1.2. Izzināšana mūsdienu zinātnē
Pastāv četri izzināšanas veidi:
● Matērijas izzināšana
● Matērijas formas izzināšana
● Abstraktās formas izzināšana
● Būtības izzināšana
Par cik visā, kas mums eksistē apkārtējā realitātē, var atpazīt matēriju un formu, arī zinātni, kura šos jautājumus izskata, kopumā var iedalīt divās daļās: matērijas izzināšana un formas izzināšana.
Minot kā piemēru galdu, ir iespējams konstatēt, ka tā matērija ir koks, bet forma – galda konfigurācija. Matērija, tas ir, koksne, ir formas nesēja, kas izpaužas kā galds. Analoģiski vārdam „melis” ir sava matērija (cilvēks) un forma (meli), tātad matērija „cilvēks” ir formas „meli” nesēja.
Šis likums ir spēkā attiecībā uz jebkuriem Universa objektiem, gan mūsu pasaulē6, tāpat arī garīgajā7. Attiecībā uz cilvēku viss sastāv no divam daļām: matērijas un formas. Lai ko mēs izskatītu: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko dabu, garīgos objektus, domas vai jūtas – jebkura objekta uztvere mums notiek šajās divās kategorijās. Tādā veidā mēs uztveram realitāti.
Ar to arī tiek nosacīts zinātnes, kura pēta objektīvo realitāti, dalījums divās daļās. Viena – pēta pašu matēriju, to, no kā sastāv objekts, bet otra – tā formu, īpašības un ārējās izpausmes. Ja cilvēkam būtu citādi maņu orgāni, kuri ļautu viņam savādāk sajust realitāti, tad, protams, arī šī zinātne attīstītos citādā veidā.
1.2.1. Matērijas izzināšana
Zinātnes sadaļa, kas pēta matērijas īpašības (gan tīru matēriju bez tās formas, gan arī matēriju un tās formu kopumā), eksistējošas objektīvajā realitātē, attiecas uz matērijas izzināšanu. Piemēram, izzinot cilvēku – viņa anatomiju, fizioloģiju, psiholoģiju, tiek pētīta viņa matērija.
Šādai izzināšanai ir empīrisks raksturs, tas ir, balstīts uz pierādījumiem un praktisko eksperimentu rezultātu salīdzinājumu, kas tiek pieņemts zinātnē kā neapšaubāms pamats patiesiem secinājumiem. Pētniecības izmeklējumu atkārtojamības iespēja un daudzkārtējā rezultātu reproducēšana tiek pieņemta par zinību autentiskuma kritēriju.
1.2.2. No matērijas abstrahētās formas izzināšana
Cita zinātnes sadaļa izskata tikai formu, kas abstrahēta no matērijas un kurai ar to nav nekāda sakara. Pieņemsim, formas „patiesība” un „meli” abstrahējas no matērijas, tas ir, no cilvēkiem, kuri ir to nesēji, un tiek izskatīta tikai pašu šo formu nozīme tīrā veidā, bez jebkāda iemiesojuma kādā matērijā.
Tādai izzināšanai nav empīriska pamata, jo abstraktās formas nerod savu izpausmi praksē, kas būtu pamatota ar izmēģinājumu, tās atrodas aiz objektīvās realitātes robežām.
Praksē neeksistē melu, patiesības, labsirdības vai ļaunprātības kategorijas „tīrā” veidā. Šīs īpašības vienmēr ietērptas cilvēkā un tiek izzinātas tikai caur savu nesēju.
Sacītais ir pamatots arī attiecībā uz jebkurām citām īpašībām: cietība, stingrums, linearitāte, daudzējādība utt. To izzināšana iespējama tikai savienojumā ar noteiktiem fiziskiem objektiem.
1.2.3. Teorētiskās pētniecības maldīgums
Pie abstrakto zinību kategorijas pieder arī filozofija. Definējot zinātni, zinātnieki par nepieciešamu nosacījumu izvirza tiešu eksperimentu, jo diskusijas, kas veidotas uz teorētisko pētījumu „staignās augsnes”, ir nedrošs pamats nopietniem zinātniskiem slēdzieniem. Par neapšaubāmu var uzskatīt tikai empīrisko pamatu, kas ļauj caur formu ieiet matērijā un caur matēriju – formā. Pretējā gadījumā izpētes rezultāti ir apšaubāmi, bet secinājumi var būt kļūdaini.
Abstrakto īpašību izpēte, tādu kā labsirdība un altruisms, to izskatīšana ideālā veidā, atrautībā no cilvēka, noved pie sagrozītas uztveres. Šāda pieeja kalpoja par cēloni daudzveidīgu komunistisko un utopisko teoriju radīšanai, kuras vēlāk piespiedu kārtā centās iedzīvināt matērijā. Taču ar matēriju tām nav nekā kopīga. Matērija ir pilnīgi egoistiska, bet cilvēku izdomātā forma – absolūti altruistiska un tās nekādā veidā nesader viena ar otru. Piemērus redzam praksē: sociālisma un komunisma izveidošanas mēģinājumi Krievijā, kibucu radīšana Izraēlā utt. Visi šie centieni cieta krahu.
Analoģiski notiek arī ar cilvēka attieksmi pret garīgo pasauli, jo viņa priekšstati par to balstās tikai uz personīgām fantāzijām. Raugoties uz apkārtējās īstenības izpausmēm, cilvēks iedomājas, ka garīgajā plānā eksistē kāda formā neietērpta īpašība un tādā veidā to arī dēvē. Protams, tam nav nekāda reāla pamata.
Neraugoties uz to, šie izdomātie priekšstati kļuva par pamatu daudzveidīgām „garīgām” teorijām, filozofijām un reliģijām, kuras, bez to praktiskā apstiprinājuma, tikai sajauca prātus un joprojām turpina jaukt prātu cilvēcei. Nodarbinot miljonus un miljardus cilvēku prātu, tās viņus novirza no būtības izzināšanas pareizā, dabiskā, empīriskā ceļā.
Vārdnīca
6 Mūsu pasaule – aina, kuru mēs sajūtam ar piecu maņu orgānu palīdzību (redze, oža, tauste, garša un dzirde).
7 Garīgā pasaule – dimensija, kurā atrodas un darbojas tikai spēki bez to materiālā apvalka, sajūtama papildu (sestajā) sajūtu orgānā.
Jaunākie komentāri