Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 6.kurss-17

(SKA MĀCĪBU KURSI), 06.kurss Komentēt

<<6.kurss-16                 6.kurss-18>>

 

3.9. Nolūks ir sajūta vai prāts?

Mēs sakām, ka mums jāizraujas no ierastās mūsu pasaules uztveres, jāsāk sajust Augstākā pasaule, Radītājs. Tieši sajust! Tādā gadījumā var likties, ka nolūks nav sajūta, bet doma, saprāta darbs, izpēte. Taču tas tā nav.

Patlaban mēs sajūtam, ka attiecībā pret apkārtējo pasauli atrodamies noteiktā stāvoklī, tāpat arī pasaule attiecībā pret mums. Visas šīs sajūtas izzudīs. Mums jāsasniedz nākamā uztveres pakāpe, kurā šīs sajūtas sāksim novērtēt pilnīgi citādi.

Neiekļaujot saprātu, es varu justies komfortabli gan attiecībās ar apkārtējiem, gan arī pats par sevi. Pēc tam piepeši es pieslēdzu vēl kādu papildu parametru. Šo parametru es sāku jau sajust ne caur savām jūtām, bet caur noteiktu attieksmi, caur savu mērķi vai caur mērķi, kuru, iespējams, vēlas sasniegt citi. Es jautāju: „Kas mani gaida? Kāpēc tas notiek, ar kādu nolūku? Ar ko tas man draud? Ar ko tas izraisīts?”. Tādā veidā mēs prātojam mūsu pasaulē. Šāds apstākļu vērtējums attiecībā tikai pret sevi arī ir egoisms, taču to pašu apstākļu vērtējums attiecībā pret Radītāju ir altruisms.

Nolūks nenogalina vēlmes. Vēlme izzūd pilnībā, tā kļūst mērķtiecīga, tas ir, pilnīgi maina sevis un pasaules sajūtu. Pat tikai viens nolūks var mainīt sajūtu uz pretēju.

Tas pats notiek arī mūsu pasaulē. Es varu vērtēt objektu atbilstoši tam, cik tas  man ir patīkams un noderīgs. Ja es precīzi iztēlojos tā lietderību vai kaitīgumu, tad to ienīdīšu vai mīlēšu. Pieņemsim, man garšo salds, taču vērtēju tā kaitīgumu attiecībā pret manu veselību un rezultātā no tā atsakos, it kā ienīstu.

Paceļoties augšup uz nākamo līmeni un sākot izskatīt visu caur nolūka prizmu, tu praktiski šajā nolūkā atrodies un caur to vērtē, kas ar tevi notiek. Tu it kā redzi pasauli caur citu stiklu, tādā veidā mums arī jācenšas raudzīties.

Atbilstoši tam, kā tu sevi vērtē, vadoties no nolūka, tev ir tiesības saukties par cilvēku, kurš mērķtiecīgi virzās uz priekšu.

Pēc tam, pateicoties tuvāko sabiedrībai, ar kabalas grāmatu palīdzību cilvēks veido sava nolūka virzienu un tad var sacīt, ka viņš virzās uz mērķi.

Iekams cilvēks nav sācis eksistēt savā nolūkā, viņš vienkārši dzīvo savā materiālā – vēlmē baudīt, virs tās nepaceļoties. Tas nozīmē, ka viņš vēl pilnībā ar sevi nestrādā. Viņam nav jāņem vērā viss viņā esošais materiāls. Sajūta, kas rodas caur nolūku, pati virzīs viņu uz priekšu. Cilvēks piepeši sāk saprast, ka atrodas citā dimensijā, citādāk vērtē sevi un apkārtējos. Nonākt pie šādas dimensiju skalas ir iespējams tikai caur nolūku.

3.10. Darbs ar nolūku

Taču, kāpēc tik sarežģīti reizēm noturēt pat egoistisku vēlmi, nerunājot jau par nolūku Radītāja dēļ? Tas notiek tāpēc, ka līdz ar to cilvēks paceļas augstāk par dzīvnieku. Dzīvniekam nav nolūka. Tas nesaprot, ko nozīmē nolūks attiecībā pret kaut ko, pret kādu, pret sevi vai citiem. Cilvēks, kurš dzīvo līdzīgi dzīvniekam, neaizdomājas, kāpēc viņš eksistē. Viņam piemīt egoistiski nolūki, taču tos izraisa pats egoistiskais materiāls – vēlme baudīt. Viņš nekultivē sevī nolūku „kādēļ, kāpēc, kā vārdā”. Tas ir komfortablākais, zemākais, visvienkāršākais eksistences veids. Dabiski, ka uz to ir noskaņota visa mūsu būtība. Šeit neko nevar darīt.

Taču mums jebkurā veidā pastāvīgi sevi jākontrolē: kāpēc es ieelpoju un izelpoju, aizgriezos, nodomāju, kaut ko izdarīju. Jebkuru mazāko vai pat automātisko ārējo kustību jācenšas veikt ar nolūku, ar zināmu nodomu. Nepieciešams pastāvīgi vērst uzmanību uz to, lai jebkura tava iekšējā vai ārējā darbība, kas tiek veikta spēka, nodoma, domas, vēlmes, fiziskas darbības līmenī, pastāvīgi tiktu virzīta, vadoties no jautājuma: „Kālab?”.

Tādā gadījumā tu virzies augšup. Tu vairs nepiegriez vērību pašām darbībām un savām domām. Tevi interesē kopējais virziens. Tu atraujies arī no fiziskām darbībām, arī no domām, kuras piepeši atklājas – no visa, kas tevī ir. Tu sāc izprast, ka tie ir rešimot, kuri ķēdē pastāvīgi, ik sekundi realizējas ikvienā no mums un tu pārstāj pievērst tam uzmanību. Tu esi noraizējies tikai par to, lai nepārtraukti sekotu savam nolūkam, saviem centieniem. Šī ieiešana nepārtrauktā paškontrolē pār nolūku ir cilvēka pirmais pacēlums augšup virs viņa vienkāršās dzīves.

<<6.kurss-16                 6.kurss-18>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties