3.11. Kvalitatīvais un kvantitatīvais nolūka vērtējums
Nekādā gadījumā nav jādomā, ka stāvoklī, kurā mēs atrodamies, ar mums kas notiks. Ienākšana garīgajā pasaulē ir spēka izlaušanās, tas var realizēties, pateicoties tikai tam, ka nolūka īstenošanai mēs pieliekam nopietnas pūles, no kurām katru pūliņu var novērtēt kvalitatīvi un kvantitatīvi. Kvantitatīvais vērtējums: cik bieži es pūlos „spiest” uz sevi. Kvalitatīvais – līdz kādai pakāpei es varu savākt, noformēt, lokalizēt visas iekšējās pūles, lai atrastos šajā nolūkā.
Bāls Sulams teic, ka galvenais nolūks rodas mācību laikā. Tieši šajā laikā pie mums nonāk lejup or makif65, tas ir, altruistiskais nolūks, kas nāk no Radītāja. Radītājs nesatur matēriju, virs kuras jāpaceļas, bet satur altruistisko nolūku, proti, vēlmi sniegt baudu, tikai bez materiālā ietērpa un tas ir Radītājs.
Palēnām mēs mainām ierastos raksturojumus. Mācību laikā, cenšoties nostiprināt savu nolūku, es tiecos saņemt no augšienes spēku, kas man palīdzēs, tādā veidā es cenšos pielīdzināties Radītāja nolūkam. Turpmāk, nākamajās pakāpēs, es sāku sajust to savos centienos, savā lūgšanā par labošanos, savā nolūkā attiecībā pret Radītāju un tas pārvēršas par kli, turpretī Radītāja nolūks attiecībā pret mani kļūst par gaismu.
Tādā veidā no līmeņa, kurā patlaban eksistējam un vērtējam apstākļus, mēs pārejam uz divu nolūku līmeni – mana un Radītāja. Šajā līmenī mēs ar Viņu kontaktējamies, jo mūs apvieno tikai nolūki un mūsu saiknes spēks, kas izpaužas nolūku līdzībā. Tie ir atdeves nolūki.
3.12. Garīgā pasaule – nolūka pasaule
Visa garīgā pasaule ir nolūka pasaule. Par nolūku dēvē ekrānu66 un atstaroto gaismu67. Apslēptība un atklāsme arī notiek nolūkā. Rodas jautājums: Vai Radītāja apslēptība ir nolūks? Vai atklāsme ir nolūks? Nolūks ir kli, kurā viss atklājas, mans egoistiskais vai altruistiskais virziens, kurā tālāk atklājas gaisma, Radītājs.
Radītājs nav tikai atdeves īpašība, bet stāvoklis, kurā cilvēks atrodas, ja šī īpašība viņam piemīt. Eksistē īpašība, un šajā īpašībā atrodas sajūta.
Patlaban es ieguvu kādu jaunu īpašību. Ko es šo īpašību sajūtu? Pieņemsim, man bija bojāta dzirde, turpretī tagad es sāku dzirdēt, uztvert skaņu. Izņemot pašu ausi, ir vēl sajūta šī orgāna iekšienē. Tātad, lūk, nolūks ir pats orgāns, sestais sajūtu orgāns, par kuru mēs runājām un šajā orgānā es sajūtu Radītāju.
Eksistē divkāršā un vienkāršā apslēptība, kas pastāv pirms atklāsmes, tas ir manu patieso nolūku noskaidrošana.
Attēls 6. (3). Divkāršā un vienkāršā Radītāja apslēptība.
Es atrodos kādā nezināmā stāvoklī. To izpētot, es atklāju, ka mans nolūks ir pretstatā Radītāja nolūkam. Es noskaidroju, tas ir, atklāju, ka atrodos ar Viņu pretstatā. Mana pretstata atklāšana attiecībā pret Radītāju tiek dēvēta par apslēptības atklāšanos. Mans pretstats Radītājam izraisa Radītāja apslēptību. To, ko mēs dēvējam par „divām pakāpēm” ir „divkāršā apslēptība” un „vienkāršā apslēptība” patiesībā ir mūsu stāvokļa atklāšana.
3.13. Starpība starp divkāršo un vienkāršo apslēptību
Bāls Sulams to izklāsta ļoti saprotami. Ja Radītāja attieksmi pret mani es novērtēju tā, it kā Viņš praktiski neeksistētu (Viņš nepārvalda pasauli un pasaule ir slikta), tad tā ir divkāršā apslēptība. Pie vienkāršās apslēptības man šķiet, ka Radītājs pārvalda pasauli, taču pasaule ir slikta.
Divkāršā apslēptība ir vadības kvalitātes apslēptība un Valdnieka apslēptība, tas ir, Pats Valdnieks nepārvalda pasauli, un pasaule ir slikta. Vienkāršā apslēptība – Radītājs ir, Viņš pārvalda pasauli, taču to dara slikti. Šīs apslēptības savā nolūkā es sajūtu atkarībā no tā, vai mans nolūks ir pretstatā Radītājam pēc viena parametra, vai uzreiz pēc abiem.
Visu Universu, visu savu dzīvi es sajūtu tikai savā nolūkā. Ja mans nolūks sastāvētu no pieciem vektoriem, es sajustu man apkārt esošo pasauli piecās projekcijās. Ņemot vērā, ka attiecībā pret Radītāju nolūks sastāv tikai no diviem vektoriem (piepildījuma un piepildītāja), tādā gadījumā savu nolūku varu noteikt tikai divos vektoros un tikai tādā veidā Viņu sajust.
Mana vēlme saņemt ir radīta tā, ka es tajā sajūtu gan piepildījumu, gan arī piepildītāju, tas ir, šeit pastāv divi parametri. Ja savā attieksmē esmu pretstatā Radītājam pēc abiem parametriem, tad sajūtu divkāršu apslēptību.
Es sajūtu nepareizu nolūku un tāpēc uztveru Radītāju kā apslēptu: es jūtos slikti pasaulē, kura slēpj no manis Radītāju. Ja tiecos pareizi sasniegt Radītāju, cenšos Viņu attaisnot, tad atbilstoši attaisnošanas pakāpei sāku sajust, ka Viņš pārvalda pasauli, tikai es uztveru šo vadību kā sliktu.
Izskatīsim to pašu attiecībā pret sabiedrību. Kādā veidā es nonāku divkāršās vai vienkāršās savas apslēptības atklāšanas pakāpē attiecībā pret tuvākajiem? Ja sajūtu sevi un viņus kā savstarpēji atdodošos vai par atdodošajiem sajūtu tikai viņus (ar labu nolūku vai egoitisku), tas automātiski pāriet uz Radītāju un nosaka divkāršās vai vienkāršās apslēptības pakāpi.
Kāpēc patlaban Radītājs apslēpts no manis divkārt, bet, iespējams, arī vairākkārt? Tāpēc, ka es nekādā veidā neattiecos uz sabiedrību, man nav ar to kopīgas kli. Kopīgās kli pamatā var būt tikai divu daļu savienojums, jo notika šķelšanās un kli sašķēlās lielā daļu daudzumā. Tikko tu pūlies, vadoties no saviem nolūkiem, „salīmēt” divas daļas, rodas atvasinājums, kuru dēvē par nolūku. Šis nolūks arī ir kli.
Tāpēc mēs vienmēr attēlojam vēlmi un virs tās atstaroto gaismu, kurā sajūtams Radītājs. Gaisma neienāk pašā vēlmē. Iekšējā gaisma68 ir sekas, kas norāda uz to, kas norisinās nolūkā virs vēlmes. Tilpne ir mūsu nolūks, ne pati vēlme. Vēlme tā nav vieta, kur var saņemt Augstāko gaismu.
7. (3). Kli – vēlme un gaismas saņemšana virs tās tilpnē – nolūkā.
Tādā veidā manā attieksmē pret sabiedrību (ja attieksmē pret sabiedrību man ir pareizs nolūks), mūsu savstarpējās saskares punktā veidojas jauna tilpne – garīgā. Tā var eksistēt tikai saskares punktā. Šī garīgā tilpne veidojas, pateicoties mūsu savstarpējās mijiedarbības vektoriem.
Iedomājieties trauku, kas sasists lauskās. Mēs to mēģinām salikt kopā un salīmēt daļas. Līme šobrīd kalpo kā nolūks, vieta, kur izpaužas Radītājs, kur izpaužas Augstākā gaisma. Ne pašā vēlmē, ne atsevišķās lauskās, bet nolūkā! Tāpēc arī mēs runājam par nolūku kā par atvasinājumu, par to, ko mums nepieciešams izveidot.
Vārdnīca
65 Or makif (apkārtējā gaisma) – gaisma, kas paredzēta, lai ietērptos pakāpē, kura patlaban aizkavējas dēļ kādas robežas, kura tajā atrodas, tas ir, atrodas ārpus kli, taču ar savu spiedienu liek kli mainīties, attīrīties.
66 Ekrāns – „ierobežojuma spēks”, kas mostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu ar mērķi novērst sevis piepildīšanu ar baudu. Pārvarēšanas, pretošanās spēks egoismam (vēlmei saņemt sevis dēļ).
67 Atstarotā gaisma (or hozer) – „or” – bauda, „hozer” – atgriezenisks, tas ir, atstarotā gaisma – vēlme sniegt baudu Radītājam tāpat kā Viņš atdod man.
68 Iekšējā gaisma – gaisma (bauda), kas ienāk izlabotajā ķermenī (vēlmes).
Jaunākie komentāri