Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 6.kurss-25

(SKA MĀCĪBU KURSI), 06.kurss Komentēt

<<6.kurss-24                 6.kurss-26>>

 

4.3. Mērķa sasniegšana

 

Kabala ir Augstākā eksistences līmeņa sasniegšanas metodika, kad atbilstoši iespējām un sajūtām cilvēks kļūst vienlīdzīgs ar Visaugstāko līmeni – Radītāju.

Taču rodas jautājums, kāpēc Augstākais spēks mūs radījis tādā nepilnīgā stāvoklī, ka mums nākas to pilnveidot, it kā labot Radītāja darbības.

Šo stāvokli var izskatīt, izmantojot kā piemēru seno līdzību. Tajā tiek stāstīts par ķēniņu, kuram pieder pils, kas piepildīta ar dažnedažādiem labumiem, taču pilī nav viesu. Lai to piepildītu ar viesiem, nepieciešams radīt radījumus tieši mūsu veidā: kuri sastāv no augstākām un zemākām īpašībām. Lai cilvēks nonāktu līdz Augstāko zinību un baudas līmenim, ir radītas pasaules. Tādējādi pasaules tika radītas, lai radījumiem sniegtu baudu. Taču par cik attiecībā pret Radītāju nav ne pagātnes, ne nākotnes, tajā brīdī, kad radās Nodoms radīt radījumus un sniegt tiem baudu, Viņš iedzīvināja to darbībā. Šādu stāvokli  dēvē par Bezgalības pasauli.

Attēls 1. (4). Bezgalības pasaule.

 

Bezgalības pasaulē potenciālā ir iekļautas visas pasaules, kuras pēc tam radušās no Bezgalības pasaules un visi cilvēka stāvokļi. Viņam jānoiet pilnveidošanās ceļš no Radītājam pretēja stāvokļa līdz pilnīgai līdzībai ar Viņu.

Attēls 2. (4). Ierobežojuma pasaule.

 

4.4. Cilvēka labošanās

Lai cilvēku izlabotu, ir radīts līmeņu Ierobežojums85 no Bezgalības pasaules līdz mūsu pasaulei – dvēseles reālas ietērpšanās materiālā ķermenī. Atrodoties ķermenī, nodarbojoties ar savas egoistiskās vēlmes labošanu, kas ļauj sasniegt altruistisko vēlmi, cilvēks pakāpeniski paceļas augšup, mērojot pasauļu pakāpienus (tāpat kā nonāca lejup pašas īpašības pirms viņa rašanās brīža šajā pasaulē) un sasniedz pilnīgu līdzību Radītājam. Viņš kļūst tāds, kāds sākotnēji jau eksistēja Bezgalības pasaulē Radītāja Nodomā. Tādā veidā cilvēks saņem no Radītāja piepildījumu, kļūst vienlīdzīgs ar Viņu – mūžīgs, bezgalīgs, pilnīgs.

4.4.1. Divi mērķa sasniegšanas ceļi

 

Pastāv divi augstāk minētā mērķa sasniegšanas ceļi:

● atgriešanās ceļš – īsais ceļš, kuru veic pats cilvēks, pieliekot pūles, kuras labošanās procesā atkarīgas no viņa saskaņā ar laiku un sajūtām;

● ciešanu ceļš – ilgstošs un nepatīkams ceļš, ar likstām, kas sūtītas no augšienes un piespiež laboties.

 

4.4.2. Divi vadības veidi

 

Viss radījums kopumā un jebkura tā daļa sastāv no 10 sefirot, kurās tiek izšķirti divi pretstati:

● pirmās deviņas sefirot ir atdeves īpašība, kas piepildīta ar gaismu;

● malhut ir saņemšanas īpašība, gaismas trūkums.

Tāpat pastāv divi gaismas veidi:

● iekšējā gaisma – iekšējā daļā;

● apkārtējā gaisma – ārējā daļā.

Šāda dalījuma iemesls nosaka, ka pretējas īpašības nevar atrasties vienā nesējā. Iekšējai un apkārtējai gaismai nepieciešami atsevišķi nesēji.

Garīgajā pasaulē šie nesēji nav pretstatā, jo malhut atrodas savienojumā ar pirmajām deviņām sefirot un atdeves īpašību iegūst atstarotās gaismas veidā. Taču vēl neizlabotās vēlmes, proti,  īpašības nav saistītas ar pirmajām deviņām sefirot. Ierobežojuma dēļ gaisma neienāk vēlmēs, kuras nav labojušās un tām vēl nav altruistiska nolūka, tās paliek tukšas un tāpēc pretējas radījuma daļām, kuras piepildītas ar gaismu.

Gaismas ierobežojuma mērķis ir dot iespēju egoistiskām tieksmēm, bez gaismas, baudas spiediena uz tām, atbrīvoties no vēlmes, kas tiecas egoistiski piepildīties un pievērsties atdeves vēlmei, tas ir, pielīdzināties Radītājam.

Kā var laboties tukša vieta, kurā nav gaismas, ja vēlmes labošanās, tās mainīšanās no egoistiskās uz altruistisko, notiek tikai gaismas iedarbības rezultātā? Principā tieši tāpēc arī nepieciešams tāds radījums kā „mūsu pasaules cilvēks”: atrodoties attīstības stāvoklī, viņš saņem gaismu no neizlabotām egoistiskām vēlmēm un, pateicoties tam, dzīvo, tādā veidā iegūstot arvien lielākas neizlabotās vēlmes. Pēc tam ar Augstākās gaismas palīdzību cilvēks tās sāk labot, tādā veidā it kā atbildot uz savām darbībām, tie ir mēģinājumi izmantot savas vēlmes atdeves dēļ, lai sniegtu Radītājam baudu un līdz ar to sasniedz ar Viņu līdzību.

Pateicoties šo divu pretēju spēku iedarbības pārmaiņām uz cilvēku, mūsu pasaulē rodas laika izjūta. Tad, kad cilvēks visu izlabos, jēdziens „laiks” izzudīs. Var sacīt arī otrādi: mums nepieciešama laika kategorija, lai šie divi pretstati mūsos rastos viens aiz otra, attīstības stāvoklī un pēc tam labošanās stāvoklī.

Desmit sefirot satur sevī divus gaismas veidus:

● tiešā gaisma – Bezgalības pasaules gaisma, kas nonāk lejup;

● atstarotā gaisma – Malhut radītā gaisma, kas no tās atstarojas no lejas augšup.

 

 

 

Attēls 3. (4). Divi gaismas veidi iekš kli.

Šie abi gaismas veidi savienojas vienā. Pēc Augstākās gaismas ierobežojuma, tai izplatoties neizlabotājās vēlmēs, tiešā gaisma, kas nonāk lejup no Radītāja, malhutā neienāk, taču atstarotā gaisma var to piepildīt, jo attiecībā pret to netika veikts ierobežojums.

Neizlaboto vēlmju, egoistisko spēku eksistences nepieciešamība izriet no ierobežojuma mērķa: cilvēks saņem no egoistisko spēku sistēmas, viņā rodas milzīga vēlme sasniegt baudu un šai sistēmai ir nepieciešama gaismas pārpilnība. No kurienes tā var saņemt gaismu, ja visa tās uzbūve pārstāv tikai pēdējo sefiru – tukšu telpu bez gaismas? Tādējādi jau iepriekš tika sagatavota pirmo deviņu sefirot šķelšanās, kā rezultātā atstarotās gaismas daļa nonāk lejup malhut sefiras tukšajā telpā.

4.5. Cilvēka kāpums augšup

 

4.5.1. Pakāpienu mijiedarbība

Universā eksistē tikai Radītājs un Viņa galvenais radījums – cilvēks, tāpēc viss, ko cilvēks sajūt, ir tikai Radītājs, jo, izņemot Viņu, cilvēkam nekā cita nav. Ja cilvēks sajūt ne pašu Radītāju, bet kaut ko sev apkārt, kā mēs to sajūtam, tas nozīmē, ka Radītājs no viņa slēpjas aiz aizsega, kuru dēvē par „mūsu pasauli”.

Garīgā pasaule ir Radītāja sajušanas pasaule, kas atrodas cilvēkā, kurš šo pasauli uztver. Ja cilvēks nesajūt Radītāju, tas nozīmē, ka viņš neatrodas garīgajā pasaulē. Ja cilvēks sācis jau sajust Radītāju, mēs sakām, ka viņš ienācis garīgajā pasaulē. Arvien vairāk sajūtot Radītāju, cilvēks arvien augstāk paceļas  garīgajā pasaulē. No mūsu pasaules, kurā nav Radītāja sajušanas un līdz Viņa maksimālai sajušanai, cilvēkam jānoiet 125 pakāpes86. Katra pakāpe nozīmē, ka cilvēks arvien izteiktāk sajūt Radītāju.

4.5.2. Radītāja sajušanas pakāpes (no augšienes lejup):

(ar kursīvu atzīmētas pasaules, kuras cilvēku atdala no Radītāja)

cilvēks – Radītājs

(Neierobežota Radītāja sajušana tiek dēvēta par Bezgalības pasauli – sajūta, kurai nav beigu, neierobežota sajūta, kurā nepastāv dalījums starp cilvēku un Radītāju).

 

● cilvēks – AK – Radītājs,

 

● cilvēks – Acilut + AK – Radītājs

 

● cilvēks – Brija + Acilut + AK – Radītājs

 

● cilvēks – Jecira + Brija + Acilut + AK – Radītājs

 

● cilvēks – Asija + Jecira + Brija + Acilut + AK – Radītājs

 

● cilvēks – Šī pasaule + Asija + Jecira + Brija + Acilut + AK – Radītājs

 

Cilvēks uztver tikai pasauli, kura atrodas tieši virs viņa, bet pārējās pasaules, kas viņu atdala no Radītāja, viņš nesajūt. Citiem vārdiem, tiek sajusta tikai augstāka pakāpe un tā tiek uztverta kā daba (ja cilvēks uztver šo pasauli) vai Radītājs (ja cilvēks nonācis līdz Asija pasaules pakāpei vai augstāk).

Augstāka pakāpe vienmēr tiek dēvēta par „Radītāju”, jo tā rada un uztur zemāku pakāpi, tāpat arī to vada.

 

Šī pasaule ir viss, kas atrodas mūsu acu priekšā, tas, ko mēs uztveram ar savām sajūtām. Citiem vārdiem, tieši tādā veidā mēs patlaban uztveram Radītāju, līdz brīdim, kad sākam labot mūsu uztveres orgānus. Uztveres orgānu labošana nozīmē nevis redzes, dzirdes, taustes jutības iespēju un visa cita izmaiņas, bet sirds nolūka labošanu, kas uztver visu to, kas iziet caur pieciem maņu orgāniem kā bauda vai ciešanas.

Visi pasauļu pakāpieni iekārtoti tā, ka katrā no tiem iekļaujas augstākā apakšējā daļa, tas ir, katrs pakāpiens nolaiž savu apakšējo daļu apakšējā pakāpiena augšējā daļā.

Attēls 4. (4). Pakāpienu mijiedarbība: ar punktlīnijām attēlotas augstākā pakāpiena daļas, kuras atrodas apakšējā. M – apakšējais pakāpiens attiecībā pret M + 1, kurš savukārt ir augstākais attiecībā pret pakāpienu M un zemākais attiecībā pret pakāpienu M + 2.

 

Rezultātā, lai kur cilvēks atrastos Augstāko pasauļu izzināšanas ceļā, tur vienmēr atrodas augstākas garīgās pakāpes apakšējā daļa. Garīgā pacēluma iespēja, pāreja no pakāpes uz pakāpi tiek realizēta tieši pateicoties tam, ka jebkurā brīdī cilvēkā ir augstāka pakāpiena sastāvdaļa, kuru viņš tiecas sasniegt. Problēma tikai tajā apstāklī, kā šo iespēju izmantot.

Pakāpe, uz kuras atrodas cilvēks, nosaka visas viņa īpašības un vēlmes. Tās mainīt uz labāko pusi cilvēks var tikai tad, ja pārvietojas uz augstāku pakāpi, tad augstākas pakāpes īpašības kļūs par viņa dabiskām īpašībām. Taču paliekot uz sava pakāpiena, viņš domā un rīkojas tikai atbilstoši tam, ko no šī pakāpiena saņem, tieši šis pakāpiens nosaka viņa pašapziņu.

Kā šajā gadījumā mainīt īpašības, vēlmes, domas, ja tās ir vides, proti, pakāpiena produkts, uz kura cilvēks atrodas? Tieši atbilstoši šim nolūkam, katrs pakāpiens satur augstāka pakāpiena daļu, pretējā gadījumā cilvēkam nebūtu nekādas iespējas realizēt augšupeju.

Tātad augstāka pakāpiena daļa, kura atrodas zemākajā, it kā ir starpnieks starp abiem pakāpieniem. Taču par starpnieku var būt tikai tad, ja piemīt gan viena, gan otra pakāpiena īpašības, bet tas nav iespējams, jo tad tie būtu vienots veselums.

Atrauties no sava līmeņa īpašībām un iegūt augstāka līmeņa īpašību, var tikai pilnīgi pārstājot sajust savas vajadzības, īpašības, vēlmes un pieņemot citas īpašības, vēlmes, centienus. Tāpēc garīgajā pasaulē valda altruisma princips, jo spēja atrauties no savām vēlmēm nepieciešama, lai varētu pārvietoties.

Tāpēc Augstākais parcufs speciāli iztukšojas no savu vēlmju daļas, abstrahējas no tām, vēlas tikai „atdot”. Šīs vēlmes it kā pārstāj tam piederēt. Tādā veidā tas nodrošina iespēju savām vēlmēm atrasties zemākajā, vēlēties to, ko vēlas zemākais, ne sevis dēļ, bet tikai ar nolūku līdzināties Augstākajam parcufam. Augstākajam ir iespējama tikai tāda satuvināšanās ar zemāko un, pateicoties tikai šādai augstākā palīdzībai, zemākais to var sajust sevī ne kā augstāko, bet kā „savu tuvāko”.

4.5.3. Divi analīzes veidi

Mēs varam veikt divus apstākļu analīzes veidus:

–          analizēt labo un slikto („salds un rūgts”);

–          analizēt patiesību un melus.

Lai piespiestu radījumu attīstīties un darboties vajadzīgā virzienā, virzoties uz priekšu uz radījuma mērķi, Radītājs iekļāva viņa dabā ķermenisko analīzes spēju, pamatojoties uz sajūtām „rūgts” un „salds”. Pie šīs analīzes ķermeniskais spēks ienīst un atstumj visu rūgto, jo tas nav patīkams un mīl, pievelk visu saldo. Šī ķermeniskā spēka ir pietiekoši, lai mērķtiecīgi attīstītu nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu ar mērķi novest to līdz pilnības stāvoklim, tas ir, Radītāja izvirzītajam uzdevumam.

Tikai cilvēkam ir jāmēro ceļš uz mērķi, spītējot ķermeniskām vēlmēm, izvēloties ne no stāvokļiem – „salds” vai „rūgts”, bet vadoties no stāvokļiem patiesība un  meli.

Vārdnīca

 

85 Ierobežojums (Cimcum) – atteikums pieņemt gaismu altruistisku apsvērumu dēļ. Lēmums neizmantot savu vēlmi saņemt, vadoties tikai no personīgā labuma.

 

86 pasauļu 125 pakāpieni – satuvināšanās ar Radītāju sistēma, sastāv no 125 pakāpēm – sefirot. Katras 25 sefirot sastāda pabeigtu posmu, dēvētu par „pasauli”. Katrai pasaulei ir savas apakšpakāpes, dēvētas par parcufu (daudzsk. – parcufim), turpretī katrai no apakšpakāpēm ir savas apakšpakāpes, kas dēvētas par sefiru (daudzsk. sefirot). Kopā no mums līdz Radītājam: 5 pasaules x 5 parcufim x 5 sefirot = 125 pakāpes – sefirot.

 

<<6.kurss-24                 6.kurss-26>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties