4.9.8. Kabalas būtība – ļaunuma apzināšanās attīstība cilvēkā
Visu cilvēka darbību mērķis, tieksmē izzināt Augstāko pasauli, ir ļaunuma apzināšanās93: cilvēks atklāj, ka tieši iedzimtais egoisms aizšķērso viņam ceļu uz Augstāko pasauli.
Taču arī tas nav pareizs definējums: jo mēs netiecamies izzināt Augstāko pasauli, mums nav vajadzīga Augstākā pasaule. Ko nozīmē „Augstākā pasaule”? Tas nozīmē vēl lielāku apslēptību, jo katra pasaule ir apslēptība un jo augstāk tā atrodas, jo lielāka apslēptība.
Tātad Augstākās pasaules izzināšana ir Radītāja vienotnes atklāšana, pamatojoties uz vēl lielāku pretrunu, pretstatu, neatbilstību piemēriem un to visu mēs sajūtam sevī. Augstākajā pasaulē mēs neizzinām neko īpašu, tur neatrodas nekāda pārdabiska telpa, kas apdzīvota ar dēmoniem un eņģeļiem. Gluži otrādi, mēs izzinām vienotu spēku un kopā ar to atklājam vairums pārējo spēku, kuri mums šķiet kā eksistējoši patstāvīgi. Šo spēku vienotne sniedz mums Radītāja atklāsmi.
Izņemot mūsu pasauli – novērojamos objektus, cilvēks izzina tikai Vienoto spēku, kurš atrodas aiz šiem objektiem un kurš visu vada. Šī spēka izzināšana tiek dēvēta par Augstākās pasaules atklāšanu. Atklājas tikai vienotnes pakāpe, kas visu („visu” nozīmē „mūs”) vada.
Ja sakām, ka Augstākajā pasaulē pastāv vairums objektu, tad ar to tiek domāts mūs vadošo spēku skaits, kurus mēs rezultātā summējam vienā, kas dēvēts par Radītāju.
Augstāko pasauļu izzināšana ir Vienotā vadošā spēka izzināšana tā daudzveidīgajās pakāpēs, pretrunu atklāšanas mēros. Pasaulei atrodoties arvien augstāk, pastāv arvien dziļākas pretrunas starp to, kas mums šķiet un atrisinājumu. Tas ir, pastāvīgi tiek risināts tikai viens uzdevums – Radītāja vienotnes atklāšana.
Visa atšķirība starp radījumiem, starp to līmeņiem ir tikai ļaunuma apzināšanās līmenī. Attīstītāks radījums sevī apzinās lielu ļaunuma pakāpi, tas ir, savu atšķirības pakāpi attiecībā pret Radītāju (tas arī tiek dēvēts par ļaunumu). Tas ir vienīgais sevis mērījuma veids attiecībā pret absolūtu etalonu – Radītāju.
Tādējādi atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs atklājam ļaunumu, mēs to nošķiram un atgrūžam no sevis arvien lielākā pakāpē, ar lielāku spēku. Turpretim neattīstīts radījums ļaunumu sajūt un atgrūž tikai mazā pakāpē, atstājot to sevī, jo vispār to neuztrver kā tādu.
Pieņemsim, ja es zinātu, ka lai izglābtos no nāves, no smagas slimības, no kāda briesmīga soda man jāpieliek milzīgas pūles, tad, protams, es to izdarītu. Taču, ja es to nejūtu, ja mans saskarsmes loks, mani ieradumi, mani iekšējie nosacījumi man neziņo par bīstamību, tad es neko neuzsāku. Visu nosaka nepieciešamība. Vai gluži otrādi – ja nepieciešamība rīkoties nav diktēta ar klajām ciešanām, tad to nosaka vēlme sasniegt baudu.
Ja es zinātu, ka varu nopelnīt miljonu, man neradītu grūtības pielikt jebkādas pūles, jo rezultātā no tā saņemšu vairāk labuma salīdzinājumā ar savu bezdarbību.
Tātad viss ir atkarīgs no svarīguma, cik lielā mērā mana saikne ar Radītāju ir svarīgāka par labsajūtu, kuru es šodien spēju iedomāties ārpus kontakta ar Viņu. Šajā apstāklī arī ir ietverta ļaunuma apzināšanās problēma.
