4.9.10. Nosacījums augšupejai uz garīgo pasauli
Egoisma vērtējums no dažādu dvēseļu puses ir atšķirīgs. Garīgi neattīstīts cilvēks neuzskata egoismu par sliktu īpašību un tāpēc atklāti, bez jebkāda kauna to izmanto. Attīstītāks cilvēks daļēju sava egoisma pakāpi jau sajūt kā ļaunumu, kautrējas to izmantot publiski, taču turpina to izmantot slepus.
Cilvēka egoisma pakāpe nosaka, kā viņš to izmantos. Milzīgs egoisms pilnībā valda pār cilvēku – pretēji audzināšanai, piesardzībai un tad viņš atklāti slepkavo, laupa, sasniedz kādus savtīgus mērķus.
Tādā veidā egoisma pakāpe nosaka cilvēka garīgās attīstības līmeni un viņa rīcību vaļību.
Pakāpe, kurā cilvēks sāk sajust egoismu attiecībā pret Radītāju (ne tā kā sākotnējos stāvokļos), ir pilnīgi nepieciešama. Viņš personīgiem spēkiem, ar savām darbībām izsauc uz sevi apkārtējo gaismu.
Apkārtējā gaisma uz mums iedarbojas, un mēs atklājam, ka mūsu īpašības ir pretstatā apkārtējās gaismas īpašībām. Šo pretstata sajūtu attiecībā pret augstāk stāvošo pakāpi (pagaidām vēl attiecībā ne pret pašu Radītāju, pilnu gaismu), mūsu nelielo atšķirību no tās, mēs uztveram kā ļaunuma apzināšanos. Tas arī nosaka mūsu izvēli, kas vērsta pareizā virzienā un kas ļauj mazināt atšķirības.
Atrasties garīgās labošanās priekšstadijā nozīmē sasniegt ļaunuma apzināšanos, saprast, cik lielā mērā tu neatbilsti gaismai, cik lielā mērā tavas īpašības pretējas Radītāja īpašībām.
Attēls 9. (4). Radītāja un radījuma īpašību korelācija.
Pretstatam, kuru tu sāc apzināties, pilnībā jaapspiež visas pārējās nepatīkamās sajūtas. Tu esi noraizējies tikai par vienu un tava vēlme šajā gadījumā tiek dēvēta par lūgšanu, kas vērsta augšup, lūgums Radītājam (MAN94).
Radītājs atsaucas tikai uz lūgumu – pārvarēt tavu neatbilstību Viņam. Pārējās problēmas ir citādas. Tās tevī uzkrāsies, līdz tu sapratīsi, ka tās visas ir tikai vienas problēmas sastāvdaļas – tava neatbilstība Radītājam. Šim nolūkam arī izveidota mūsu pasaule ar visām šķietamajām rūpēm.
Tad, kad cilvēks nonāk pareizā stāvoklī: „Nav nekā cita, izņemot mani un Radītāju, un šī īstenība man ir jāizzina!”, viņa iekšējā sajūta tiek dēvēta par MAN pacēlumu augšup. Tāpēc, ka tieši šīs ciešanas viņš sajūt kā augstāko pakāpi un tieši šī vēlme šajā pakāpē var tikt ietverta.
Tas ir lūgums par saplūsmi, par labošanos, par pacelšanos daudzkārt augstākā stāvoklī, kurā cilvēks savienojas ar Radītāju. Viņš jau lūdz par to, ko augstākā pakāpe viņam ir gatava dot – labošanos un piepildījumu. Šajā gadījumā momentāni notiek cilvēka pacelšanās augšup no mūsu pasaules uz Augstāko pasauli, uz pirmo garīgo pakāpi.
Tas var notikt tikai tad, kad cilvēka vienīgā vēlme, kas viņam rodas, būs pilnīga, absolūta pielīdzināšanās Radītājam. Tas notiek automātiski, bez vajadzības pacelties kaut kur šī jēdziena fiziskajā nozīmē. Augšup nozīmē uz altruistiskāku stāvokli. Nekā cita augšienē nav.
Viss atkarīgs no attīstības. Attīstītāks cilvēks sajūt egoismu kā nekrietnumu līdz tādai pakāpei, ka nespēj ar to samierināties un tāpēc pilnībā to sevī izskauž, nevēloties arī turpmāk saņemt labumu uz citu rēķina.
Cilvēks sāk sajust, ka Radītājs viņam speciāli veido viņa apkārtējo sabiedrību, lai caur cilvēku attiecību komplicētību liktu saprast, ka aiz visiem šiem cilvēkiem stāv Radītājs un lai cilvēks tiektos uz vienotību ar Viņu.
Cilvēkā sāk mosties mīlestības pret tuvāko dzirkstele, kas dēvēta par altruismu, kas ir labsirdības pamats. Mēs redzam, ka garīgās pakāpes un Radītāja izzināšana ir nekas cits kā mūsu labošanās etapi, personīgā ļaunuma apzināšanās pakāpes, altruisma sasniegšana attieksmē pret apkārtējiem. Tā, lūk, diverģentu apļu veidā, mēs izplatām savu mīlestību uz visu cilvēci.
Sapratne, ka Augstākās pasaules atklāšana, pacelšanās augšup pa tās pakāpieniem, ir arvien lielāka altruistisko īpašību apgūšana, pareiza garīgās izzināšanas definēšana, acumirklī sniedz cilvēkam atbildi uz jautājumu par nepieciešamību virzīties uz priekšu garīgajā ceļā.
Tādējādi cilvēkam katrreiz nekavējoties iekšēji ir jāizvērtē, vai viņš pareizi iztēlojas garīgo pasauli, vai arī tā ir tikai iluzora aina un viņš tikai iedomājas, ka tiecas uz daudzkārt komfortablāku stāvokli. Pēdējā gadījumā ir skaidrs, ka viņš virzās uz priekšu maldīgā virzienā, zaudējot orientāciju.
Vārdnīca
94 MAN (ivr. „mei nukvin”) – patiesa, dziļa vēlme laboties un virzīties augšup tiek dēvēta par „alijat MAN” – vēlmes augšup pacelšanās, lūgšanas raidīšana augšup, īstas garīgās tieksmes virzība augšup.
Jaunākie komentāri