3.17.3. Atklāsme
Apslēptības stāvoklī ticība, ka Radītājs pārvalda visu pasauli, noved cilvēku pie kabalas grāmatām, no kurām viņš saņem labojošo gaismu (or makif) un sapratni, kā nostiprināties savā pārliecībā par to, ka visu vada Radītājs.
Kad personīgie pūliņi kļūst pietiekami, lai labojošā gaisma iedarbotos un cilvēks kļūtu spējīgs to absorbēt, viņš var tikt uzskatīts par gatavu, lai uztvertu Radītāja vadību atklāsmes stāvoklī.
Cilvēka vēlmes izaug līdz tādai pakāpei, ka viņš vajadzības spiests pareizi pielāgo visu, kas pie viņa nonāk. Viņš ir kli, kas vēlas saņemt labošanos.
Pūles nav atalgojums par piepildījumu, kuru sniedz man Radītājs, pūles ir kli, kuru es gatavoju, lai Radītājs to piepildītu. Ja pūles pietrūks, man nebūs gatava pilna kli – nebūs ko piepildīt. Pie Radītāja kā pie avota jānāk ar savu kli, taču tā veidojas no pūlēm, kuras pakāpeniski uzkrājas.
Pieliekot nepieciešamās pūles, cilvēks izsauc uz sevi pietiekamu daudzumu apkārtējās gaismas, un tad viņš ir gatavs uztvert Radītāja vadību atklāsmes stāvoklī.
Šim nolūkam cilvēkam ir kli, kura sasniegusi tādus kritiskus izmērus, ka pilnīgi atklāti var saņemt sevī Radītāja gaismu. Katram indivīdam pielikto pūliņu mērs (sea77) ir savs, un cilvēks iepriekš nezina, cik vēl viņam ir atlicis, lai piepildītu savu kli.
Radītājs atklājas kā Labs, kurš visos dabas ceļos ir Labu Darošs visiem saviem radījumiem atbilstoši viņu vēlmēm. Tā notika arī pirms atklāsmes, taču savu neizlaboto kelim rezultātā cilvēks to nesajuta.
Atklāsmes stāvoklī cilvēks:
● sajūt no Radītāja saņemamo labumu, mieru, pastāvīgu dvēselisku apmierinājumu, pietiekami nopelna, necieš no trūkuma un slimībām, cienījams un visās jomās gūst panākumus.
● ja ko vēlas, vēršas pie Radītāja un acumirklī no Viņa saņem vēlamo. Viņa vēlme atbilst Radītāja vēlmei un tāpēc visu, ko viņš vēlas, nekavējoties sajūt šajā kli. Cilvēks nevar vēlēties to, ko nesatur sevī gaisma, kas atklājas, tas ir, viņš ir izlabots.
● vairo labus darbus – panākumi pieaug, mazina labus darbus – panākumi mazinās. Citiem vārdiem, gaismas saņemšana no Radītāja notiek tiešā veidā, tāpat kā starp keter78 un hohma79 stadijām.
● redz, ka cilvēki, kuri virzās uz labošanos, labi nopelna, ir veseli, cienījami, mierīgi un ar viņiem ir patīkami atrasties līdzās (lai gan iepriekš bija patīkami ar citiem).
● redz, ka tie, kuri netiecas uz labošanos, pietiekami nenopelna, pastāvīgi ir norūpējušies, slimi, nicināmi, nav gudri, nepieklājīgi, liekulīgi, melīgi un ar viņiem nav patīkami atrasties līdzās.
Cilvēks nespēj vērtēt savādāk, viņš vadās no savām personīgajām īpašībām. Ja viņa iekšējās īpašības mainās, kļūst citāds arī viņa skats uz visu apkārt esošo.
Cilvēki, kuri iepriekš viņam šķita veseli, cienījami, bagāti, tagad gribot negribot viņa acīs izskatās savādāki, tādā veidā viņš tos uztver caur savu kli un ārējai izpausmei šajā gadījumā nav nozīmes.
Nosodošs cilvēks spriež atbilstoši savām īpašībām un arī attaisno saskaņā ar tām pašām īpašībām. Divkāršās apslēptības, vienkāršās apslēptības stāvokļi un Radītāja atklāsmes stāvokļi atkarīgi tikai no mūsu iekšējās kli. Šī apstākļa sapratne nosaka ticīgā cilvēka atšķirību no kabalista.
Ticīgais lūdz Radītajam: „Apžēlojies, dod man kaut ko”. Kabalists turpretim zina, ka nav vajadzības lūgt Radītājam, lai Viņš mainītos, jo Radītājs ir nemainīgs. Mainīties – izlabot savas kelim – tas jādara viņam un tad neviļus Radītāja divkāršās vai vienkāršās apslēptības vietā cilvēks izpelnīsies visas pilnības atklāšanos.
Jautājums: Kādā veidā cilvēks, kurš ienācis Augstākajā pasaulē, pārvērtē vērtības?
Mēs nespējam iedomāties, ko nozīmē mainīt iekšējo kli. Mums mainās daži parametri, piemēram, noskaņojums, taču kli pie tam nemainās. Mēs jebkurā gadījumā visu turpinām vērtēt egoisma robežās un tāpēc mums nav sapratnes par to, ko nozīmē mainīt egoismu pret ko pretēju un sākt vērtēt to, kas atrodas mums apkārt, pretējā veidā. Ja es domāju: „Atdot ir labi, būt atdodošam ir labi”, es vienalga šo vēlmi transformēju kā: „tas ir labi man”.
Tāpēc mēs nespējam iedomāties tādu cilvēku, kurš saņēmis garīgo būtību un atrodas tiešā kontaktā ar Radītāju, kuram ar Viņu dota pārpilnība un saikne. Mēs nespējam iztēloties šo stāvokli, kad mūsu pasaulē: ar cienastu dodošo un ar labumiem, kas atrodas tavu acu priekšā, tu atrodies pilnīgā saskaņā, pilnīgā savienībā.
Mums grūti iedomāties, kādā veidā cilvēks, kurš izzina Augstāko pasauli, vērtē cilvēkus, kuri atrodas pretējā stāvoklī, lai gan viņi izskatās pēc tādiem, kas gūst sekmes. Viņam šķiet, ka viņi ir nelaimīgi, jo viņš tos redz kā pretstatu Radītājam.
Jautājums: Vai ar ciešanām un baudu vienkāršās apslēptības un atklāsmes stāvoklī tiek domāts, ka ciešanas notiek tāpēc, ka nav saiknes ar Radītāju, turpretī bauda – no pārliecinošas saiknes ar Viņu?
Lieta nav tajā aspstāklī, ko es uztveru – nozīme ir tam, kādās kelim es to uztveru: egoistiskajās kelim (sevis dēļ) vai altruistiskajās kelim, kad tiecos arī tālāk attīstīties atdeves dēļ. Visa problēma ir tajā aspektā, kādā virzienā es vēlos virzīties uz priekšu.
Stāvoklis, kurā es patlaban atrodos, nosaka manī visu. Šobrīd tas ir atkarīgs no tā, uz kādu stāvokli es vēlos virzīties. Ar to tātad šajā brīdī arī tiek noteikta mana uztvere attiecībā uz to, ko es lasu un kā komentēju izlasīto. Arī sliktā stāvoklī, nepiegriežot vērību pagātnei (nav nekādu bijušo pārkāpumu), var uzskatīt: „Šīs ciešanas man dotas, lai atgādinātu par Radītāju”.
Ja cilvēks arvien tālāk virzās uz priekšu, viņš arvien vairāk attaisno Radītāju. Jebkurā Radītāja attieksmē pret viņu viņš redz tikai mērķtiecīgas darbības – vai tas būtu piepildījums, vai arī piepildījuma trūkums, saiknes esība vai saiknes trūkums.
Jautājums: Vienkāršajā apslēptībā un atklāsmē cilvēks atrodas pastāvīgā saiknē ar Radītāju. Vai tas liecina par noteiktu cilvēka pasaules uztveri?
Jā. Radītāja vienkāršā apslēptība vai atklāsme liecina par to, ka atrodos ar Viņu saiknē, taču šīs saiknes kvalitāte, tas ir, „atalgojums un sods” man ir jāattaisno. Līdz pat tam, ka man nepieciešams nonākt pie stāvokļa, kurā es saku: „Nekāds atalgojums un sods vispār nepastāv”, ka katrā savā vēlmē nonāku pie secinājuma, ka radījums pastāvīgi, visos stāvokļos saņem no Radītāja tikai labu. Saikni ar Radītāju es attaisnoju caur vēlmēm, caur piepildījuma kvalitāti.
Jebkurā, pat vienkāršās apslēptības vai pirmās pakāpes atklāsmes stāvoklī („mīnus viens” vai „plus viens”, zem mahsoma vai virs mahsoma) es vienalga strādāju ne tikai ar to, ko saņemu (vai nesaņemu), bet arī ar nolūku Radītāja dēļ80. Tad, atkarībā no nolūka Radītāja dēļ, mīnusa vietā savā kli es varu redzēt plusu. Es redzēšu piepildījuma trūkumu, no piepildījuma ar hohma gaismu81 es pāriešu uz piepildījumu ar hasadim gaismu82.
Jautājums: Kas ir ticība?
Ticība ir saikne ar Radītāju virs mūsu vēlmēm. Ticība ir Binas īpašība, hasadim īpašība, kad no augšienes es saņemu spēku, kurš ļauj man pacelties virs tā, ko saņemu, ar ko piepildos. Es varu būt pilnīgi tukšs un laimīgs, piepildīts ar ticību (or hasadim or hohma vietā). To dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām” – ticība augstāka par piepildījumu ar hohma gaismu.
Jautājums: Kabalists iegūst jaunu pasaules redzējumu. Kā tas ietekmē viņa attieksmi pret cilvēkiem?
Kabalists vienlaicīgi redz gan tiešās, gan inversās saiknes. Tas ir tāpat, kā pieaugušais attiecībā pret mazu bērnu jūt visu, ko tas vēlas izdarīt: noslēpt, blēdīties, pārkāpt aizliegumu. Viņš to visu saprot, redz, zina.
Taču papildu saikņu atklāšana neko neietekmē, jo tās atklājas ne egoistiskajās vēlmēs, bet altruistiskajās. Tas atņem cilvēkam jebkādu personiskās iejaukšanās iespēju. Izrādās, ka viņš tikai var dot padomu par labošanos, tāpat kā Radītājs – un ne ar ko citu nav spējīgs palīdzēt. Viņš nekur nevar iejaukties, lai kādas liktenīgas darbības viņam apkārt notiktu. Viņš saplūst ar Augstāko spēku un nevar pret to darboties.
Vārdnīca
77 Sea (ivr. „pilns mērs”) – nepieciešamo pūliņu summa (pretēji savai būtībai), kas pietiekama, lai lūgšana (MAN, prasība par labošanos) būtu patiesa, absolūta un pilnīga.
78 Keter stadija – Radītāja vēlme sniegt radījumam baudu.
79 Hohma stadija – vēl neapzināta, nepatstāvīga vēlme baudīt.
80 Nolūks Radītāja dēļ = nolūks „atdeves dēļ” – savas dabas, savu īpašību izmantošana ar nolūku sniegt Radītājam baudu. Ar nolūka „atdeves dēļ” palīdzību radījums kļūst līdzīgs Radītājam, Viņam pielīdzinās.
81 Hohma gaisma (or hohma) – visa gaisma, kas nāk no Radītāja, tas ir, gaisma, kas ietver sevī visu, ko Radītājs mums vēlas atdot; tiek definēta kā radījuma būtība un dzīve.
82 Hasadim gaisma (or hasadim) – gaisma, kuru radījums vēlas atdot, atgriezt Radītājam; nolūks sniegt Radītājam prieku; bauda no īpašību līdzības ar Viņu, no atdeves.
Jaunākie komentāri