Ļaunums ir saplūsmes trūkums ar Radītāju, dzenoties pēc šķietamas baudas. Tādēļ tiek sacīts, ka visa ļaunuma pamats ir mīlestība pret sevi pašu, egoisms. Šī īpašība ir pretēja Augstākajam spēkam, kura vienīgā īpašība ir vēlme atdot. Ko sevī ietver vienotnes izzināšana? Vienotnes izzināšana vai atdeves īpašības sasniegšana, iekļaušanās tajā, saplūsme ar to ir Radītāja izzināšana, tas ir, pacelšanās augšup, ienākšana Augstākajā pasaulē.
Tie, kuri domā, ka garīgā pasaule ir kas cits salīdzinājumā ar lielākas altruistiskās īpašības, atdeves, Radītāja un radījuma vienotības sasniegšanu, saprot to vienkārši nepareizi. Augstākā pasaule ir mūsu stāvoklis altruistiskajā līmenī.
Garīgajā nav piespiedu darbību, tas ir galvenais princips, saskaņā ar kuru mums jāapgūst garīgais, jāveido attieksme pret sevi un citiem. Pastāv atdeves īpašība, un to nevar uzspiest. Vienotnes atklāšana, Radītāja, atdeves īpašības izzināšana – neskatories uz mūsu priekšstatiem, ir viens un tas pats.
4.9.9. Pasaules uztvere
Kāpēc apkārtējās pasaules izpausmi es nespēju bez grūtībām salīdzināt ar atdeves trūkumu manī? To visu es neredzu kā likumsakarību. Es redzu milzīgu pasauli, taču neredzu tajā Radītāju. Kā lai zinu, ka ja veikšu atdevi, tad viss būs labi?
Pasaules ainu es uztveru saskaņā ar savu egoistisko kli. Uz savas patmīlības pamatnes es iztēlojos pasaules ainu, kurā nav Radītāja. Atbilstoši maniem priekšstatiem, šo pasauli vada politiķi, finansisti, militāras personas, turklāt pats es atrodos egoistiskā īpašībā, kas pretstatā Radītājam. Es uztveru apkārtējo saskaņā ar likumu: „Katrs apsūdz atbilstoši saviem trūkumiem”.
Tiklīdz es mainu egoistiskās īpašības uz altruistiskām, acumirklī pielīdzinos Radītājam. Radītājs ienāk manā pasaulē, sāk tajā izpausties, atklāj Sevi visā, kas mani ietver un kas manī atrodas. Tātad caur apkārtējo pasauli es ar Viņu saplūstu.
Galvenais, sākotnējais stāvoklis, kuru mēs izejam, tiek dēvēts par ļaunuma apzināšanos. Mēs sākam skaidri saprast, ka ar savu egoismu – iekšējo pretestību Radītājam, mēs nepareizi uztveram apkārtējo pasauli un Viņu Pašu.
Es nekliedzu Radītājam: „Kāpēc Tu slēpies?!”. Es Viņu neredzu un nemeklēju sevī pareizo uztveri attiecībā pret visu apkārt esošo. Taču man teica, ka Viņš pastāv. Pakāpeniski es sāku apzināties, kas kalpo par iemeslu tam, ka neatrodos vislabākajā stāvoklī. Tas notiek tāpēc, ka esmu Viņam pretējs. Es eksistēju pilnīga egoisma stāvoklī. Tātad man ir nepieciešams mainīties, nevis mainīt ārējo ainu. Es pārslēdzos uz cēloni, norisošā avotu, uz sevi un tad mainās arī mana realitātes uztvere.
Realitāte nemainās, tā vienmēr ir viena un tā pati: es atrodos absolūti labā, izlabotā stāvoklī, Bezgalības pasaulē. Taču pareizi sajust savu atrašanās vietu es spēšu tikai tad, kad sevi izlabošu. Visa pasaule, pilnīgi viss, izņemot mani, jau ir izlabots.
Cilvēks, kurš sāk izzināt pasauli, atklāj, ka apkārt viņam nav nekā cita, izņemot Radītāju, tas ir, paša izlabotā stāvokļa. Viss izrādās bija atkarīgs no viņa personīgās pareizās iesaistes šajā pasaules ainā.
Vārdnīca
93 Ļaunuma apzināšanās – apzināšanās, cik lielā mērā manas īpašības pretējas Radītāja īpašībām.
Jaunākie komentāri