3.15. Jautājumi un atbildes
1. Jautājums: Kā man jāattiecas pret notiekošo pasaulē?
Visu notiekošo pasaulē cilvēks salīdzina ar daudzveidīgiem cēloņiem. Pie tam viņam šķiet, ka eksistē vairums dažādu spēku: viņš, viņa saskarsmes loks, Radītājs, Augstākais spēks un daži atsevišķi spēki. Ja cilvēks uzskata, ka eksistē viņš un apkārtējo loks, kurš ietekmē viņa domas, tad to nepieciešams izlabot. Viņam pastāvīgi jākoncentrējas uz to, ka visas viņa domas un jūtas, viss, kas piepilda viņa sirdi un prātu, nonāk pie viņa tikai no Radītāja. Pēc tam jārodas jautājumiem: „Kāpēc?”, „Kādēļ?” un „Kas man ar to ir jādara?”. Tas jau ir nākamais attīstības posms, taču vispirms nepieciešams noteikt patieso stāvokli.
2. Jautājums: Kāpēc visu notiekošo mums grūti samērot ar Radītāju?
Cilvēkam šķiet, ka viņa dzīve organizējas, pateicoties daudzveidīgu spēku līdzdalībai. „Cilvēka sirdī ir daudz nodomu, taču piepildīsies Radītāja lēmums”71. Radītājs ar nolūku slēpj, ka vēlmes un domas atnāk no Viņa.
Kāpēc cilvēka domas un vēlmes, kuras atnāk no Radītāja, modificējas tādā veidā, ka šķiet, it kā tām ar Viņu nebūtu nekāda sakara? Tas notiek tāpēc, ka cilvēka egoistiskās vēlmes ir neizlabotas.
3. Jautājums: Kas ir cilvēka personība? Vai cilvēks nezaudē savu individualitāti pēc tam, kad saplūst ar Radītāju, ar Augstāko spēku?
Mēs nesaprotam, ka pastāvīgi atrodamies Radītāja varā, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”72. Par kādu individualitāti, par kādu brīvību tādā gadījumā var iet runa? Mums jāatrodas Viņam pretējā stāvoklī, lai saprastu, cik tas ir nevēlams un jātiecas uz saplūsmi ar Viņu. Ja vadoties no šāda stāvokļa, mēs vēlamies ar Viņu saplūst, tad sākam novērtēt Viņa īpašības, apzināties, ka Viņš – Īpašs, Augstākais. Šeit iet runa par īpašībām: Viņš ir Viņa atdeves īpašības73.
Tikai tādā gadījumā mēs varam objektīvi, pilnīgi neatkarīgi vēlēties kļūt līdzīgi Viņam. Lai dotu mums tādu iespēju – lemt, ka Viņa stāvoklis vislabākais, pilnīgākais, mūžīgākais, Radītājs iedzīvināja mūsos ilūziju, ka mēs it kā neesam Viņa varā, bet atrodamies ārpus tās, ka esam Viņam pretēji, brīvi. No šī stāvokļa mēs varam Viņu novērot un no tālienes lemt, ka šāda mijiedarbības forma ir vēlama.
Tādā veidā, pietuvinoties Radītājam, cilvēks ne tikai nezaudē savu individualitāti, bet līdz ar to realizē arī personīgo lēmumu izaugt un kļūt brīvākam. Par to sacīts Bāla Sulama grāmatas „Kāpnes un to pakāpieni” rakstā „Nedzīvais, augu, dzīvnieks, cilvēks”: jo attīstītāks ir cilvēks, jo vairāk viņam ir vēlmju un brīvības.
Augt attiecībā pret Radītāju nozīmē būt no Viņa brīvākam, piesaistot sev Viņa īpašības. Atbilstoši tam, cik lielā mērā to piekrītu izdarīt un Viņam pielīdzināties, es vairs neatrodos Radītāja varā un kļūstu kā Viņš – brīvs, mūžīgs, absolūts.
Šajā aspektā attiecībā pret Viņu ir pretstata elements atbilstoši gaismas un kelim inversās atkarības likumam (sk. sadaļu „Visuma uzbūve”).
Tas, ka pēc savas būtības mēs atrodamies pretstatā Radītājam, līdz sasniegsim galīgo labošanos, rada šo pretrunu: neiespējamību salīdzināt kelim un gaismas pretstatu. Tādējādi mēs domājam, ka saplūstot ar Radītāju, mēs sevi anulējam. Patiesībā nekas tamlīdzīgs nenotiek: kad mēs paceļamies augšup un ar Viņu savienojamies, mēs saplūstam ar atdeves īpašību un otrādi, no Viņa atbrīvojamies. Atdeve ir brīvība, mēs atņemam sev, atdodam, neizjūtot vajadzību pēc kaut kā ārēja.
4. Jautājums: Kā es varu veikt izmaiņas pasaulēs, ja tās nesajūtu? Attiecībā pret ko tas tiek veikts?
Ja zināmā mērā es mainu attieksmi pret Radītāju no saņemšanas uz atdevi, tad līdz ar to veicu izmaiņas visās pārējās vēlmēs un tās, savienojoties ar Augstāko gaismu, veic izmaiņas pasaulēs. Pasaules nepastāv pašas par sevi, pasaules ir filtri, caur kuriem dvēselēs izpaužas Augstākā gaisma.
Attēls 8. (3). Pasaules – filtri caur kuriem dvēselēs izpaužas Augstākā gaisma.
Pasaules eksistē pašās dvēselēs. Ja vēlmes pielīdzinās Augstākai gaismai, tad šie rupjie filtri top smalkāki, kļūst lieki.
Ja visās dvēselēs esmu veicis labošanos par 50%, tas nozīmē, ka šie filtri, apslēptības, pasaules automātiski kļūst plānākas par 50%. Vai, īsāk sakot, visas pasaules ar visām dvēselēm, kuras tajās atrodas, pacēlās augšup un veica pusi no ceļa, kas ved uz Bezgalības pasauli.
Mums ir tikai dvēsele – vēlme, kuru radīja Radītājs un iekšējā programma, saskaņā ar kuru šī vēlme strādā. Šāda iekšējā programma tiek dēvēta par pasaulēm. Pasaules neatrodas apkārt dvēselei, tās atrodas tās iekšienē. Tā ir formula, pēc kuras tiek realizēts kontakts starp dvēselēm un gaismu, un tā ietverta pašās dvēselēs.
3.16. Tests
1. Ko nozīmē: „Darbības beigas ir sākotnējā nodomā”?
a) – radījumu ceļš sākotnēji paredzēts Radīšanas Nodomā;
b) – radījumu ceļš nav noteikts;
c) – radījumu ceļu nosaka paši radījumi;
d) – radījumi formē Radīšanas Nodomu.
2. Ko nozīmē pakāpieni?
a) – cilvēka ārējās darbības;
b) – iekšējie un ārējie nosacījumi, kas radīti ap cilvēku;
c) – cilvēka labās domas,
d) – dabas neredzamie spēki.
3. Kas ir atklāsmes nosacījums?
a) – iekšējie apstākļi, kurus cilvēks ieguva pirms esošās pakāpes;
b) – iekšējās īpašības, ar kurām cilvēks ir piedzimis;
c) – ārējie nosacījumi, kuri cilvēkam jāiegūst un jāpārvērš iekšējos;
d) – ārējie spēki, kuri cilvēku vada.
4. Kā cilvēks virzās uz priekšu, mērojot pakāpienus?
a) – nodod pakāpieniem savas īpašības;
b) – iegūst (kopē) pakāpienu īpašības;
c) – cilvēks virzās uz priekšu neatkarīgi no pakāpieniem;
d) – cilvēkam nav nekādas saistības ar pakāpieniem.
5. Pasaules eksistē:
a) – atsevišķi no cilvēka;
b) – cilvēkā;
c) – dabā;
d) – atsevišķi no dabas.
6. Kas ir pasaules?
a) – iegūto zināšanu sistēma;
b) – sabiedrisko likumu sistēma;
c) – cilvēka un Radītāja attiecību sistēma;
d) – personīgās baudas gūšanas sistēma.
Vārdnīca
71 Svētie raksti, Zālamana gudrības grāmata, 19. nod., 21. dzeja.
72 Pentateihs, Atkārtotā likumu grāmata (5. Mozus grāmata), 4. nod.
73 Atdeves īpašība (Radītājs) – īpašība, ar kuru Augstākais spēks (Radītājs) izpaužas attiecībā pret radījumu. Augstākais spēks radīja radījumus, lai sniegtu tiem baudu un tāpēc baudas īpašība tiek dēvēta par atdevi.
Jaunākie komentāri