4.9. Papildmateriāls
Visuma vienotības izzināšana
4.9.1. Radījuma mērķis
Ja Augstākais spēks mūs ir radījis, tātad tam bija pilnīgi konkrēts mērķis. No visas realitātes daudzveidības, kuru radījusi Augstākā vadība, īpaša nozīme ir spējai saprātīgi spriest, kas dota tikai cilvēkam, tā ir sajūta, pateicoties kurai viņš jūt tuvākā ciešanas. Tādējādi, ja Augstākajam vadošajam spēkam bija radīšanas mērķis, tad tā objekts bija cilvēks. Viss Universs radīts tikai ar vienu nolūku, lai cilvēks sasniegtu savu misiju – sāktu sajust viņu vadošo Augstāko spēku, tāpat kā uztver visu, kas atrodas viņam apkārt.
Cilvēks ir visas radības centrs, jo viņam piemīt vislielākā vēlme baudīt un arī tāpēc, ka atbilstoši visām savām īpašībām viņš ir augstāk attīstīts salīdzinājumā ar pārējām radībām (mēs neņemam vērā, vai šīs īpašības ir labas vai sliktas, mēs runājam par to attīstības līmeni, izmantošanas iespēju, potenciālu, kas tajās ielikts).
Galvenais, kas atšķir cilvēku no visām pārējām radībām (galvenokārt no dzīvniekiem), ir spēja sajust tuvāko. Ja cilvēks patiešām vēlas pacelties augstāk par dzīvnieka līmeni, viņam jāizmanto šī vienīgā atšķirība.
Tieši tuvākā sajušana izraisa viņā tieksmi pēc bagātības, slavas, zināšanām, tās ir sabiedriskās vēlmes, kas rodas sociuma ietekmē. Ja mēs neatrastos sev līdzīgo sabiedrībā, bet dzīvotu izolēti, tad šādas vēlmes mums nerastos.
Vēlmes, kas tiek dēvētas par ķermeniskām – nepieciešamība pēc uztura, ģimenes izveidošanas, dzimtas turpinājuma, mājokļa iekārtošanas – praktiski mums ir tādas pašas kā dzīvniekiem, tikai augstāk attīstas. Saprotams, ka pamatojoties uz šīm vēlmēm, mēs nevaram veidot savu individualitāti, realizēt īpašo misiju. Tā var balstīties tikai uz vienīgo īpatnību, kas atšķir mūs no visas parējās dabas – uz tuvākā sajušanu.
Šī spēja mums dota, lai mēs to saasinātu līdz tādai pakāpei, ka spējam sajust Radītāju, kurš slēpjas aiz mums apkārt esošajiem. Tas ir mūsu uzdevums un mūsu iespēju realizācija – attīstīt sevī noteiktu attieksmi pret tuvāko, sajust apkārtējos cilvēkus līdz tādai pakāpei, lai justu nevis vienkārši viņus, bet To, Kurš mūs vada. Tādā veidā mēs izzinām Radītāju.
Mēs izzinām Viņu attiecībā ne pret nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, bet attiecībā pret mums, apkārt esošo cilvēku cilvēcisko būtību. Kā tas notiek? Ja cilvēks ir gatavs izturēties pret tuvāko kā pret sevi pašu, tas ir, iziet ārpus savu personīgo sajūtu ietvaru robežām un iekļūt apkārtējo jūtās, sajust citu kā sevi pašu, tad tas arī nozīmēs, ka viņš maksimāli realizē viņā iemiesotās atšķirības no dzīvniekiem. Tikai šajā gadījumā cilvēks atklās To, Kurš viņu vada – Radītāju.
Lai ļautu to īstenot, Radītājs radīja mums apkārtējo sabiedrību: sašķēla dvēseli vairums daļās. Viņš to izdarīja ar nolūku, lai katrs no mums, pastiprinot personīgo attiecībā pret citu cilvēku, nonāktu līdz tādam smalkumam savās sajūtās, ka spētu sajust aiz viņa esošo Radītāju.
Tuvinoties Radītājam, lai sasniegtu atdeves un mīlestības īpašības, cilvēkam rodas milzīgas baudas sajūta, līdz pat brīnumainai sajūtai, kas nāk no pilnīga savstarpēja kontakta ar Augstāko vadošo spēku. Pielīdzinoties Radītāja īpašībām (tas nozīmē analoģisku attieksmi pret apkārtējiem, tamlīdzīgu iespēju just jebkuru citu ārpus sevis), mēs sasniedzam stāvokļus, kuros sākam Viņu sajust, tādā veidā veidojam ar Viņu kontaktu, līdz pat pilnīgai saplūsmei.
4.9.2. Nodoma atklāšana – mērķa sasniegšanā
Darbības beigas un tās rezultāts ir sākotnējā nodomā. Saskaņā ar Savu mērķi, inversā kārtībā Radītājs radīja (ja tā par Viņu var sacīt) darbības, kuras pie šī mērķa noved. Taču Viņam Pašam neeksistē jēdzieni: laiks un vieta, tāpēc attiecībā pret Viņu, Viņa līmenī (lai gan neesam spējīgi to iedomāties) nodoms, darbība un rezultāts ir pilnīgi identiski. Radītāja vēlme sniegt radījumam baudu realizējas acumirklī, bez jebkādiem starpstāvokļiem.
Tiešās gaismas izplatīšanās četras stadijas87, pēc tam gaismas ierobežojums, dalīšanās, izplatīšanās, pasauļu nonākšana lejup mūsu pasaulē un no jauna dvēseles augšupeja, mērojot pasauļu pakāpienus uz bezgalības stāvokli, proti, viss, ko mēs studējam, attiecas tikai uz dvēselēm, tas attiecas tikai uz mums. Tādā veidā tiek izzināts un atklājas tas vienīgais stāvoklis, kurā mēs patiesībā atrodamies.
Stāvoklis, kuru iecerēja Radītājs, acumirklī iemiesojās Viņa Nodomā. Šajā Nodomā mēs arī eksistējam: nav nekā cita, izņemot Radīšanas Nodomu. Stāvoklis, kuru sajūtam, kas realizējas matērijā (mūsos), kā arī tie, kurus mēs pakāpeniski izejam, lai izzinātu Viņa Nodomu, attiecas tikai uz cilvēku. Visas šīs sajūtas mūsos mostas un noformējas vienotā iespaidā no Viņa attieksmes pret mums – vēlmes sniegt radījumam baudu.
Patiesībā, izņemot Viņa Nodomu, kurā mēs eksistējam, nekā cita nav. Kabala klāsta par to, kādā veidā mēs izzinām Radītāja Nodomu, kādā veidā sākam tajā sajust savu eksistenci un kā tas mūsos realizējas. Taču tas viss attiecas tikai uz mūsu sajūtām, tāpēc to arī dēvē par vēlmi saņemt – tilpni, kurā mēs sajūtam Radītāja Nodomu. Studējot kabalistiskos materiālus, mums ir iespēja attīstīt šo tilpni (kli). Rezultātā visa kabalas zinātne ir Radītāja Nodoma, Viņa Domas izzināšana, šī Doma ir vienīgā eksistējošā.
Tāpat arī astrofiziķi izsaka hipotēzi, ka Visums ir vienas domas, viena nodoma īstenojums. Šāds iespaids viņiem rodas kosmosa izpētes rezultātā. Tāpat arī Universa izzināšanas procesā: pēc mērķa noskaidrošanas, kļūst acīmredzami, ka radīšanas kārtība visās savās izpausmēs ir iepriekš noteikta un tikai saskaņā ar šo mērķi. Atbilstoši šim mērķim cilvēce attīstīsies un virzīsies uz priekšu, lai sasniegtu atdeves īpašību, līdz kļūs spējīga Augstāko vadošo spēku sajust kā savu tuvāko.
Radītāja Sākotnējais Nodoms acumirklī īstenojās Viņa attieksmē pret radījumiem – radās radījumi, kuri atrodas baudas stāvoklī no saplūsmes ar Viņu. Taču paši radījumi šo stāvokli apzinās pakāpeniski. Pirmkārt, radījumiem ir jārodas vēlmei, vajadzībai sajust, apzināties, absorbēt, gūt baudu no šī stāvokļa. „Kli kodem le or” – tā tas tiek dēvēts kabalā, tas ir, vēlmei – tilpnei ir jāizveidojas pirms tā tiek piepildīta. Tādējādi radījumam sava stāvokļa izzināšana, sajušana ir pakāpenisks process, un tas izpaužas visās garīgo pasauļu pakāpēs.
Saskaņā ar Radītāja plānu, visai cilvēcei vispirms patstāvīgi jāizzina, tas ir, pašai jāvēlas un jau pēc tam jāsajūt savs mūžīgais un absolūtais stāvoklis. Lai šo stāvokli sasniegtu, cilvēce arī virzās uz priekšu – ciešanu vai gaismas ceļā, labošanās ceļā, kabalas ceļā. Šī virzība uz priekšu turpināsies, līdz cilvēce sajutīs vienīgo pastāvošo stāvokli. Visi iepriekšējie stāvokļi ir tikai mūsu atmodas pakāpieni. Tādā veidā radījums pastāvīgi sajūt vienu un to pašu – savu patieso stāvokli, tikai mazā, ierobežotā pakāpē.
Vienīgā, pilnīgā, absolūtā stāvokļa sajušanas pakāpe tiek dēvēta par radījuma pasauli, turklāt radījuma būtība ir iekārtota tādā veidā, lai veicinātu viņa virzību uz pilnības, līdzības, vienotības ar Radītāju stāvokļa sasniegšanu.
4.9.3. Pacelšanās augšup, mērojot garīgās pakāpes
Atdeves īpašību cilvēks iegūst posmsecīgi: viņš it kā paceļas pa kāpņu pakāpieniem, pārvarot vienu pakāpienu pēc otra, līdz sasniedz savu mērķi. Šo pakāpienu skaitu un kvalitāti nosaka divas realitātes.
Pirmā ir matērijas realitāte, tas ir, Augstākās gaismas atklāšanas kārtība no augšienes uz leju, no Pirmavota, kurš nosaka gaismas daudzumu un kvalitāti, kas nāk no Radītāja būtības. Gaisma iziet apslēptības, vienu aiz otras, līdz no tās rodas materiālā realitāte un materiālie radījumi.
Gaismas izplatība no augšienes uz leju izveido kelim, taču tie vēl nav radījumi, tās ir tikai formas, ar kuru palīdzību gaisma pakāpeniski samazinās, materializējas (ja tā var sacīt), ietērpjas kādos veidolos, apslēptībās. Taču radījumu vēl nav.
Otrā ir Augstākā Saprāta realitāte: laikā, kad tiek atklāta nonākšana lejup, sākas augšupejas kārtība (radījums izzina Radītāju), kas izpaužas kā kāpņu pakāpieni, atbilstoši kuriem cilvēce attīstās, līdz sasniedz radījuma mērķi.
Šajos pakāpienos, formās, abilstoši kuriem gaisma pakāpeniski materializējās, radījums (vēlme) sāk sevi „ietērpt”, arvien vairāk pielīdzinoties gaismai, līdz sasniedz ar to maksimālu, pilnīgu līdzību augstākajā pakāpē. Tad radījums sajūt Radītāja Nodomu – sniegt radījumam baudu.
Attēls 5. (4). Cilvēka pacelšanās augšup, mērojot garīgos pakāpienus.
Abas šīs realitātes visās savās personiskajās izpausmēs un detaļās tiek pētītas kabalā.
Kabalā tiek skaidrots par to vienīgo stāvokli, kurš eksistē un par to, kādā veidā kli (cilvēkam) šis stāvoklis ir jāsasniedz. Tādējādi kabalas zinātne aptver visu radījumu, izņemot pašu Radītāju, kura izpēte ir aizliegta, jo Viņš neatklājas mūsos tādā mērā, lai mēs spētu ar pietiekamu ticamības pakāpi Viņu izzināt. Izpaužas tikai Viņa darbības, kuras mums jāizpēta un no tām rezultātā jāizzina Viņa nodoms.
Vārdnīca
87 Tiešās gaismas četras izplatīšanās stadijas – garīgās tilpnes izveidošanas etapi, vēlmes. Gaismai izplatoties no augšienes lejup, sākumā veidojas keter stadija (izejošā gaisma), pēc tam hohma (vēlme saņemt), tālāk – bina (vēlme atdot), ZA (binas realizācija, proti, tā vēlas pielīdzināties Radītājam – atdot saņemot) un beidzot – malhut (tā vēlas nevis pielīdzināties Radītājam, bet saņemt visu Viņa „stāvokli”, „statusu”). Parasti keter stadija netiek minēta, jo pēc būtības tas ir pats Radītājs, tāpēc tiek runāts par četrām kli (vēlme) izveides stadijām.
Jaunākie komentāri