4.9.6. Augstākā vadība – mērķtiecīga
Bāls Sulams savā rakstā „Reliģijas būtība un mērķis” raksta89: „Palūkosimies uz patieso realitāti, kuru vada un kontrolē Augstākais spēks, noskaidrosim, kādā veidā tas dara tikai labu. Ņemot jebkuru, pat vismazāko radījumu, kas pieder vienam no četriem veidiem – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais – mēs redzēsim, ka atsevišķs īpatnis, tāpat arī visa suga kopumā, posmveidīgi, mērķtiecīgi tiek vadīti savā cēloņu un seku attīstībā, līdzīgi auglim kokā, kuru vadot, tiek panākts labs galamērķis – briedums”.
Mēs redzam, ka daba pakāpeniski noved jebkuru veidu pie noteikta, iepriekš nosacīta galīgā stāvokļa, kas dēvēts par briedumu. Zinātnieki botāniķi var paskaidrot, cik stāvokļus iziet auglis no sēklotnes līdz galīgajam briedumam, no ziedēšanas momenta līdz nobriedušam auglim vai dārzenim.
Turpretī stāvokļi, kuri ir iepriekšēji galīgajam stāvoklim, kurā radījums ir pilnīgi gatavs un kurā tiek dēvēts „nobriedis” un izlabojis savu kli, ne tikai nedod mājienu uz beigu formu – skaistu un saldu – bet, gluži otrādi, izskatās tam pilnīgi pretēji. Jo saldāks izaug auglis, jo rūgtāks un neglītāks tas ir savās iepriekšējās attīstības stadijās. Rodas jautājums: kāpēc? Mēs redzam, ka tas tā ir.
Vēl pārsteidzošākas atšķirības attīstībā atklājas starp līmeņiem „dzīvnieciskais” un cilvēciskais. Dzīvnieks, kura saprāts visas dzīves garumā ir neliels un gandrīz nemaz nemainās īpatņa augšanas procesā, kolosāli atšķiras no cilvēka, kura saprāts līdz viņa attīstības beigām daudzkārt pieaug, pārdzīvojot lielas pārmaiņas.
Ko nozīmē „lielas pārmaiņas”? Bāls Sulams ar to domā, ka sakotnējais stāvoklis kontrasts galīgajam. Ja ņemsim teliņu, tad tikko piedzimis, tas līdzināsies pieaugušam bullim. Tai pat laikā zīdainis nelīdzināsies pieaugušam cilvēkam, tas ir, viņa sākotnējais stāvoklis attiecībā pret galīgo stāvokli izskatās daudzkārt kontrastāks. Tādējādi tieši tiem pārstāvjiem, kuriem rezultātā „jānobriest” līdz augstākajam līmenim, sākuma attīstības stadijas izskatās pretējas galīgajām.
Piemēram, teliņš, kurš tikko piedzimis un dzīvo vienu dienu, jau tiek dēvēts par bullīti, jo var stāvēt, staigāt un tam ir pietiekami prāta, lai izvairītos no briesmām, kas sastopamas ceļā. Tai pat laikā cilvēks, kurš dzīvo pirmo savas dzīves dienu, līdzinās būtnei, kurai nav jūtu. Ja kāds, kurš nav pazīstams ar mūsu pasaules reālijām, aplūkotu šos divus jaundzimušos, tad noteikti sacītu par zīdaini, ka viņš negūs panākumus sava mērķa sasniegšanā, turpretī teliņu raksturotu kā topošu diženu varoni. Tas ir, ja spriest pēc prāta attīstības pakāpes, tad zīdainis salīdzinājumā ar teliņu ir vientiesīgs radījums.
Daba savās kustībās vienmēr izmanto kontrastus stāvokļus, jo vispirms tai jāattīsta kli un pēc tam jāsāk to labot un veidot, lai piepildītu. Sākumā veidojas tilpne, pēc tam forma un tikai pēc tam notiek piepildījums. Tādējādi Augstākā vadība, kas radījusi realitāti, ir nekas cits, kā mērķtiecīgas attīstības forma, kas nerēķinās ar līmeņu kārtību.
Citiem vārdiem, starpstāvokļi nav svarīgi un attīstības procesā mums tiem nav jāpievērš uzmanība. Mums tikai jāredz, ka cilvēks attīstās. Taču, kur līdzās tam viņš „iemaldās”, tam nav nozīmes. Galvenais, ka viņš pastāvīgi tiecas sasniegt Radītāju. Svarīga ir tikai viņa tieksme, tikai viņa kustības vektors.
4.9.7. Radīšanas Nodoms
Augstākajam vadošajam spēkam piemīt absolūtas labestības īpašība, šis spēks mūs vada mērķtiecīgi, vadoties no savas pilnības, labsirdības, bez kādas ļaunuma piedevas. Ņemot vērā cēloņu un seku likumu, mums jāakceptē kārtība, kas ļauj iziet dažādus stāvokļus, līdz spēsim saņemt vēlamo labumu, tādējādi sasniedzot mūsu radīšanas mērķi, līdzīgi brīnišķīgam auglim viņa nogatavošanās beigās. Galīgais rezultāts ir nodrošināts pilnīgi visiem.
Radīšanas Nodoms ir vienkāršs: Radītājs vēlējās radīt radījumu, kurš Viņu sasniegtu, kļūtu tikpat absolūts kā Viņš.
Attēls 7. (4). Radīšanas Nodoms: radījumam jākļūst tikpat absolūtam kā Radītājam.
Radījums neatrodas Radītājā, tas atrodas ārpus Viņa un tātad atrodas ārpus vienotnes. Mēs visi esam radīti tādā veidā, ka vienotnes trūkuma sajūta ir mūsu sākotnējā daba – tumsa, kli (vēlme), „hisaron(s)90” (trūkums). Kā trūkums? – Vienotības deficīts, visu pretstatu saplūsmes sajūtas un to savstarpējā atbalsta trūkums.
Mēs esam radīti vienotības trūkuma stāvoklī un mūsu uzdevums ir to apzināties. Absolūti visām dvēselēm kopā, katrai atsevišķai dvēselei patstāvīgi jātiecas atklāt vienotības trūkumu katrā stāvoklī, vai mēs to vēlamies, vai nē: kad esmu es un ir Radītājs, taču mūs atdala attālums, starp mums nav līdzības.
Bāls Sulams raksta91, ka katrā stāvoklī cilvēkam jāapvieno vienā veselumā sevi, mērķa un Radītāja sasniegšanas līdzekļi. Viņam jātiecas sasniegt Radītāju, tāpat kā iemīlējies jauneklis tiecas pēc savas mīļotās, lai ar viņu savienotos. Tādējādi garīgā saplūsme mūsu pasaulē līdzinās seksuālai saplūsmei.
Aprakstos, pielīdzināšanās procesu Radītājam, savienošanos ar Viņu, mēs salīdzinām ar saplūsmi, tas ir, stāvokli, kurā neeksistē nekādas atšķirības. Taču, kā iespējams to realizēt, ja radījums atrodas pretstatā Radītājam? Pateicoties tam, ka tie abi viens otru atbalsta un definē: bez radījuma nav Radītāja un bez Radītāja nav radījuma.
Augstākā vadošā spēka Nodoms nosaka, ka katrai dvēselei savas dzīves pieredzes gaitā uz šīs zemes, atrodoties stāvoklī, kas pretējs augstākajam, reāli jāatklāj visas pretrunas, kas rodas katrā attīstības posmā – jāatklāj vienotne, tas ir, iedarbība, kas nāk no vienotā Avota.
Ja es pielīdzinos Augstākajam spēkam, starp mums vairs nerodas nekādas pretrunas, mēs ar To savienojamies. Radītājs man kļūst saprotams ne tikai atbilstoši tam, kādā mērā manas īpašības pielīdzinās viņa īpašībām. Īpašību līdzība ir saplūsmes līdzeklis. Tādējādi darbs ar ekrānu, lai pārvarētu egoistisko vēlmi, tiek dēvēts par „zivug de-akaa92” (triecienveida savienošanos). Pretojoties savai egoistiskai vēlmei, tiecoties saplūst ar Radītāju, es ar Viņu savienojos, un šī savienošanās notiek stāvoklī, kas inverss sākotnējam.
Attēls 8. (4). Gaismas mijiedarbība ar ekrānu.
Sākotnēji gaisma un tilpne atrodas pretstatā un mūsu uzdevums – pret tilpnes gribu padarīt to līdzīgu gaismai.
Augstākā vadošā spēka Nodoms – novest mūs pie līdzības ar šī spēka absolūtas labestības īpašību un šis mērķis nosaka visas tā darbības attiecībā pret mums. Mums jāatklāj, ka jebkura Radītāja darbība, lai cik aplama un briesmīga tā mums liktos, patiesībā ir vēlama, nepieciešama tām attīstības pakāpēm, kuras mums jāiziet. Nav iespējams izlaist kādu pakāpienu. Mēs sasniedzam mērķi tikai tad, ja pakāpeniski vienu aiz otra mērojam visus pakāpienus.
Vārdnīca
89 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Raksti, 47. Bnei Brak, 1999. g. (ivrits).
90 Hisaron(s) – prasība, kas nāk no sirds, par vēlamo trūkuma (neesošais) piepildījumu.
91 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Vēstules., 19. vēstule, 70. Bnei Brak, 1999. g. (ivrits).
92 Zivug de-akaa (triecienveida savienošanās) – gaismas mijiedarbība ar masahu (ekrānu), kad kli (cilvēks, radījums), tieksmē pēc vienotības ar Radītāju, pieliek milzīgas pūles un, pārvarot savu dabu, atgrūž gaismu (baudu), lai ar to saplūstu (pielīdzinātos).
Jaunākie komentāri