Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 6.kurss-8

(SKA MĀCĪBU KURSI), 06.kurss Komentēt

<<6.kurss-7                 6.kurss-9>>

 

1.6. Papildmateriāls

1.6.1. Matērijas un tās formas izzināšana

Asija pasaulē mēs izzinām matēriju

Matērija – vēlme baudīt, kuru radījusi gaisma un kura atrodas tai pretstatā. Izmantojot šo vēlmi, var izzināt gaismu, kas atspoguļojas šajā vēlmē kā pretstats. No minētā izriet: tā vai cita gaismas pretstata izzināšanu mēs sajūtam kā matēriju.

Attēls 6. (1). Vēlme un bauda – gaisma un kli.

Matēriju mēs izzinām stāvoklī, kas dēvēts par Asija pasauli.

Šādu iekšējo sajūtu sasniedz cilvēks, kurš savās izjūtās izzina Augstāko pasauli, kad uz vismazākajām vēlmēm viņam rodas minimāls ekrāns. Ja cilvēks šīs vēlmes spēj anulēt, neizmantot sevis dēļ un norobežo ar ekrānu, lai neko nesaņemtu, tad viņš tiek dēvēts par „ubar” (embriju). Cilvēks, būdams kā embrijs mātes klēpī, nekur aktīvi nepiedalās, viņš ir absolūti pasīvs.

Tas, ka cilvēkam ir izzināšanas iespēja, atrodoties Asija pasaules stāvoklī, tiek dēvēts par matērijas izzināšanu, taču viņš vēl pilnīgi nesaprot, ko ar to darīt.

Embrijs mātes klēpī ir atkarīgs no viņas, nav patstāvīgs un, saskaņā ar dabas likumiem mūsu pasaulē, neitralizē sevi attiecībā pret mātes organismu, no tā barojoties un būdams it kā integrāla tā daļa. Ja šai daļai mātes organismā būtu patstāvīga eksistence, acumirklī notiktu atdalīšanās, atstumšana (saindēšanās, inficēšanās). Mēs zinām, kas notiek, ja organismā atrodas svešķermenis: notiek audu atdalīšanās (piemēram, donoru orgānu pārstādīšanā). Taču šajā gadījumā svešķermenis sevi neitralizē tik lielā mērā, ka var tajā integrēties.

Līdzīgi šim procesam, garīgajā pasaulē kopējais ķermenis tiek dēvēts par Radītāju, turpretī cilvēks šajā gadījumā tiek dēvēts par „ubar” (embriju) Radītājā. Embrijs pilnībā neitralizē savas vēlmes un tāpēc var atrasties Viņā.

Stāvoklis, kurā cilvēks atrodas Radītājā, taču absolūtā bezdarbībā (tas ir, cilvēks veic ļoti lielu darbu, taču šis darbs virzīts tikai uz to, lai sevi neitralizētu), tiek dēvēts par Asija pasauli. Pasaule ir saiknes sajūta ar Radītāju.

1.6.2. Matērijas forma tiek izzināta Jecira pasaulē

 

Kad matērija tiek izzināta pilnībā, sāk veidoties tās forma. Matērijas forma ir atdeve.

Asija pasaulē cilvēks pilnībā ir neitralizējis sevi un savas vēlmes. Patlaban visas viņa darbības virzītas tikai uz to, lai saņemtu no Radītāja mācošas komandas kā mazs bērns, kurš vēlas izaugt. Viņam uz simts procentiem viss ir jāsaņem no Radītāja. Taču, ko viņš saņem? Matērijas formu. Viņš apgūst atdeves darbības.

Mijiedarbība ar Radītāju, kuras procesā cilvēks sāk izmantot savus ekrānus, lai pilnībā sekotu tam, ko viņam māca Radītājs (atdot), tiek dēvēta par Jecira pasauli. Pie tam notiekošā uztvere tiek dēvēta par formas izzināšanu, jo vēlmes saņemt ārējā forma ir atdeve. Vēlme saņemt strādā atdeves formā.

Līdzekļi, ar kuriem tiek apgādāta matērijas un formas eksistence Asija un Jecira pasaulēs, tiek izzināti Brija un Acilut pasaulēs.

Pēc tam, kad Asija pasaulē ubar stāvoklī cilvēks jau ieguvis vēlmi sasniegt Radītāju, turklāt Jecira pasaule saņēma šo vēlmju formu, tas ir, ekrānu, viņš, strādājot vienlaicīgi ar formu un matēriju, cenšas izdarīt tās pašas darbības, kuras veic Radītājs. Pie tam cilvēks sāk Viņu izzināt, kā sacīts: „Tavās darbībās Tevi izzinu”23. Pielīdzinoties Viņam darbībās, cilvēks sāk saprast Radītāju un Viņa Nodomu.

Tas tiek dēvēts: izzināt līdzekļus, kas nodrošina matērijas un formas eksistenci. Tas arī ir cilvēka uzdevums, bet no Radītāja puses tas ir radīšanas mērķis.

Katra ABeJA24 pasaule ir dodošā un saņemošā attiecībā pret dvēselēm. Stāvoklis, kurā atrodas cilvēks garīgās izzināšanas procesā, tiek dēvēts par „viņa pasauli”. Tas līdzinās tam, kā mūsu sajūtas pašreizējā stāvoklī tiek dēvētas par „mūsu pasauli”. AbeJA pasaulēs katrs no cilvēka stāvokļiem, tas ir, katra no pasaulēm ir gan dodošā, gan saņemošā attiecībā pret dvēselēm.

No visiem iespējamiem stāvokļiem kabalisti pēta tikai matēriju un tās formu Asija un Jecira pasaulēs, jo Brija pasaule, Asija un Jecira pasauļu kopa, prātam grūti aptverama. Tā vairs netiek uzskatīta par formu, kas pilnībā ietērpta matērijā.

Izpētes pamats ir Asija pasaule, tas ir, daudzveidīgu atsevišķu vēlmju materiāls, no kurām katrai ir sava forma. Tas ir viegli saprotams un attīsta prātu, ļaujot izdalīt, atšķirt un izpētīt atsevišķi ņemtu īpatnību (kas arī ir darba mērķis), lai katrā realitātes detaļā izzinātu gaismas priekšrocības pār tumsu.

Galvenais darbs, kuru veic cilvēks, ietverts materiālā. Ja mēs sakām, ka cilvēks paceļas augšup uz Jecira pasauli, pēc tam uz Brija pasauli, uz Acilut pasauli un pēc tam uz Bezgalības pasauli25, tad nevajag domāt, ka līdztekus tam viņš atraujas no iepriekšējām pasaulēm. Viņš paceļ tās augšup kopā ar sevi, kopā ar tām paceļas augšup. Visa viņa pagātne, visas iepriekšējās pakāpes iet kopsolī ar viņu un viņam seko.

 

Attēls 7. (1). Mūsu pasaule un garīgās pasaules.

 

Tādējādi, ja runājam, ka cilvēks patlaban atrodas Jecira pasaulē, tas nozīmē, ka viņš kopā ar savu Asija pasauli, ar visām iepriekšējām dzīvēm un pat kopā ar mūsu pasauli pacēlās augšup uz Jecira pasauli un tajā strādā.

Ko nozīmē Jecira pasaulē strādāt ar Asija pasauli? Asija pasauli cilvēks izzina par pakāpi dziļāk, taču ne tādā veidā, kā to izzināja, kad tajā atradās. Atrodoties Asija pasaulē, viņš izzināja tikai tās augšējo griezumu. Patlaban, kad viņš ir pacēlies uz Jecira pasauli, viņš izzina Jecira pasaules vienu pakāpi, turklāt iepriekšējā, Asija pasaulē – izzina jau divas pakāpes. Tas līdzinās tam, kā gaisma ienāk iekš kli.

Attēls 8. (1). Or nefeš un or ruah ienākšanas kārtība iekš kli.

Mēs izskatām stadijas: keter, hohma, bina, ZA un malhut26. Gaismai ienākot iekš keter, tiek izzināts tikai keter de27–keter (gaisma nefeš28). Pēc tam no keter tā pārvietojas uz hohmu, bet iekš keter ienāk nākamā gaisma – ruah29.

Pieņemsim, es atrados Asija pasaulē, kur strādāju ar avijut 030. Pēc tam, ieejot dziļāk materiālā, es nolaidos līdz Jecira pasaulei un tagad strādāju ar avijut 131. Sanāk, ka Jecira pasaulē patlaban es izzinu tikai pirmo līmeni, turpretī Asija pasaulē, kurā atrados pirms tam, izzinu divus līmeņus.

Tāpēc arī tiek sacīts, ka pamatā tiek izzināta matērija. Sasniedzot Bezgalības pasauli, tad mēs tiešām ieejam arvien dziļāk matērijas izpētē.

Kāpēc mēs ieejam dziļāk matērijā? Vai tad galvenais –  mūsu vēlme? Lieta tāda, ka pētot mūsu vēlmi, mēs izzinām Radītāju, izzinām to, ko šī vēlme piepilda. Mums nav citas kli, mums nav citas iespējas izzināt Radītāju, kā tikai tajā gadījumā, kad Viņš ietērpjas mūsos.

