1.2. Zinātnes vērtības kritērijs
Jebkuras zinātnes vērtību nosaka uzdevumi, kurus tā izvirza. Visas zinātnes bez izņēmuma mūsu pasaulē izveidojušās, pateicoties vēlmei kaut ko sasniegt. Egoisms19 mūs virza pētīt dabu: mēs vēlamies sevi piepildīt un tādā veidā sasniegt optimālu stāvokli. Zināšanu attīstība par dabu un to uzkrāšana sniedz mūsu egoismam zināmu piepildījumu, un mēs vērtējam zinātni tieši atbilstoši šī piepildījuma pakāpei.
Zinātne, kurai nav mērķa, neeksistē. Kāds ir zinātnes mērķis, tāda ir arī tās nozīme. Zinātne tiek vērtēta ne savu zinību precizitātes dēļ, bet saskaņā ar tās lietderību un priekšrocībām. Zinātne var būt augstākā pakāpē unikāla, taču ja tā nesniedz īpašu labumu, mēs nepiegriežam tai vērību. Dažādos vēsturiskos periodos dažādām zinātnēm bija prioritāra nozīme. Līdzko cilvēce atklāj kādu labumu noteiktā zinātnē, momentāni tajā tiek ieguldīti spēki un līdzekļi, un attieksme pret šo zinātni acumirklī mainās. Turpretī, ja kāda iemesla dēļ zinātne pārstāj sniegt labumu, tā zaudē jebkādu vērtību. Neskatoties uz to, ka zinātnei vienmēr ir Augstākais pamats, uz kura tā balstās un nedrīkst noliegt zināmu vērtību pat tajā zinātnē, kura netiecas panākt kādus konkrētus mērķus, zinātniskie pētījumi visbiežāk tiek vērtēti saskaņā ar mērķi, uz kuru tie virza. Ja mērķis ir pārejošs, tad kopā ar pārejošo izzūd arī pati zinātne.
Pastāv, protams, teorētiskās zinātnes, kuras kā šķiet nedod tiešu labumu. Taču mēs tās attīstām, jo vēlamies izprast sevi un apkārtējo pasauli. Mūsu kopīgā vēlme piepildīt sevi un novērst neziņu (jo neziņu izjūtam kā ciešanas) mudina attīstīt arī tādas zinātnes, no kurām patlaban nav sajūtama īpaša atdeve.
Taču pa īstam mēs zinātnē vērtējam to, ko varam izmantot praktiski. Vēsturē ir daudz līdzīgu piemēru. Zināmā laika posmā attīstījās vajadzīgās zinātnes, tās tika novērtētas un cienītas, taču pēc tam šīs zinātnes izzuda. Tehnoloģiju vēsturē pēdējo piecsimts gadu gaitā šādu piemēru ir bijis daudz: tvaika mašīnas, mehāniskie dzinēji… Kādā brīdī tie zaudē jebkuru vērtību, līdz ar to izzūd no zinātnēm, kuras šīs jomas attīstīja. Mēs neredzam praktisku nepieciešamību, tādējādi noteiktas pētniecības jomas pārstāj attīstīties.
1.3. Kabalas zinātnes vērtība
Pamatojoties uz augstāk sacīto, var veikt sekojošus secinājumus par kabalas zinātnes nozīmību.
1. Ņemot vērā, ka kabalā mēs izzinām Augstākā spēka20 un šī spēka vadības ceļu Universā, kā arī to, ka šī zinātne satuvina cilvēku ar Augstāko spēku un pati uz to pamatojas, cilvēks šajā zinātnē rod neizmērojamu vērtību.
Mēs izzinām Augstāko spēku, kurš apvieno sevī visu Universu, ietverot mūs un visus fiziskos, mentālos un morālos stāvokļus visās mūsu pārdzimšanās. Kabala šo Augstāko spēku ļauj izprast, satuvināties ar to un atklāt veidus, kā to ietekmēt. Neviena cita zinātne nenodarbojas ar Universa vispārējo uzbūvi un likumiem, kuri nosaka tā attīstību.
2. Ņemot vērā, ka kabalas zinātnes priekšmets ir mūžīgā eksistence, tad arī pati šī zinātne ir mūžīga. Tā eksistē pirms mums, kopā ar mums un pēc mums – ārpus laika un telpas, tajā, ko var dēvēt par „Bezgalību”21, neskatoties uz mūsu pilnīgu nespēju saprast šīs kategorijas jēdzienu. Ņemot vērā, ka kabalā tiek izskatīti visi iespējamie stāvokļi (turklāt daži no tiem eksistē pastāvīgi), šī zinātne nevar izzust.
3. Par cik kabalas zinātnes mērķis ir satuvināšanās ar Augstāko spēku, līdz pat pilnīgas līdzības sasniegšanai, tajā iekļaujoties, nav viegli novērtēt labumu, kādu kabala sniedz saviem piekritējiem. Kabalas zinātnes vērtība nav salīdzināma ar visu pārējo zinātņu vērtību.
Vārdnīca
19 Egoisms – vēlme baudīt sevis dēļ.
20 Augstākais spēks = Radītājs – vispārējais nodoms un Universa daba, kas, nonākot lejup (tas ir, padara savas īpašības rupjākas, primitīvākas, transformējot tās egoistiskajās), veido Augstākās (daudzkārt tuvākas altruisma īpašībai) un zemākās pasaules un piepilda tās ar radījumiem. Viņš vada visu, virzot uz sākotnējo mērķi – attīstīt radījumus, lai tie spētu sasniegt Viņa līmeni.
21 Bezgalība – bezgalīgas pilnības un baudas izzināšanas stāvoklis.
Jaunākie komentāri