīdzību un šī zinātne tiek dēvēta par kabalu.
Attēls 1.4.4.
Vārdnīca
22 Augstākā vadība – arī „Augstākais spēks”.
23 Cilvēka iedzimtā daba – vēlme saņemt.
24 Labošanās, sevi izlabot – nolūka mainīšana: baudīt ne sevis dēļ, bet tāpēc, ka to vēlas Radītājs (Augstākais spēks).
25 Cilvēka dvēsele sastāv no diviem komponentiem – no gaismas (bauda) un tilpnes (vēlme pēc šīs baudas). Sākotnēji tika radīta vienota dvēsele, dēvēta par Ādamu Rišonu (Pirmais Cilvēks). Tā sašķēlās 600 000 daļās. Patlaban katrai daļai ir iespēja veikt labošanās darbu un pielīdzināties Radītājam (Augstākajam vadošajam spēkam).
26 Bina, Binas īpašība – gaismas īpašība, kurā tiek sajusta bauda no atdeves, bauda no līdzības Augstākajam spēkam (Radītājam). Šī bauda tiek dēvēta par Or Hasadim.
27 Šī pasaule – pats attālinātākais no Radītāja (Augstākā spēka) punkts, kas tiek sajusts mūsu piecos maņu orgānos (redze, oža, tauste, garša, dzirde).
28 Beigu stāvoklis, mērķis = pilnīga labošanās, visa Universa beigu stāvoklis – pilnīga egoistisko īpašību izlabošana un atbilstoši tam, pilnīga saplūsme ar Radītāju.
29 Saplūsme ar Radītāju – radījuma Mērķis. Par saplūsmi garīgajā tiek dēvēta pilnīga īpašību, vēlmju, domu, nolūka identitāte – visa, kas raksturo cilvēku, kad viņš sajūt savu individualitāti, savu būtību ar Radītāju. Cilvēks sāk sevi sajust kā līdzīgu Augstākajam spēkam visā – kā Viņš, tāpat arī es, kas ir manī, tas pats ir arī Viņā.
30 Izzināšanas augstums – izzināšana ir iespējama tikai atbilstoši formas (īpašību) līdzības pakāpei Radītājam. „Līdzība Radītāja īpašībām” nozīmē, ka sākotnējā cilvēka īpašība (viņa kelim) – saņemšana, lai sevi piepildītu ar baudu, viņam šķiet nekam nederīga, nav cienīga, lai to izmantotu. Tas tiek dēvēts: „redz savu maziskumu”. Turpretī Radītāja īpašība – atdeve, proti, īpašība, kas dēvēta: „Labs un labu Darošs”, viņam šķiet pati augstākā. Tātad savu īpašību viņš sajūt kā viszemāko punktu, turpretim Radītāja īpašību – kā visaugstāko punktu; attālums starp tiem tiek dēvēts par „augstumu”, cilvēka līmeni.
31 Cilvēki, kuri atrodas lejā. „Augstāk” un „zemāk” ir jēdzieni, kuri kabalā nozīmē „tuvāk” un „tālāk” līdzībai ar Augstāko spēku, tas ir, ar altruismu, atdeves īpašību.
32 Bāls Sulams – Jehuda Ašlags (1885. g. – 1954. g.) – mūsdienu kabalas zinātnes pamatlicējs. Galvenais darbs – „Desmit Sefirot Mācība”. „Zoar Grāmatai” viņš radīja plašu komentāru, ar nosaukumu „Sulam” („Kāpnes”), (atbilstoši šī darba nosaukumam saņēma vārdu „Bāls Sulams” (Baal Sulam)).
33 Mahsom(s) – garīgā „barjera”, „robeža”, kuru, šķērsojot, cilvēks sāk sajust garīgo pasauli.
Jaunākie komentāri