Radītājs pilnībā piepildīja vēlmi ar gaismu Bezgalības pasaulē, un mēs patlaban to izzinām. Mēs atgriežamies Bezgalības pasaulē, iekļūstam savā vēlmē, līdz sasniedzam visdziļākos tās slāņus. Tas nozīmē atgriezties Bezgalības pasaulē savas izzināšanas ceļā. Sākot izzināt garīgo pasauli, mēs iesākumā ienākam Asija pasaulē un tur izpētām matēriju, pēc tam mēs turpinām iekļūt arvien dziļāk arī šajā pasaulē.

Var sacīt otrādi: iekļūšana dziļāk Asija pasaulē par līmeni vairāk, tiek dēvēta par Jecira pasauli, par diviem līmeņiem – Brija pasauli, par trim līmeņiem – Acilut pasauli, par četriem līmeņiem – Ādama Kadmona pasauli, turklāt iekļūstot dziļāk par visiem pieciem līmeņiem, tā ir Bezgalības pasaule.

To, kas nav ietērpts mūsu matērijā, mūsu vēlmē, mēs nesajūtam. Mēs nepametam Asija pasauli, tāpēc ka tikai tajā mēs saglabājam visas sajūtas. Pārējās pasaules var nosaukt tikai par Asija pasaules līmeņiem, kuros mēs izzinām gaismu vai Radītāju, ietērptu mūsu matērijā.

Jautājums: Tātad runa iet tikai par attiecīgajām pakāpēm, kurās forma ietērpjas materiālā? Vai to savstarpējā korelācija ir pastāvīga?

Mēs varam runāt par to, kā gaisma ietērpjas matērijā, Radītājs ietērpjas radījumā. Starpība starp pasaulēm, protams, ir starpība starp pakāpēm, taču tā ir milzīga. Mēs nespējam iedomāties, cik lielā mērā matērijas pirmās pakāpes izzināšana Asija pasaulē ir niecīga salīdzinājumā ar otro, trešo, ceturto pakāpi. Šeit pastāv tā pati attiecība, kāda ir starp gaismas veidiem, kad nefeš gaismas vietā tiek izzināta ruah gaisma.

Nefeš ir nedzīvā matērija. Mēs to sajūtam tikai kā matēriju, bez ietērptās tajā gaismas. Tieši tas tiek izzināts Asija pasaulē. Jecira pasaulē mēs jau izzinām, kā gaisma sāk ietērpties matērijā, kādā veidā tā kļūst dzīva.

Tāpat augs, salīdzinājumā ar minerālu, jau dzīvo un mirst, pagriežas pret sauli, pret dzīvības avotu, zina, kas jāabsorbē un kas jāizdala, kas ir kaitīgs un kas noderīgs. Tajā eksistē personīgā attieksme pret Radītāju. Tas ir pavisam cits eksistences līmenis.

Mēs izzinām vēlmi un gaismu, Radītāju, kurš ietērpjas šajā vēlmē, šīs vēlmes (cilvēka, radījuma) attieksmi pret Radītāju, to savstarpējo mijiedarbību, taču pagaidām tikai augu līmenī. Augam nav gribas brīvības, nav iespējas mainīt vidi, pārvietoties, tas stingri atkarīgs no laika, augs līdzinās visiem pārējiem savas sugas ietvaros, tam vēl nav individualitātes.

Šeit ir starpība starp nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko izzināšanas līmeni. Attiecības ar Radītāju, atkarība, kuru mēs izzinām Asija pasaulē, krasi atšķiras no attiecībām Jecira pasaulē. Brija pasaulē atkarība ir vēl lielāka. Tur tiek izzināta brīvas darbības, pārvietošanās, attīstības, sev līdzīgo atražošanas iespēja. Tur jau pastāv darbības, kas noved pie izlabotiem stāvokļiem – tas tiek dēvēts par pēcteču radīšanu.

„Pēcteči” ir nākamās darbības, kas virzītas uz atdevi (tāpat kā parcufs Galgalta32 izveido parcufu AB33), kad es patiešām radu iedarbību. Ko nozīmē „radīt kaut ko”? „Radīt kaut ko” nozīmē izpaust tev piemītošo atdeves īpašību. „Galgalta rada AB”, izdalot no sevis vēlmi, kas sevi pilnībā velta atdevei Radītājam.

Attēls 9. (1). Parcufa AB dzimšana no parcufa Galgalta. Ar punktēto līniju attēlots ekrāna ceļš (pacelšanās no Galgaltas tabura atpakaļ uz Pe, pēc tam nolaišanās lejup par vienu pakāpi zemāk uz parcufu AB Pe).

Tāda ir atšķirība starp Jecira pasauli un Brija pasauli. Taču, kur šī atšķirība tiek izzināta? Asija pasaulē, tas ir, tai pašā matērijā. Tikai izzināta tiek daudzkārt dziļāka matērijas attieksme pret avotu.

Jautājums: Asija pasaule – vai tā vienmēr ir anulēšanas pakāpe attiecībā pret Augstāko? Vai šī anulēšana pieaug?

Jā, pareizi.

Ja es atrodos Brija pasaulē, tad visas pakāpes, sākot no mūsu pasaules, es paceļu sev līdzi augšup uz Brija pasauli. Brija pasaulē man ir Keter de-Brija, Hohma de-Jecira un Bina de-Asija. Ja esmu pacēlies uz Brija pasauli, mans nulles slānis atrodas Brija pasaulē, pirmais slānis ir Jecira pasaule, kura pacēlās uz Brija un otrais slānis – Asija pasaule, kura sākumā pacēlās uz Jecira pasauli un pēc tam uz Brija pasauli. Matērijā es izzinu trīs slāņus, trīs līmeņus – nefeš, ruah, nešama.

Attēls 10. (1). Or nefeš, or ruah, or nešama ienākšanas kārtība iekš kli.

 

Kā norit mans darbs Jecira un Asija pasaulēs, laikā, kad es atrodos Brija pasaulē? Es turpinu tajās strādāt, tikai daudz dziļāk, Brija pasaules līmenī. Darba formas paliek tās pašas, kas bija iepriekš, kad es atrados šajās pasaulēs. Jecira un Asija pasaules ir tādas pašas, tikai tagad tās pauž man daudz vairāk. Taču pēc savas attieksmes pret mani, pēc savas kvalitātes tās paliek tās pašas pasaules.

Tas turpināsies,  līdzko es atgriezīšos Bezgalības pasaulē, kur notiks visas kopīgās Radītāja radītās kli galīgā izlabošanās34, kad tiek likvidētas visas pakāpes, izkārtojoties vienā kopīgā kli. Iekams šis stāvoklis tiek sasniegts, ikviens no mums velk sev līdzi visas pakāpes, iekšēji sastāv no visām pakāpēm un tās visas iet dziļumā.

Jautājums: Izņemot to, ka mēs paceļam sev līdzi iepriekšējās pakāpes, vai, pārejot no pasaules uz pasauli, izpaužas vēl lielāks egoisms salīdzinājumā ar iepriekšējo pakāpi?

Protams, pacelšanās augšup nozīmē darbu ar lielāku egoismu. Paceļoties augšup, pieņemsim, uz Brija pasauli, Jecira pasaulē es strādāju pakāpi zemāk, tas ir, ar lielāku egoismu, bet Asija pasaulē par divām pakāpēm zemāk. Viss notiek pēc tās pašas shēmas, pēc kuras mēs attēlojam gaismas ienākšanas kārtību iekš kelim35.

1.6.3. Četras formas: punkts, līnija, plakne, trīsdimensiju figūra

Par formu tiek dēvēta atdeves īpašība, kuru var pieņemt sev matērija, vēlme baudīt.

Matērija spēj pieņemt četras augstāk minētās formas. Patiesībā formu kā tādu nav. Ar šo jēdzienu tiek izprasts to vai citu atdeves īpašību, veidu apzīmējums. Punkts, līnija, plakne, trīsdimensiju figūra (iepriekšējo formu savienošanās sekas) izsmeļ visas formas gan šajā pasaulē, gan arī Augstākajā pasaulē. Turklāt visu pasauļu detaļas ir vienādas. Mūsu pasaulē un Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādama Kadmona (AK) pasaulēs un Bezgalības pasaulē (pat Bezgalības pasaulē!) visas formas sakrīt, visas pasaules paralēlas viena otrai.

Attēls 11. (1). Mūsu pasaules, ABeJA pasauļu un Bezgalības pasaules atrašanās shēma.

 

Septiņas pasaules – viena zem otras, ieskaitot Bezgalības pasauli augšā, mūsu pasauli apakšā un starp tām piecas garīgās pasaules (AK, Acilut, Brija, Jecira, Asija), ir absolūti identiskas savās detaļās un atšķiras viena no otras tikai ar apslēptības pakāpi attiecībā pret izzinātāju. Absolūti visas detaļas ir katrā no pakāpēm, taču mēs ne vienmēr esam spējīgi tās izzināt, jo tas ir atkarīgs no tā, kā tās izpaužas attiecībā pret mums.

