Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 6.kurss-21

(SKA MĀCĪBU KURSI), 06.kurss Komentēt

<<6.kurss-20                 6.kurss-22>>

 

3.17. Papildmateriāls

Komentārs Bāla Sulama rakstam „Radītāja apslēptība un atklāsme”

Kādi ir mūsu pasaules uztveres nosacījumi? Pasaules sajūta veidojas mūsu vēlmēs. Ja vēlmes ir izlabotas, tas ir, lielākā mērā līdzinās Radītājam – mēs sajūtam Universu kā vairāk atklātu, taču ja vēlmes pielīdzinātas Radītājam mazākā mērā, tad arī Viņa atklāsmi mēs sajūtam mazākā pakāpē. Augstāko gaismu vai Radītāju mēs sajūtam jebkurā gadījumā.

Augstākā gaisma pati par sevi ir nemainīga. Tā nemainās ne attiecībā pret mums, ne pēc savam īpašībām. Visas iespējamās pārmaiņas notiek mūsos. Tas, ko jūtam šobrīd un tas, ko sajutīsim nākotnē, tiek raksturots tikai ar mūsu iekšējo kelim stāvokli un to līdzības pakāpi Radītājam.

Tāpēc, lai gan runājam par Radītāja apslēptību un atklāsmi (tā, it kā Viņš mainītos attiecībā pret mums), pareizāk būtu runāt ne par sekām (kā mēs sajūtam Radītāju), bet par cēloni, tas ir, par mūsu īpašībām. Jārunā par to, kas notiek ar mums, kāpēc mēs Viņu sajūtam tieši tādu. Par to nedrīkst aizmirst, īpaši lasot rakstus, kuros tiek stāstīts par it kā Radītāja mainīgo attieksmi pret mums.

3.17.1. Radītāja divkāršā apslēptība (apslēptība apslēptībā)

Kas tieši no mums tiek apslēpts: Radītāja būtība, Viņa īpašības, Viņa nodoms, Viņa vēlme attiecībā pret mums, Viņa tiešās un netiešās iedarbības? Varbūt tiek apslēpts tas, kādā veidā Viņš mūs virza, atklājot tās vai citas vēlmes, kuras mēs uzskatām par savām? Vai arī, kad Viņš tiešā veidā sūta mums ierosmi, kuru  uztveram kā pozitīvu vai negatīvu, atbilstoši mūsu vēlmēm? Bāls Sulams šos jautājumus šeit neskar, bet runā tikai par sekām – par to, kas notiek ar cilvēku.

Pie divkāršās apslēptības cilvēks nesajūt pat Radītāja „pretējo pusi”, tas ir, neredz, ka no Viņa kaut kas vispār nāk. Šādā stāvoklī slēpjas pats Avots. To, ko cilvēks saņem, viņš piedēvē jebkam: sev, citiem cilvēkiem, kādiem mistiskiem augstākiem spēkiem, taču ne Radītājam.

Sajūta, ka Radītājs pametis cilvēku, nepievērš viņam uzmanību, nenozīmē pilnīgu apslēptību. Tā jau ir nosacīta atklāsme: Radītājs eksistē, bet slēpjas no manis, nepievērš man uzmanību, taču Viņš eksistē. Šajā gadījumā cilvēks fiksē, ka Radītājs eksistē un no cilvēka ir apslēpts.

Tādā veidā pie divkāršās apslēptības cilvēks izzina, ka atrodas divkāršās slēptības stāvoklī. Tas nav dzīvnieciskais stāvoklis, kurā viņš pilnīgi nenojauš par Radītāja eksistenci. Pat divkāršā apslēptība jau ir sajūtas klātbūtne, ka Radītājs eksistē un Viņš ir apslēpts.

Iedomājieties, ka jūs  kāds vajā, tiecas jums izdarīt ko sliktu un pie tam no jums pastāvīgi slēpjas. Jūs pastiprināti jūtat viņa klātbūtni, taču kur viņš atrodas? Viņam ir jābūt kaut kur līdzās, taču nav zināms, kā viņu atklāt. Sajūta, ka vajātājs eksistē un slēpjas kaut kur līdzās, tiek dēvēta par divkāršo apslēptību.

Mēs nerunājam par cilvēkiem, kuri pilnīgi nedomā par to, ka atrodas Radītāja divkāršās apslēptības stāvoklī. Šī sajūta raksturīga cilvēkam, kurš jau meklē Radītāju, atrodas ar Viņu kādā nelielā saiknē (izpaužoties kā divkārša apslēptība, šis stāvoklis tomēr ir saikne). Ja cilvēks izslīd no šī stāvokļa, pilnīgi aizmirstot par Radītāju, tad nolaižas līdz dzīvnieciskajam līmenim, jo garīgajā pasaulē tāda stāvokļa nav.

Mēs runājam par cilvēku, sākot no divkāršās apslēptības stāvokļa. Nesajūtot Radītāju tiešā veidā, viņš domā, ka ciešanas viņam sūta liktenis vai akla daba. Tādam cilvēkam Radītājs izraisa sajukumu: slēpjas – atklājas, te šeit, tad tur un cilvēks nespēj precīzi savienot notiekošo ar Viņu.

Tātad, no vienas puses, es zinu, ka Radītājs eksistē un slēpjas no manis. Lai gan nejūtu, taču visdrīzāk Viņš ir visa ar mani notiekošā Avots. No otras puses, es tiešā veidā sajūtu ar mani notiekošo, taču to nesaistu ar Radītāju.

Ko un kādos gadījumos cilvēks sajūt?

● Kad raida lūgšanu74 par savām likstām un veic labus darbus – taču nesaņem atbildi, jo viņam nav saiknes ar Radītāju, viņš to nesajūt.

● Kad nelaimes brīžos pārstāj raidīt lūgšanu – tomēr, neskatoties uz to, saņem atbildi. Cilvēkam ir kaut kādi sakari ar kādu avotu, taču ne ar Radītāju: viņš vēršas pie Radītāja, neko no viņa nesaņem, turpretī, kad dzīvē sāk rīkoties aktīvāk, viss normalizējas. Tad cilvēks uzskata, ka ir atkarīgs ne no Radītāja, bet no kādiem citiem spēkiem.

● Kad sevi pārvar un tic, ka Augstākā vadība eksistē, tas ir, par spīti šaubām viņš pastiprina savu saikni ar Radītāju, uzskatot, ka viss nāk no Viņa. Cilvēks labo savas rīcības, vēloties nesarūgtināt Radītāju un redz, ka tas viņam nenes veiksmi, nežēlīgi viņu atstumj atpakaļ. Nekas nelīdz, viņš nesaņem atbildi.

● Kad pārstāj ticēt un veic sliktas rīcības, vai vispār aizmirst Radītāju, viļas cerībās – tad atnāk veiksme un iestājas miers. Parādās visas „inversās vadības” pazīmes, kad Radītājs iedarbojas uz cilvēku ar inversās atkarības metodi: izraisa viņā pretējas darbības un reakcijas. Tā, piemēram, nauda nonāk pie viņa nevis godīgā ceļā, bet pateicoties krāpšanai utt.

● Kad cilvēkam šķiet, ka tie, kas iet Radītāja ceļu, ir nabagi, slimi, nicināmi, neaudzināti, muļķi, liekuļi, turklāt tie, kuri rīkojas saskaņā ar savu prātu un dzīvnieciskajiem instinktiem, gūst panākumus: viņi ir veseli, mierīgi, gudri, labsirdīgi, patīkami un sevī pārliecināti.

Ja Augstākā vadība izraisa šādu sajūtu, cilvēks tiecas atteikties no domas, ka ciešanas sūtījis Radītājs, jo tas noved pie ticības zuduma par to, ka radījumus vada Radītājs. Cilvēks sliecas ticēt, ka viss, kas ar viņu notiek, ir likteņa un dabas varā.

Ko šajā stāvoklī nosaka Radītāja vadība? Tas nozīmē, ka Radītājs dara visu iespējamo, lai atstumtu no sevis cilvēku, radītu viņam lielāku avijut75. Atkarībā no tā, cik lielā mērā cilvēks vēlas izskatīties pozitīvs Radītāja acīs, vēloties domāt, it kā saikne ar Viņu noved pie pozitīvām sekām, cik lielā mērā ir tiecies vienkārši labi domāt par Radītāju – tieši tādā mērā redz, ka viņu atstumj, atvairot no visa pozitīvā. Viņš labi domā par Radītāju, taču viņam kļūst slikti, veic labas rīcības – vēl sliktāk.

Tātad jebkurš kontakts ar Radītāju, jebkura pietuvināšanās Viņam tiek uztverta kā slikta, lieka, kaitīga. Šāds stāvoklis tiek dēvēts par Radītāja inverso vadību vai Radītāja divkāršo apslēptību. Tādi stāvokļi nepieciešami, lai mūsos radītu lielāku avijut.

Jautājums: Kā šādā stāvoklī iespējams noteikt, ka Radītājs nemainās?

Divkāršās apslēptības stāvoklī mums šķiet, ka mainās tieši Radītājs. Mēs parasti sakām, ka maināmies kopā ar Viņu. Patiesībā gaisma atrodas pilnīgā mierā, taču mūsu kelim to uztver inversi.

Divkāršā apslēptība nozīmē, ka mūsu kelim ir divkārt neizlabotas un tāpēc uztver Radītāja pareizo, labo, mūžīgo vadību divkārt pretējā veidā: mēs ne tikai neredzam neko labu Viņa vadīšanā, bet vispār neredzam Viņa attieksmi pret mums, to dēvē par divkāršo apslētību.

Par divkāršo tā tiek dēvēta ne tāpēc, ka skaitliski tā būtu divreiz lielāka salīdzinājumā ar vienkāršo apslēptību, bet tāpēc, ka tā apslēpj divus parametrus, kuri raksturo Radītāju: „Labs” (Pats par Sevi) un „Labu Darošs” (attiecībā pret mums).

Šie divi parametri no manis ir pilnībā apslēpti, tas ir, pretēji, pretstatā tam, ko es sajūtu. Vadoties no šiem diviem rādītājiem, starp mani un Radītāju nav saiknes. Pirmais parametrs ir vienkārši saikne ar Viņu – nav svarīgi, pozitīva vai negatīva. Viss ir izveidots tādā veidā, lai pārtrauktu jebkurus manus centienus izveidot saikni. Otrais rādītājs izpaužas tādā veidā, ka Viņš ir labs, atsaucas uz labo un ka atkarībā no manām rīcībām, seko atalgojums vai sods.

Bāls Sulams „Desmit Sefirot Mācības priekšvārdā”76 skaidro, ka pastāv:

● Radītāja divkāršā apslēptība;

● Radītāja vienkāršā apslēptība;

● mahsom(s);

● Radītāja vienkāršā atklāsme;

● Radītāja divkāršā atklāsme.

Radītāja divkāršā apslēptība ir jebkuras saiknes ar Viņu apslēptība, bet vienkāršā – pareizās saiknes ar Viņu apslēptība. Otrajā gadījumā saikne jau eksistē, taču tā nav pareiza – bez atalgojuma. Pēc tam seko mahsom(s). Pēc mahsom(a) notiek Radītāja vienkāršā atklāsme, kad tiek izzināta atalgojuma un soda vadība, tas ir, notiek saiknes esības atklāšana. Nākamais posms – mīlestības pakāpe, kurā Viņa attieksme pret mums tiek izzināta pilnībā.

Shēma 9. (3). Radītāja apslēptības un atklāsmes pakāpes.

 

Pakāpes „mīnus divi” un „mīnus viens” zem mahsoma galarezultātā labojas un pārtop par pakāpēm „plus viens” un „plus divi” virs mahsoma (skat. shēmu).

Tātad Radītāja divkāršajā apslēptībā mūsu kelim ir tik inversas, ka Viņa attieksmi pret mums un visu, kas nāk no Viņa, mēs uztveram pretēji.

3.17.2. Radītāja vienkāršā apslēptība

Radītājs apslēpts, tas ir, izpaužas nevis kā absolūti labs, bet, gluži otrādi, kā izraisošs ciešanas. Pastāv skaidra saikne starp mani un Radītāju, taču tā ir inversa. Tomēr, vai tas ir iespējams, ka no Radītāja varētu nākt kas slikts? Tikai viņa labās attieksmes pret mani refrakcijā caur apslēptību.

Tiek uzskatīts, ka šajā gadījumā cilvēks redz Radītāja pretējo pusi: jo viņš saņem no Viņa ciešanas. Neskatoties uz to, cilvēks tic, ka tās nonāk pie viņa ne aklas nejaušības gadījumā, bet tieši Radītājs tādā veidā pret viņu attiecas: soda par izdarītajiem pārkāpumiem un cenšas virzīt uz pareizo ceļu. Cilvēks nostiprinās ticībā, ka Radītājs par viņu rūpējas.

Pieņemsim, cilvēks nepietiekami nopelna, viņam daudz rūpju, viņu pārņem slimības, cilvēki viņu neciena, visi aizsākumi izput, nekas nesanāk. Taču tas viss noris Radītāja pasaulē. Cilvēks rosās, cenšas kaut ko uzsākt. Viņš it kā atrodas „zem Radītāja”, bet negūst sekmes. Tā ir vienkāršā Radītāja atklāsme: vadība ir, taču nav pareizās saiknes. Saikne, protams, pastāv, taču tā nav pareiza.

Jautājums: Vai Radītājs attiecas pret cilvēku tā, lai sodītu par izdarītajām rīcībām vai lai virzītu viņu iet labu ceļu?

Dabiski, Radītāja attieksme pret cilvēku ir nemainīga, labu nodomu vadīta. Turpretim cilvēks to uztver dažādi: uzskata, ka viņam pienākas sods, vai pārliecina sevi ar domu: „Tas notika tāpēc, ka tādā veidā Viņš vēlas virzīt mani uz pareizā ceļa”.

Tas var nākt no diviem stāvokļiem:

–   ja es neuzskatu, ka esmu nogrēkojies, tad varu attaisnot Radītāju, sakot, ka Viņš to dara ar nolūku, lai mani piesastītu Sev, atgādinātu par Sevi, pavirzītu uz priekšu;

–   ja es zinu, ka esmu izdarījis ko sliktu, tad saku: „Tas man tiek dots par sliktu rīcību”.

Cilvēks tādā veidā attaisno sevi vai Radītāju. Šeit pastāv vienkāršā vai divkāršā Radītāja attaisnošana.

Ja es zinu, ka iepriekš esmu izdarījis sliktu rīcību un tagad saņemu kādu triecienu, tad saku: „Tas ir sods par iepriekšējiem grēkiem”. Ja es zinu, ka neko sliktu neesmu izdarījis, tad varu sacīt: „Šis sods ir nepelnīts” vai „Šis sods man tiek sūtīts nevis par sliktu rīcību, bet lai virzītu mani uz priekšu, atgādinātu par Viņu”.

Tas pats notiek, ja zinu par savu nodarījumu: šajā gadījumā es varu sevi attaisnot un pateikt, ka to man sarīkoja Radītājs. Vai arī varu sacīt: „Nē, tomēr es to esmu izdarījis un tagad par to saņemu sodu”. Vai arī varu teikt: „Labi, ka mani sodīja, es Viņu attaisnoju, jo turpmāk man būs mācība!”. Varu teikt arī citādi: „Es vēlētos nedarīt to, ko izdarīju toreiz un vienalga ciest sodu, tad tiktu uzskatīts, ka šis sods mani virza uz priekšu”. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver izveidojošos situāciju. No Radītāja puses nekādu izmaiņu nav.

Jautājums: Kāda ir šī procesa kārtība: vai sākumā notiek divkāršā apslēptība, pēc tam vienkāršā un pēc tam mahsoms, vai arī sākumā vienkāršā apslēptība, pēc tam divkāršā, bet pēc tam mahsoms?

Tas vienmēr maldina mūsu sapratni, jo izriet no tā dēvējamā kelim un gaismas inversās saiknes likuma.

Kāpēc saikne ir inversa? Ja mēroju savu ceļu, atrodoties pilnīgā nesaprašanā, pilnīgā neziņā, un nespēju nodibināt ar Radītāju saikni, tad, acīmredzot, es sāku no divkāršās apslēptības. Var sacīt arī otrādi: ja es pareizi sāku novērtēt savus stāvokļus, tad pat mazāko apslēptību spēšu novērtēt kā divkāršo. Tāpēc tiek sacīts, ka vislielākā apslēptība ir pirms atklāsmes, vislielākā tumsa – pirms rītausmas. Rezultātā var teikt arī tā un citādi, atkarībā no tā, par ko mēs spriežam: attiecībā pret kelim vai attiecībā pret gaismu.

Jautājums: Vai pāreja no vienkāršās apslēptības  divkāršajā, no divkāršās – vienkāršajā ir atkarīga no cilvēka?

Cilvēks nevar noteikt savus stāvokļus, viņš var noteikt tikai tempu, kādā viņš tos iziet.

 

Vārdnīca

 

74 Lūgšana – noskaidrošana, nepiepildīto (neizlaboto) vēlmju pārbaude.

 

75 Lielais avijut – liela vēlme saņemt ar lielāku tieksmi pēc baudas tiek dēvēta par lielo avijut, turpretī neliela – par mazo avijut.

 

76 J. Ašlags. Desmit Sefirot Mācības priekšvārds// Priekšvārdu Grāmata. Jeruzaleme, 1976. g. (ivrits). 27.

 

<<6.kurss-20                 6.kurss-22>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties