1. nodarbība
Četri izzināšanas veidi
1.1. Ievads
1.1.1. Ko pēta kabala
1.1.2. Ko ietver sevī jēdziens „gribas brīvība”
1.2. Izzināšana mūsdienu zinātnē
1.2.1. Matērijas izzināšana
1.2.2. No matērijas abstrahētās formas izzināšana
1.2.3. Teorētiskās pētniecības maldīgums
1.3. Matērijas izzināšana kabalas zinātnē
1.3.1. Matērija – spēks, kas iedarbojas uz maņu orgāniem
1.3.2. Matērijas pamats – ietvertais tajā spēks
1.3.3. Esamībā eksistē tikai spēki
1.3.4. Mēs neizzinām spēkus – mēs izzinām to iedarbību uz mums
1.3.5. Vienotais spēks
1.3.6. Izpētes metode kabalā
1.3.7. Uztvere kabalā
1.3.8. Izzināšana kabalā
1.3.9. Izzināmais un neizzināmais
1.4. Jautājumi un atbildes
1.5. Tests
1.6. Papildmateriāls
1.6.1. Matērijas un tās formas izzināšana
1.6.2. Matērijas forma tiek izzināta Jecira pasaulē
1.6.3. Četras formas: punkts, līnija, plakne, trīsdimensiju figūra
1.1. Ievads
1.1.1. Ko pēta kabala
Kabalas zinātnes galvenais izpētes priekšmets ir visu Universa daļu mijiedarbība. Kabala pēta, kā vienotā dabas likuma vadītās visu pasauļu2 milzīgās esamības daļas iekļaujas viena otrā, līdz izveido absolūtu vienotni, kurā visas daļas savienotas vienā veselumā.
No secīgas zinātniskā materiāla apgūšanas mēs uzzinām, ka radījuma3 radīšana sākusies no vienas vienīgas domas – Radīšanas Nodoma, kas tiek definēts kā „Radītāja4 vēlme sniegt baudu radījumiem”. Sniegt baudu šiem radījumiem ir iespējams tikai ar Viņam piemītošo pilnību, pretējā gadījumā bauda būs nepilnīga, bet nepilnīgu darbību, kas nav absolūta, Radītājs nav spējīgs veikt.
Attēls 1. (1). Radījuma radīšana.
Pētot, kādā veidā viss nāk no Radītāja vienotās darbības un Viņa vienīgās domas – Radīšanas Nodoma, mēs izzinām radījuma attīstību: tā izplatību, attālināšanos no Radītāja Nodoma – līdz pat stāvoklim, kad radījums kļūst Viņam pretējs.
Radījums attiecībā pret Radītāju iegūst absolūti pretējas formas, šīm formām nav nekāda sakara ar sākotnējām. Pēc tam, pateicoties personīgajām pūlēm, brīvai izvēlei un brīvprātīgai dalībai radīšanā, radījums no jauna savienojas ar vienoto domu un pie tās atgriežas, proti, pie Nodoma, mērķa, kas dēvēts par „Radītāja vēlmi sniegt baudu saviem radījumiem”.
Izplatība un attālināšanās no sākotnējā Nodoma līdz pat pretējām formām, tiek dēvēta par „pasauļu izplatīšanos no augšienes uz leju” – attālināšanos no Vienīgā, kurš apvieno Sevī visus pretstatus.
Pat tāds radījuma stāvoklis, kurā tas attālinās tik lielā mērā, ka kļūst absolūti pretējs Radītājam, ir īpašs, vēlams, nepieciešams, jo sākot no tā un tālāk, radījums iegūst vienreizēju īpašību, dēvētu par gribas brīvību, brīvo izvēli, brīvo izpausmi.
Attēls 2. (1). Radījuma attīstība.
1.1.2. Ko ietver sevī jēdziens „gribas brīvība”?
Tikai sasniedzot zemāko punktu, pasaulēm izplatoties no augšienes uz leju un nokļūstot pilnīga pretstata stāvoklī ar Radītāju, radījums ir spējīgs šo pretstatu sākt izzināt. Izejot no sava stāvokļa, tas var noteikt: kāda ir viņa vēlme.
Izmantojot izvēles brīvību, radījums nonāk pie secinājuma, ka viņam vienīgi vēlamais stāvoklis ir saplūsme ar Radītāju, tas ir, atgriešanās tajā vienīgajā domā, Radīšanas Nodomā, kur viss ir savstarpēji savienots bez jebkādas atšķirības.
No šejienes izriet, ka visai mūsu eksistencei, visām mūsu sajūtām, domām, rīcībām, lēmumiem jābūt ļoti precīzi virzītiem. Jebkuras darbības sākumā nepieciešams apzināties savu stāvokli kā aplamu, kā pagrimumu, kā pretstatu saplūsmei ar Radītāju un izdarīt izvēli par labu vienīgi pareizajam stāvoklim no visiem iespējamiem, tas ir, atgriezties vienotības stāvoklī.
Nav svarīgi, kādā veidā cilvēks realizē savu darbību, tieši ar kādu līdzekļu palīdzību, kādos zemes atveidos viņš pāries no viena stāvokļa uz citu, trešo, līdz sasniegs Universa, Vienīgā Radītāja nedalāmības atklāsmi. Tā būs vienīgā pareizā darbība, kas veikta brīvas gribas apstākļos.
Lai kādā virzienā mēs pieliktu pūles, rezultātā tās demonstrēs tikai mūsu pagrimumu, ja mūsu darbības nav virzītas uz Radītāja vienotnes atklāšanu, uz iekļaušanos Viņā, uz atgriešanos pie punkta, kurā viss savienojas. Šis ir saplūsmes punkts ar Viņu, kurā mēs, Viņš, visas darbības, viss Universs savienoti vienā veselumā un mums parādīs nepieciešamību atklāt šo vienotni ar savu gribas brīvību un pareizu apziņu. Pie tāda secinājuma, veicot izzināšanu attiecībā uz sevi un apkopojot personīgo pieredzi, nonāk pasaules telpas pētnieks kabalists5.
Kabalas zinātnes izpētes priekšmets ir visu esamības daļu mijiedarbība, to apvienošanās, to vadīšana ar vispārējā likuma palīdzību, lai sasniegtu stāvokli, kurā viss savienots vienā veselumā. Šīs zinātnes izpētes rezultātā cilvēks apzinās, ka viss, kas iepriekš šķita viens otru izslēdzošs, viens otru iznīcinošs, iekļaujas, absorbējas Radītāja vienotnē bez jebkāda antagonisma, pretrunām un saspīlējuma.
Tieši pietuvināšanās vienotnei arī veido pašu šo vienotni, palielina un nosaka to, jo pat paši galējie pretstati, papildinot viens otru, tajā savienojas.
Vārdnīca
2 Pasaules – visu mūsu sajūtu kopums (reakcijas uz arējo iedarbību) rada mūsos subjektīvu iekšējo ainu, kas tiek dēvēta par „mūsu pasauli”. Ar kabalas metodikas palīdzību cilvēks attīsta savas sajūtas un sāk redzēt pasauli tās patiesajā formā. Stāvoklis, kurā mēs patlaban atrodamies, tiek dēvēts par Bezgalības pasauli (absolūts vajadzību apmierinājums). No visa šī Bezgalības līmeņa cilvēks var sajust dažādas saņemšanas, uztveres un izzināšanas pakāpes. Šie reālās, vienīgās un bezgalīgās esamības izzināšanas līmeņi, kurā eksistē radījumi, tiek dēvēti par pasaulēm.
3 Radījums – radīta no nekā (ivr. „ješ mi ain”) vēlme baudīt, saņemt. Šī vēlme ir visas objektīvās realitātes materiāls.
4 Radītājs – vispārējais Nodoms un Universa daba, globālais likums, kas nonāk lejup pie mums, veido mūs, veido mūsu Visumu, vada visu, virzot uz sākotnējo mērķi – attīstīt radījumus līdz Savam līmenim.
5 Kabalists – zinātnieks, kuram piemīt garīgais sajūtu orgāns („kli”), kas ļauj pētīt garīgo pasauli, Radītāja iedarbību uz sevi.
Jaunākie komentāri