Pieņemsim, patlaban es atrodos mūsu pasaulē, tas nozīmē, ka visu garīgo pasauļu detaļas nav pieejamas manai izzināšanai. Vai arī atrodos Bezgalības pasaulē, līdz brīdim, kad tā sāka izplatīties no augšienes lejup – arī tur detaļas bija  neizzināmas. Tās vēl nenonāca ārpusē, neizpaudās, turklāt man bija tikai to esības sajūta.

Mūsu pasaule līdzinās Bezgalības pasaulei ar detalizācijas trūkumu. Visās citās pasaulēs vairāk vai mazāk izpaužas detaļas, skaits, kvalitāte, savstarpējās attiecības, saiknes. Patiesībā sakot, pakāpei, kurā tās izpaužas, nav nozīmes. Svarīgi, ka visās pasaulēs absolūti viss ir detalizēts un paralēls, visas pasaules paralēlas viena otrai.

Tādējādi viss notiekošais mūsu pasaulē nonāk lejup no Bezgalības pasaules, mērojot ceļu caur visām pasaulēm. Ja mūsu pasaulē cilvēkam ir vēlme, kura var skart Radītāju un Viņu sasniegt, tad tā iziet cauri visām pasaulēm un noteikti sasniedz Bezgalības pasauli. Visas pasaules darbojas paralēli viena otrai, principā tās visas izpaužas attiecībā pret mums. Patiesībā tās neeksistē, jo Bezgalības pasaules Malhut36 pabeidz ar sevi visu radījumu. (Skat. sadaļu „Realitātes uztvere”)

Tikai tāpēc, lai mēs pakāpeniski ienāktu Bezgalības pasaulē, mūsos eksistē Bezgalības pasaules izzināšanas pakāpes, kuras tiek dēvētas par pasaulēm: mūsu pasaule, Asija, Jecira, Brija, Acilut, AK. Visas starppasaules ir Bezgalības pasaules porcijas, devas, kuras mēs pakāpeniski pieņemam, adaptējam un, pateicoties tam, sākam izprast pašu Bezgalību.

Jautājums: Vai Bezgalība tiek izzināta, pamatojoties uz Asija pasaules matēriju?

Viss, ko mēs izzinām, mēs izzinām matērijā. Asija pasaule ir mūsu matērija, mēs to izzinām. Viss, ko mēs izzinām pēc tam, ir formas, kas ietērpjas šajā matērijā, sasniedzot arvien lielāku līdzību ar Radītāju.

Jautājums: Kā veidojas galīgais stāvoklis?

Galīgais stāvoklis veidojas, kad visas pasaules, pārklājoties viena virs otras, paceļas augšup uz Bezgalības pasauli.

Pasaules izzūd, jo pasaule olam (no vārda „alama” – apslēptība) ir atsevišķs Bezgalības pasaules izzināšanas gadījums.

Tātad šī pasaule37 (olam aze) – materiāls, kas ir Augstāko, nonākošo lejup, garīgo pasauļu pilnīgs atveidojums. Strādājot šajā pasaulē, visa mūsu izzināšana notiek tikai materiālās formās. Ārpus materiālām formām nav nekādas iespējas ko saprast un izzināt.

Radītāju, kā visa veidotāju, mēs izzinām no vārda AVAJa (י- ה – ו – ה)38, kas ietver sevī visu pasaulē eksistējošo formu veidus, kur:

– burts jud – ( יּ ) punkts;

– burts hei – ( הּ ) plakne;

– burts vav – ( וּ ) līnija;

– burts hei – ( הּ ) trīsdimensiju figūra.

 

Radītāju mēs izzinām visās šajās formās vienlaicīgi: izzināšana nevar notikt tikai vienā no tām (pirmajā, otrajā, trešajā vai ceturtajā).

Ko nozīmē „tiek izzināts kā punkts, kā burts, kā plakne, līnija, figūra”? Mēs izzinām mūsu personīgās īpašības, kuras var pielīdzināties Viņam.

Sākumā pielīdzināšanās notiek punkta veidā (melnais punkts), kad es pilnībā sevi anulēju kā sēklu mātes klēpī. Patiesībā sēkla mātes klēpī līdzinās dvēselei Bezgalības pasaulē. Mēs atrodamies pilnīgi izlabotā, piepildītā stāvoklī, taču no visa šī stāvokļa mēs sajūtam tikai punktu, kurā savienojamies Bezgalības pasaulē. Tāpēc visu, kas atrodas mums apkārt, novērtējam kā Asija pasauli vai punktu.

Pēc tam nāk līnija – kad mēs veidojam savas savstarpējās attiecības (burts vav), mācāmies pieņemt formu.

Pēc tam seko – kad Radītāja un radījuma attiecības līdzinās dzīvnieciskajiem stāvokļiem (burts hei).

Pēc tam nāk trīsdimensiju figūra – kad, atrodoties nolūkā, sākam augt, lai sasniegtu Radītāja līmeni.

Pēdējais burts „hei” (trīsdimensiju figūra) – pirmā „hei” burta (plakne)  atklāšana, tikai daudzkārt materiālā izpausmē, tas ir, formā, kas aizņem vietu, tai pat laikā trīs iepriekšējās formas neaizņem vietu, tām vēl nav apjoma, tās iekšēji vēl nav piepildītas ar vēlmi. Tajās nav vēlmes saņemt, kas strādātu atdeves labā, pēc savas formas tās nelīdzinās Radītājam. Tikai pēdējais „hei” burts strādā atdeves labā, tas ir, saņem Radītāja dēļ.

Tiek izzināts arī punkta sākums, burta „jud” smaile. Tas ir vārds – visu vārdu avots.

Katrs vārds ir Radītāja izpausme radījumā, tas ir, saņemšana un atdeve no radījuma puses, kad tas saņem, lai atdotu.

Radītāja būtība (tiek domāts Acmuto39) ir neizzināma (kad Viņš atrodas ārpus mums), tiek izzināta tikai iedarbība, kas no Viņa nonāk pie mums. Precīzāk sakot: tiek izzināta mūsu pielīdzināšanās Viņa iedarbībai.

Līdzīgā veidā jebkura mērāmā ierīce (tāpat kā mūsu maņu orgāni) mēra ne pašu iedarbību, bet savu reakciju uz to. Tā līdzsvaro ārējo iedarbību, un mēra pūles, kuras jāpieliek. Tieši šīs pūles mēs arī uztveram kā iedarbības spēku uz mums.

Tikai caur darbībām, kuras es veicu, lai līdzsvarotu Radītāju, sasniegtu līdzību ar Viņu, es varu kaut ko par Viņu saprast. Es izzinu nevis Viņu, bet sevi, tas ir, savu līdzību ar Viņu.

Runājot par Radītāju, ar to netiek domāts Acmuto, kas Viņš ir pats par sevi: mēs pamatojamies uz to, ka attiecībā pret sevi pieņēmām kādus likumus, nosacījumus, Viņam pielīdzinājāmies. Kāds es izskatos – līdzīgs Viņam – tāpat arī dēvēju Radītāju. Patiesībā tas nav Radītāja tēls, bet cilvēka tēls, kurš Viņam pielīdzinājās.

Radītāja būtība ir pilnīgi neizzināma, tiek izzināta tikai iedarbība, kas nonāk pie mums no Radītāja. Tāpēc arī viss radījums izpaužas kā Radītāja vārdi. Cilvēks pēta attiecībā pret sevi un apvieno saņemto vārdu ar sakni, Radītāju, nolūku atdot. Tādējādi vārds ir tas, ko cilvēks saņem, pētot un izzinot Dodošo. Mēs izzinām Radītāju tikai tādā pakāpē, kādā Viņam pielīdzināmies. Es absolūti nezinu, kas ir gaisma, nespēju iedomāties tās īpašības, man nav zināms, vai tā vispār eksistē vai nē. Uz mani kaut kas iedarbojas. Kā lai zinu, kas tieši uz mani iedarbojas? To varēšu zināt tikai tādā gadījumā, ja man izdosies iekšējo iedarbību līdzsvarot atbilstoši savai jutībai. Vadoties no personīgajām īpašībām, es runāju par to, kas eksistē ārpus manis.

Pieņemsim, ka no ārpuses uz mani iedarbojas kāds spēks. Lai to līdzsvarotu, man jāpieliek iekšējās pūles par 10 kg, un tad es jūtu, ka atrodos miera stāvoklī, it kā šī spēka nebūtu. Es izmēru savas pūles un saku: „No ārpuses uz mani spiež 10 kg”. Vadoties no pielikto pūliņu kvalitātes, lai līdzsvarotu šādu iedarbību, es secinu: „10 kg, kuri uz mani iedarbojas, ir spiediena spēks”. Kāpēc? Tāpēc, ka iekšēji es pieliku tādu spēku, tādā veidā, kuru nosaku kā spiedienu. Kas patiesībā atrodas ārpusē, es nezinu. Man nav zināms, kāds veids iedarbojas no ārpuses, ar kādu spēku, kāds ir tā lielums. Varbūt mana jutība ir tieši tāda, ka ja es pretdarbojos 10 kg spēkam, tad jūtos līdzsvarā. Iespējams, ka no ārpuses spiež 100 000 kg, taču es tos uztveru kā 10 kg.

Piemēram, mēs nesajūtam atmosfēras spiedienu, taču uz katru mūsu ķermeņa kvadrātcentimetru spiež dzīvsudraba stabiņa 765 milimetri! Tas ir ļoti liels spiediens, milzīgs. Ja iekšēji mūsu organisms to automātiski nelīdzsvarotu, mēs vienkārši saplaktu.

Mūsu pasaulē viss radīts saskaņā ar līdzsvara likumiem. Pat arī tādā gadījumā, ja runājam ne par matēriju, kurai jālīdzsvarojas, lai pastāvētu, bet par jūtām. Līdzsvars ir tas, pēc kā tiecamies. Miera stāvokļi: lai uz mani nekas nespiestu, lai nebūtu neapmierinātu vēlmju, lai tās visas būtu piesātinātas.

Šāda līdzsvara sasniegšana ir atkarīga no mūsu jutības. Ja mūsos būtu ierīce, kas palielina jutības slieksni, mēs justu, ka varam sevi līdzsvarot arvien vairāk un vairāk. Tas arī nozīmē pacelties augšup,mērojot pasauļu pakāpes, ar mērķi līdzsvarot sevi vismaksimālākajā līmenī – avijut ceturtajā līmenī.

Mūsu pasaule ir pretstats Bezgalības pasaulei, tajā grūti izšķirt detaļas. Asija pasaule ir tā pati Bezgalības pasaule, tikai mēs to sajūtam visprimitīvākajā veidā, tikai kā domem (nedzīvais). Jecira pasaule – Bezgalības pasaule, kas sajūtama kā comeah (augs).

Ko nozīmē jebkura Augstākā pasaule? Esmu tāds pats kā iepriekš un arī Bezgalības pasaule ir tāda pati, tikai es paaugstinu savu jutību. Es vienalga sajūtu visu, pateicoties savu piecu maņu orgānu iespējām, jo esmu tā iekārtots. Man vienmēr būs tieši tā aina, kuru tie ļauj man iekšēji attēlot.

Esam ieslodzīti mūsu vēlmē un nezinām, kas uz mums iedarbojas. Mūsu pasaules aina tiek veidota, vadoties no tā, kā mūsu vēlme reaģē uz ārējām iedarbībām.

Jautājums: Atbilstoši augšupejai, vai pasauli sajūtam kā mazāk komplicētu?

 

Atbilstoši pacēlumam, pasaule tiek sajusta kā arvien saliktāka, arvien sarežģītāka, ar lielāku detaļu skaitu un ar daudzkārt sarežģītākām saiknēm starp tām. Taču visa šī komplicētība rezultātā pārvēršas par vienkāršību, jo tā atrodas tevī. Tu, gluži otrādi, sāc saprast, kā strādā visa iekārta, tāpēc attiecībā pret tevi – izzinošā – tā ir vienkārša.

Atbilstoši pacēlumam, atbilstoši izzināšanai notiek detaļu skaita palielināšanās, saikņu skaits kļūst milzīgs. Augstākās pasaules neiedomājami sarežģītākas un lielākas par mūsu pasauli. Taču vienlaikus ar bezgalīgo detaļu un saikņu skaitu, tiek izzināta vienkāršība, nodoms, vienotā sistēma, kas strādā saskaņoti un vienkārši, neskatoties uz to, ka ir milzīga un bezgalīga pēc apjoma, pēc sarežģītības un detaļu skaita. Rezultātā cilvēks izzina daudz vienkāršāku pasaules ainu salīdzinājumā ar to, kas viņam tēlojas šodien.

Šodien mūsu pasaulē mēs neko nespējam salikt kopā. Mēs nespējam iedomāties pareizās cēloņu un seku saiknes, tur eksistē milzīgs detaļu skaits, un visas šīs detaļas tiek atklātas kā cēloņi un sekas.

Vārdnīca

 

23 Babilonijas Talmūds, Eduet traktāts, 85. lapa.

 

24 ABeJA – Acilut, Brija, Jecira, Asija pasauļu sistēmas saīsināts nosaukums, ar šīs sistēmas palīdzību mēs sevi labojam.

 

25 Bezgalības pasaule – stāvoklis, kurā dvēseles izzina bezgalīgo pilnību un baudu no vienotības ar Radītāju (pielīdzināšanās Radītājam). Šajā stāvoklī radījums (dvēseļu kopa) neierobežo gaismas (baudas) izplatību, tas ir, visas vēlmes apmierinātas pilnībā, bez ierobežojuma.

 

26 Keter, hohma, bina, ZA un malhut – vēlmes piecas daļas, kurās radījums sajūt Radītāju. Keter – Radītāja vēlme sniegt baudu radījumam. Hohma – vēl neapzināta, nepatstāvīga vēlme baudīt, kurā dominē gaisma (Radītājs), kas to radījusi. Bina – vēlme atdot. Zeir Anpin (ZA) – līmenis, kurā radījums jau sāk izmantot principu „saņemšana atdeves dēļ”, tas ir, izmantot vēlmi saņemt, baudīt Radītāja dēļ. Malhut – pabeigts, patstāvīgs radījums, kurš pats vēlas saņemt un sajūt sevi kā saņemošais.

 

27 Katra stadija – keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut – sastāv, savukārt, no tādām pašām apakšstadijām. Lai varētu dēvēt noteiktu apakšstadiju, tiek izmantota daļiņa „de”, kas norāda uz piederību. Piemēram, „keter de-keter” nozīmē „ketera keter” vai „keter keterā”.

 

28 Or nefeš – gaisma, kas ar ekrāna palīdzību tiek saņemta attiecībā pret vismazāko egoismu (avijut 0); nozīmē saņemšanas gaismu sev, bez atdeves iespējas citiem.

 

29 Or ruah – gaisma, kas tiek saņemta ar ekrāna palīdzību attiecībā pret avijut 1. „Ruah” burtiski nozīmē „vējš”, „gars” (ivr.), tā ir kustība, pārvietošanās; atdeves darbība attiecībā pret izlaboto egoistisko īpašību.

 

30 Avijut – spēks, vēlmes dziļums, pieprasījums (mērījumu skalā tiek mērīts no 0 līdz 4). Avijut 0 – vēlmes embrijs, kad cilvēks pilnībā sevi anulē (savu egoismu) un izšķīst Radītājā.

 

31 Avijut 1 – vēlme pēc gaismas (Radītāja) potenciālā.

32 Parcufs = „garīgais ķermenis” – vēlme baudīt Radītāju, nodrošināta ar ekrānu (tas ir, spējīga saņemt gaismu). Parcufs Galgalta ir pirmā gaismas saņemšana no Radītāja tādā mērā, kādā radījums var atdot, līdz ar to pielīdzinoties  Radītājam (avijut 0).

 

33 Parcufs AB – otrais pēc Galgalta parcufa. Tas smeļ savas vēlmes no sof (nobeigums) Galgalta, tas ir, strādā ar tādām vēlmēm, ar kurām iepriekšējais parcufs nespēja strādāt.

 

34 Galīgā labošanās (ivr. – gmar tikun) – visa Universa galīgais stāvoklis, kad radības zemākais punkts sasniedz to pašu stāvokli, kurā atrodas augstākais.

 

35 Kelim (daudzsk. no „kli”) = vēlmes

 

36 Bezgalības pasaules Malhut – Malhut (vēlmes saņemt, radījumi) stāvoklis, kurā tā neizmērojami, bez jebkādiem ierobežojumiem, sevi piepildījusi. Šī „Bezgalības pasaules Malhut” arī ir pati „Bezgalības pasaule” vai „Bezgalība”.

 

37 Šī pasaule = mūsu pasaule – absolūta egoisma īpašība, kuru sajūtam ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību, nespēja saņemt gaismu (baudu) sevī. Tāpēc mēs sajūtam mūsu pasauli kā tukšumu (ciešanas).

 

38 AVAJa – arī „jud-hei-vav-hei” – četrburtu Radītāja vārds, atspoguļo Radītāja un Viņa vārda (piepildījuma) sajūtu, šī sajūta mūsos veido 4 stadijas (kli).

 

39 Acmuto – neizzināmā būtība, Radītāja būtība. Mūsu uztvere vienmēr ir subjektīva, jo mēs sajūtam tikai Radītāja iedarbību uz mums, bet Viņu pašu mēs nevaram izzināt (kā arī visu, kas atrodas ārpus mūsu ķermeņa ietvariem). Tāpēc visu, kas eksistē ārpus mūsu sajūtu robežām, mēs dēvējam par Acmuto.

 

<<6.kurss-7                 6.kurss-9>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties