4.9.4. Augstākais vadošais spēks
Mēs to varam dēvēt par Radītāju vai dabu (vārdiem Radītājs un daba – „Elokim” un „teva” ir vienlīdzīga gematrija88). Radītājs un mums apkārt esošā daba ir viens un tas pats: Radītājs mūs vada caur dabu.
Attiecībā pret mums daba dalās tajā, kuru mēs izzinām (apkārtējā vide) un tajā, kuru izzināt nespējam. Arī šī daba tāpat atrodas mums apkārt, taču ir nepieejama, ņemot vērā mūsu patlaban esošo stāvokli. Visi ārējie un iekšējie spēki, kas iedarbojas uz mums, uz mūsu vēlmi (turklāt līdzās vēlmei atrodas tās apziņa, prāts), viss, ko mēs izzinām savā vēlmē ar prāta palīdzību, tiek dēvēts par dabu vai Radītāju. Tādā veidā, mums saprotamākos terminos izpaužas divi jēdzieni – gaisma un kli.
Augstāko vadošo spēku, parasti dēvētu par Radītāju, zinātnieki kabalisti raksturo kā absolūtu labestību. Viņi to izzināja attiecībā pret sevi: sajuta kā visaugstāko ārējo un iekšējo dabas, visu to likumu izpausmi, kuri iedarbojas uz vēlmi. Nav iespējams, ka šī labestība (daba vai Radītājs) kādam nodarītu ļaunumu. Šo faktu kabalisti atzīst kā Universa galveno likumu. Tas aptver un nosaka absolūti visu, kas tajā noris, sākot no globālām darbībām līdz pat nenozīmīgām.
Parasti dabas un sabiedrības darbības (pateicoties iekšējām un ārējām iedarbībām, caur kurām sajūtam mūsu dzīvi) mēs uztveram ne kā absolūto labestību, bet, gluži otrādi, kā ļaunumu. Tas notiek ne tāpēc, ka tie tādi ir paši par sevi, bet tāpēc, ka esam pretēji vēlmei, kura spēj pareizi uztvert Radītāja iedarbību. Atbilstoši savas vēlmes labošanās pakāpei, kabalisti sāk sajust šo absolūto likumu, proti, Viņa labestīgo attieksmi pret saviem radījumiem.
4.9.5. Ciešanu ceļš un kabalas ceļš
Veselais saprāts atklāti pasaka mums priekšā, ka visu izdarīto slikto rīcību pamatā ir egoisms, „vēlme gūt sev baudu” (saīsināti mēs to dēvējam par „vēlmi saņemt”). Ar jēdzienu „veselais saprāts” tiek domāti tie, kuri jau sasnieguši „pašu dabu”, sevi izzinājuši, pamatojoties uz materiālistisko psiholoģiju. Viņi redz un saprot, kāpēc cilvēks nodara ļaunumu citiem un kāpēc pasaule ir slikta: tas notiek tikai cilcēciskā egoisma dēļ. Ja cilvēks to ierobežotu vai izlabotu, viņš justos labāk.
Ierobežojot vai palielinot egoismu, ir iepējams varbūt daļēji izvairīties no triecieniem, taču nevar saņemt baudu. Vienīgā iespēja sasniegt baudu, nozīmē mainīt egoismu uz altruismu ar nolūka palīdzību, respektīvi, nolūku „sevis dēļ” mainīt uz nolūku „Radītāja dēļ”.
Kas gan tur slikts, ja mēs vienkārši ierobežosim savu egoismu un klusi, mierīgi, nevienam nekaitējot, eksistēsim savā mazajā slēgtajā pasaulītē? Taču daba tam nepiekrīt. Dabā pastāv jau iepriekš noteiktais princips – novest radījumu līdz galamērķim. Tādējādi, vēlamies to vai nē, mēs nevaram palikt egoisma minimālā stadijā kā bērni, mums jāaug.
Vēl vairāk: mēs augam neatkarīgi no mūsu vēlmes un tāpēc nonākam situācijā, kad vienkārši nespējam savu egoismu ierobežot. Tas mūsos eksplodē, un cilvēks to sāk izmantot bez kauna sajūtas un ierobežojuma, un rezultātā saņem tādus triecienus, ka saprot: egoisms ir ļaunums, taču atteikties no tā nav iespējams. Tādā veidā cilvēks nonāk pie apziņas, ka egoisms jāmaina uz tam pretēju īpašību. Citas izejas nav. Ceļš uz šādu apziņu ir ilgstošs un sāpīgs, tāpēc kabalā tiek dēvēts par ciešanu ceļu.
Taču var sevi pārliecināt par nepieciešamību mainīt egoismu uz altruismu ar kabalas studiju palīdzību. Tad mācību laikā un noteikta darba rezultātā Augstākā gaisma nemanāmi ietekmē cilvēku, radot viņā nepieciešamos nosacījumus, lai viņš patiešām vēlētos sevi mainīt un kļūtu par altruistu.
Tomēr šajā gadījumā cilvēkam nav iespējams izvairīties no ciešanām, taču tās jau ir pavisam citas ciešanas. Augstākā gaisma demonstrē viņam absolūtus, pilnīgus stāvokļus, kurus ir iespējams sasniegt un cilvēks izjūt ciešanas no ilgām pēc tiem. Šie stāvokļi viņam šķiet vislabākie līdz tādai pakāpei, ka viņā rodas spēks, kurš pietiekams, lai lūgtu pārmaiņas.
Tieši kaislīga pakaļdzīšanās pēc personīgās labklājības, kas izraisīta ar vēlmi saņemt, ir iemesls tam, ka mēs nodarām tuvākajam ļaunumu. Vēlme saņemt tiecas sevi piepildīt. Ja radījums spētu rast apmierinājumu personīgajā labklājībā, pasaulē nebūtu neviena, kas varētu nodarīt tuvākajam ļaunumu. Ja arī reizēm satiekam radījumu ar ļauniem nodomiem, kurš dara ļaunu ne tāpēc, lai realizētu vēlmi saņemt, tad to var attiecināt uz ieradumu, kuru viņš izveidojis sākotnēji un kurš ir vienīgais viņa rīcību cēlonis. Ieradums kļuva par viņa otro dabu, pārvērtās instinktā un turpina kaitēt. Šādi stāvokļi sastopami gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, taču tie atrodas zemapziņā, egoisms tos diktē netiešā veidā.
Ņemot vērā, ka Augstāko vadošo spēku mēs uztveram kā pilnību, kurai nekas vairs nav nepieciešams, tad ir acīmredzami, ka šajā pilnībā izpaliek vēlme saņemt. Tādā gadījumā tajā izpaliek arī jebkāds pamats nodarīt kādam ļaunumu. Vēl vairāk, šim Augstākajam vadošajam spēkam piemīt vēlme atdot, darīt labu saviem radījumiem.
Vēlmes saņemt neesība ir absolūtas labestības dabiskas sekas. Nav iespējams atrasties stāvoklī: „Nedodu un nesaņemu”. Šāds neitrāls stāvoklis dabā neeksitē. Pastāv saņemšanas vai atdeves stāvoklis un pāreja no viena stāvokļa uz citu. Šī pāreja atrodas virs bezgalīgas plaisas starp šiem stāvokļiem, tā tiek dēvēta par mahsom(u) – enerģētisko slieksni. Tas nav izmērams pēc lieluma, jo pastāvīgi tiecas uz Bezgalības pasauli, sasniegt tās augstumu.
Attēls 6. (4). Mahsoms ir saņemšanas stāvokļa un atdeves stāvokļa dalījums.
Visas labās un sliktās sajūtas, kuras radījumi izjūt, tiek sūtītas tiem no Augstākā vadošā spēka, kuram piemīt vienīgā īpašība: vēlme atdot, darīt radījumiem labu. Tas ir likums, atbilstoši kuram tiek veidota šī spēka attieksme pret radījumiem. No tā izriet, ka visi radījumi no tā saņem tikai labumu un tikai labuma dēļ tas šos radījumus ir radījis. Tādējādi kabalisti šo spēku dēvē par absolūtu labestību.
Kabalisti šo spēku izzina kā tādu, turpretī mums atliek tikai ticēt tam, ko viņi stāsta. Taču ticība spēkus nevairo. Līdz brīdim, kamēr cilvēks atrodas stāvokļos, kuri pretstatā Augstākajam spēkam, visu, kas nāk no šī spēka, viņš uztvers inversi, pretēji.
Vārdnīca
88 Gematrija – burtu un vārdu skaitliskā nozīme. Garīgo stāvokļu matemātiskais pieraksts.
Jaunākie komentāri