Noslēgums
Iestājas jauns laikmets. Dzīves telpa iegūst trešo dimensiju, kas maina ierasto koordinātu sistēmu. No plakanās tā kļūst par sfērisku, kas ļauj izklāt jaunus ceļus, ātri un viegli sakārtot komunikācijas starp dažādām zemeslodes daļām. Teritorijas un attālumi zaudē iepriekšējo nozīmi, mijiedarbības telpa sāk iegūt citus apveidus, arvien vairāk atgādinot kādu informācijas lauku. Šī ārēji pozitīvā civilizācijas tehnoloģiskā pilnveidošanās līdz ar to nes sevī milzums problēmu (ekoloģiskās, demogrāfiskās, psiholoģiskās), no kurām pati aktuālākā ir personības saglabāšana. Masu depresija, aizraušanās ar narkotikām un pašnāvības, kas pārņēmušas visattīstītākās rietumvalstis, tas viss kļuvis par tehnoloģiskās civilizācijas stratēģisku problēmu. Pasaules katastrofas draudu apstākļos, kas pārņēmuši cilvēci, daudzveidīgo zinātņu jomu zinātnieki spiesti apvienot savas zinātnes, lai pārvērtētu civilizācijas attīstības esošās paradigmas un rastu izeju no globālās krīzes.
Krīzes sajūta ir mūsdienu filozofijas izplatītākā tēma. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku, kuri iesaistīti personības transformācijas procesā, sajūt garīgo krīzi, kad izaugsme un pārmaiņas kļūst haotiskas. Cilvēki, kuri pārdzīvo līdzīgas epizodes, jūt, ka viņu ierastā pasaule sabrūk, bet iepriekšējās vērtību sistēmas zaudē jēgu, viņu personīgās realitātes pats pamats pārdzīvo radikālas pārmaiņas. Daudzos gadījumos cilvēka dzīvē negaidīti ielaužas jauna mistiska un garīga pieredze, izraisot bailes un apjukumu.
Vēsture daiļrunīgi liecina par to, ka krīze ir nepieciešams un likumsakarīgs posms katras kultūras attīstībā, kura nespēj iegūt pašidentitāti bez iekšējo kolīziju pārvarēšanas tās gultnē. Tādējādi lūzuma procesi kultūrā ne vienmēr liecina par koroziju, sabrukumu, katastrofu un vēl vairāk, galīgu kultūras bojāeju. Šajā gadījumā krīze ir jāsaprot tādā nozīmē, kāda šim vārdam piemīt medicīnā, respektīvi – smags pārejas stāvoklis.
Krīzes būtību sastāda garīgi jēdzieniskais kultūras kodola saskaitāmo parvērtējums un pārkopojums. Krīze spēj paralizēt kultūras dinamiku, izraisīt ilglaicīgus, sāpīgus, mokošus fenomenus. Tas var novest pie kultūras kraha tās iepriekšējā izpratnē. Taču nereti krīze saistīta ar kultūras pašizzināšanu, ar tās potenciāla atklāšanu, iekšējās attīstības iespējām.
Krīzes problēmu kultūrā izskatīja O. Špenglers grāmatā „Eiropas noriets”. Rietumu bojāeja tāpat kā arī antīkuma bojāeja vācu filozofam kļuva par tēmu, kas ietver sevī visus lielos esamības jautājumus. Pēc Špenglera domām, Rietumu gars bija vienkārši identificēts ar pasaules jēdzienu. Dižie domātāji garīgo trūkumu pacēla līdz metafiziskai tikumībai.
Krīzes piemērs kultūrā Špengleram ir Rietumu bojāeja. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā civilizācijas problēma. Špenglers uzskatīja, ka kultūras krīze ir tās uzplaukuma pāreja uz civilizācijas beigu stadiju. Ja ņemt vērā visu cilvēces kultūras vēsturi, tad acīmredzami, ka kultūrā krīzes nav nejaušs sods, epizode tās liktenī vai cietsirdīgs spriedums. Pasaules kultūrā, kā redzam, šāda veida procesi noris visas vēstures gaitā. Taču mūsdienu krīzei piemīt sistēmisks raksturs. Tas pārņēmis zinātni, reliģiju, mākslu.
Zinātnieki visai attīstībai atlicina patiešām skaitītus gadus. Viņi runā par to, ka iepriekš krīze norisinājās kādā vienā sabiedrības sfērā – zinātnē, tehnoloģijās, rūpniecībā, kultūras vai izglītības sfērā, vai arī bija saistīta ar reliģiju, taču tā pastāvīgi nomainīja kaut ko citu. Tas arī tika dēvēts par apvērsumu vai pat revolūciju, kad, piemēram, savas pozīcijas zaudēja reliģija, to nomainīja kultūras un jaunu tehnoloģiju uzplaukums, vai arī otrādi, kultūra nonāca pagrimumā, un to nomainīja rūpniecības attīstība. Viduslaiku krīzes rezultātā radās Renesanse, kuru savukārt nomainīja Apgaismības laikmets. Pastāvīgi viens nomainīja citu.
Patlaban esam sasnieguši stāvokli, kad visās cilvēka darbības jomās viņa pasaulē viņš nonāk pie pilnīgi izsmeļošiem rezultātiem, kuri ir negatīvi un nozīmē pilnīgu izsīkumu.
Apzinoties krīzes iestāšanos pilnā mērogā, kas aptver burtiski visas dzīves un cilvēka darbības sfēras, akadēmiķis N. N. Moisejevs saka: „Es vēlos sākt ar apstiprinājumu tam, ka, pēc manas visdziļākās pārliecības, patēriņa sabiedrības iespējas – civilizācijas, kura izveidojusies neolītiskās revolūcijas rezultātā – izsmeltas vai tuvu izsmēlumam. Visi labumi, ko šī sabiedrība bija spējīga cilvēkiem dot, jau ir saņemti un cilvēce ienāk savas attīstības rakstura kvalitatīvu pārmaiņu laikmetā. Ja lietot dinamisko sistēmu teorijas valodu, tā ienāk bifurkācijas fāzē, kad norisināsies sabiedrības evolūcijas paša procesa kanāla maiņa, sabiedrības attīstības tieši paša evolucionārā tipa maiņa (taču, iespējams, arī paša antropoģenēzes rakstura maiņa)95.
Mūsdienu krīze nav stadija pirms jauna uzplaukuma lēciena, bet cikla noslēgums, kultūras galīgais apdzisums. Krīze ir likumsakarīga, taču ne tajā nozīmē, ka kultūra nespēj realizēt savu iespēju kopumu.
Tas pats attiecas arī uz reliģijas ietekmi. Zināmā veidā tiek novērota cilvēka atgriešanās pie reliģijas, taču tā nav atgriešanās pie iepriekšējās formas, kas eksistēja pagātnē, kad pēc jūdaisma attīstījās kristietība un islāms un reliģija ieņēma nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Pagājušā gadsimta beigās atklājās parādība, kuru nebija paredzējis neviens filozofs vai reliģiju zinātnieks: reliģijas atdzimšana.
Apgaismības laikmetā sākušās sekularizācijas novirzījās, svārsts iešūpojās uz citu pusi. Atburtā („atburtais” pēc Vēbera) pasaule virzījās uz dievticības pusi. Sākās dievu revanšs – tieši tā filozofi un reliģiju zinātnieki nosauca šo fenomenu. Pastiprinājās racionālistiskās tradīcijas kritika, izveidojās pastiprināta interese par ticību.
Šajā situācijā atklājās, ka mūsu attīstības rezultātā visos virzienos – sabiedrisko attiecību, zinātnes un kultūras sfērā – mēs tā arī neko neieguvām. No kopējas vilšanās cilvēce it kā atgriezās pie reliģijas un visa pasaule sāk izrādīt tieksmi pēc tradicionālās konfesijas vai visdažādākām mistiskām mācībām un tā dēvētām „garīgām” metodikām. No pirmā acu skata šķiet, ka notiek atgriešanās pagātnē.
Taču tas tā nav. Patiesībā šādu stāvokli var pielīdzināt pēdējam dzīvības uzliesmojumam pirms nāves. Atgriešanās pie reliģijas notiek, lai no jauna to pārbaudītu, izskatītu un redzētu, ka būtībā tā cilvēkam nesniedz gaidītos rezultātus, neattaisno kādreiz liktās cerības. Cilvēkam tikai šķiet, ka viņš spēs ticībā rast kādu atbalstu. Rezultātā neattaisnojas pašlaik pastāvošās teorijas par nosprausto saikni starp reliģiju un zinātni un mēs, ieviešot reliģiju mūsu dzīvē, it kā esam spējīgi izvairīties no savas bezspēcības sajūtas. Mūsdienās pieaugošā interese par ticību ir pēdējais uzliesmojums ar mērķi atklāt tajā esošo tukšumu, atbildes trūkumu uz mūsu nepiepildītajām vēlmēm.
Mēs vēl kļūsim par reliģisko karu lieciniekiem, tie kļūs par kulminācijas punktu cilvēka cīņā par to, lai atstātu savu eksistenci šīs pasaules līmenī un pārietu uz garīgo pasauli, sasniegtu atdevi. Tas, kas notiek ar mums pašlaik, mūsdienās, ir nonākšana pie kāda totāla nobeiguma, cilvēces attīstības beigu rezultāta. Tūkstošu gadu garumā šīs attīstības pamatā bija cilvēka egoistiskā daba.
Zinātne tādā veidā, kādā tā patlaban eksistē, vairs nepastāvēs. Visa zinību izzināšana pacelsies uz citu līmeni, un zinātnieki strādās, izmantojot sesto sajūtu orgānu. Viņiem nebūs nepieciešams iegrimt molekulu un atomu dziļumā. Kāpēc mēs ar to nodarbojamies? Ko mēs būtībā vēlamies sasniegt? Ko ietver mūs uz priekšu dzenošais virzītājspēks? Esam vēlmes mudināti sasniegt Avotu. Atklāt, kas Viņš ir – esošais aiz matērijas. Kāds ir matērijas radīšanas nolūks un kāda ir galīgā funkcija? Cilvēks neapzināti vēlas atklāt Radītāju, uz šo meklējumu virzās visas zinātnes.
Kāpēc tieši izejot posmu, kurā mēs tiecamies pēc zināšanām, rodas vēlme izzināt garīgo, tieksme pēc Radītāja? Kāpēc vēlme savā attīstībā paceļas augšup tieši šādā ķēdes secībā: fizioloģiskās vajadzības, bagātība, goda apliecinājums (vara), zināšanas un pēc tam – alkas pēc garīgā? Tāpēc, ka dabas likumu meklējumu un pētījumu rezultātā zinātnieki saprot: viss, ko līdz šim brīdim viņiem izdevies atklāt, ir tikai kāda pirmcēloņa sekas, šo pirmcēloni nav iespējams izzināt vienkāršas uztveres ietvaros ar piecu maņu orgānu palīdzību. Rodas vēlēšanās atklāt pilnu pasaules ainu.
Globalizācija sagrauj „salas domāšanas” pamatus visās cilvēka darbības sfērās. Šajā sakarā kabala, kas apraksta cēloņu un seku saiknes un vispārējos Universa likumus, bez šaubām, attiecas uz fundamentālo zinātņu sfēru. Kabalas zināšanas sniedz cilvēkam iespēju uztvert apkārtējo pasauli kā vienotu sistēmu, pārvarot personiskā prāta aprobežotību, iegūto aizspriedumu, laika un telpas ierobežojumus. Kabala kā izzināšanas metodika par slēpto no cilvēka, bet vadošo visu Universa jomā, skaidro Visuma vispārējo struktūru, funkcionēšanas likumus, cilvēka vietu un lomu tajā.
„Lai cilvēce izdzīvotu, nepieciešams iemācīties domāt ne tikai sistēmiski, bet arī ar starpnozaru pieeju”, – apgalvo akadēmiķis S. P. Kapica. – „XXI gadsimts nesīs nopietnas pārmaiņas intelektuālajā tradīcijā un pieprasīs vēsturisko, tehnoloģisko sintēzi un garīgo izpratni. Tāpēc es neizslēdzu, ka līdzās Landau teorētiskās fizikas 10 sējumiem, atradīsies 26 klasiskās kabalas sējumi. Cilvēks, kā saka ne dzejnieki, bet fiziķi, ir atdzisušu zvaigžņu pelni. Visas mūsu ķermeņa ķīmiskās sastāvdaļas noformējās atomu reakciju rezultātā Visuma tapšanas laikā. Taču 95% no Visuma matērijas atrodas mums nezināmā stāvoklī. Globalizācijas laikmetā par kopējo uzskatu kļūst tas, ka zinātne vairs nespēj attīstīties bez pasaules integritātes sapratnes”96.
Risinot globālās krīzes problēmu, mūsdienu zinātnieki arvien vairāk pārliecinās, ka izeja no tās un pāreja uz augstāku eksistences līmeni, ir tieši saistīta ar cilvēka garīgās pasaules pārkārtošanu, viņa vērtību skalas izmaiņām. Profesors V. I. Aršinovs raksta sekojošo:
„Ir pamats apgalvot, ka šodien civilizācijas liktenis lielāko tiesu atkarīgs no tā, kādā mērā cilvēcei kopīgiem spēkiem izdosies izveidot vērtību sistēmu, jaunu kārtības parametru struktūru, atraktorus, jaunu cilvēka pašorganizētu vidi. Pie tam būtiski, ka mūsdienās arvien vairāk tiek apzināts, ka šie meklējumi neattiecas tikai uz jaunu zinību atklāšanu vai radikāli jaunu sistēmu konstruēšanu, kam par paradigmatisko piemēru var kalpot seno zinību sistēma, kuru pauž kabala.
Kabalas mantojuma jaunatklāsmei mūsdienu postklasiskās filozofijas zinātniskajā kontekstā, kā arī apgūšanai un reintegrācijai mūsdienu kultūrā, pēc manām domām, ir jābūt mūsdienu cilvēka vispārējās sagatavošanas sastāvdaļai, kas ļauj pastāvēt ātru kvalitatīvo pārmaiņu, bifurkācijas un evolūcijas krīzes laikmetā. Tā ir izglītības procesa daļa, kas apsteidz cilvēku sabiedrības formēšanos. Tādi cilvēki varētu spriest vēsturiski un globāli; konstruktīvi rīkoties un apzināties Kosmosa radošās evolūcijas vispārējos likumus kopumā, ņemot vērā, ka mēs paši esam Kosmosa daļa.”97.
Pasaules uzskatu mainīšanas laikmetā jaunas zinātnisko pētījumu pieejas, tostarp kabala, neapšaubāmi var būt interesantas to likumu atklāšanā, kuri nosaka mūsdienu globālo procesu tendences, cilvēku civilizācijas attīstības ceļus. Kabala šajā gadījumā nav vienkārši zinātne: tā ir visdziļākā psiholoģija, dižā dabaszinātne un dabas matemātika; tā ir zinātne, kurai piemīt augstākās pakāpes tikumība.
Vārdnīca
95 N. N. Moisejevs. Universs, informācija, sabiedrība. M.: Pastāvīgā pasaule, 2001.g.
96 S. P. Kapica. No ziņojuma: pie zinātnieku Apaļā galda „Zinātnisko zinību formu bagātināšana globalizācijas laikmetā”. M., 2004. g.
97 V. I. Aršinovs. Zinību un gudrības sintēzes problēma tehnogēnās civilizācijas kontekstā. // Apaļā galda materiālu krājums „Zinātnisko zinību formu bagātināšana globalizācijas laikmetā”. M., 2004. g.
Jaunākie komentāri