3.7. Sajūtu atklāsme – atkarīga no nolūka
Mēs vēlamies pacelties uz garīgo spēku telpu, tajā sevi sajust, lai gan patiesībā mēs jau tur eksistējam, tikai to nesajūtam. Mūsu patiesā stāvokļa atklāsme iespējama tikai tādā pakāpē, kādā atbilstam Augstākai pasaulei. Mēs arī patlaban aizpildām visu Universu, atrodamies Bezgalības stavoklī. Mēs neveicam neko jaunu, izņemot to, ka paužam savu sajūtu iespējas, kuras atklājas proporcionāli nolūka spēkam. Tāpēc Bāls Sulams teic: „Ja cilvēkam ir nolūks saplūst ar Augstāko spēku (ar to, kas piepilda mūs Bezgalības pasaules līmenī), tad šis nolūks virza viņu uz priekšu”62.
Augstākais spēks pats radījis cilvēkā vēlmi baudīt, un šī vēlme neatrodas ar To pretstatā. Mums nav nepieciešams labot savas vēlmes, lai cik egoistiskas tās būtu. Nekādas mūsu īpašības, kuras šķiet kaitīgas vai noderīgas, mums nav jāizskauž vai jāmaina.
Viss, kas radīts cilvēkā, tiek dots no augšienes optimālā korelācijā. Mums nepieciešams tikai pareizi noskaņoties attiecībā uz nolūku (tāpat kā precīzi noskaņojot muzikālo instrumentu, tas atveido pareizu skaņu). Atbilstoši noskaņošanās pakāpei, mēs sāksim atklāt, ka visas mūsu īpašības, visas mūsu vēlmes, viss mūsu egoisms ir pielāgots, lai varētu ienākt Augstākajā pasaulē, derīgs tās uztveršanai un mūsu eksistencei tajā. Tādējādi apdomāt un raizēties mums vajag tikai par pareizo nolūku. Arvien precīzāk sevi virzot, cilvēks labāk redz, cik lielā mērā viss viņā ir radīts saskaņā ar mērķi iekļūt Augstākajā pasaulē.
Vēlmi baudīt cilvēkā iemiesojis pats Augstākais spēks, un šī vēlme tam nav pretēja. Pretstats Augstākajam spēkam ir nolūks baudīt sevis dēļ. Tieši tas ir egoisms. Vēlme baudīt, kuru mūsos radījis Radītājs, ir radījums un tā nekādā veidā neattiecas ne uz egoismu, ne altruismu. Vēlme baudīt ir pilnīgi šķīsta, tā ir materiāls, virs kura veidojam nolūku. Tāpēc cilvēki, kuri mēģina apspiest sevī vēlmes, uzskatot, ka tādā ceļā viņi virzās uz garīgo pasauli (tādu pataloģisku askētismu uzskatot par tikumu), gluži otrādi, iznīcina pamatu, uz kura var izveidot pareizo nolūku.
Mācības un metodikas, kuras izvirza prasību iznīcināt vēlmi un visā sevi aprobežot, nogalina pašu nolūka izveides iespēju un tāpēc ir pretstatā kabalai. Nekādi gavēņi, nekādi ierobežojumi kabalā nav pieņemti.
3.8. Atrašanās nolūkā
Jāpārstāj pilnīgi rūpēties par savām domām un vēlmēm, jo tās nāk no augšienes. Domas ir garīgie gēni, kas mūsos izpaužas un pastāvīgi attīstās. Nav vajadzības kontrolēt mūsu tekošās domas, jo mēs nezinām, kādām tām ir jābūt patiesībā. Mēs pat nezinām, kura no tām sliktāka un kura labāka. Tikai nolūks, kas virzīts uz mērķi, nosaka visu, kas zem tā atrodas: vēlmes, domas, darbības, kuras cilvēks veic.
Tāpēc topošajam kabalistam pirmais un galvenais ir prasme nedaudz pacelties virs savām īpašībām, vēlmēm un domām un atrasties tikai nolūkā. Tādā veidā cilvēks tajā pašā brīdī sevi paceļ augšup uz nākamo līmeni.
Nevajag visu korelēt ar to, kas eksistē mūsu acu priekšā – ar mūsu pasaules matēriju. Jāpievēršas tās atvasinājumam – nolūkam. Tad cilvēks citādāk uztvers to, kas ar viņu notiek. Viņš nesāks izvirzīt pretenzijas Radītājam vai apkartējai sabiedrībai par to, ka radīts ar tām vai citām īpašībām, ka atrodas vienos vai citos apstākļos. Viņš nedos vērtējumu nekam, kas ar viņu notiek, dalot to uz labo vai slikto. Viņš sāks domāt tikai par to, kāds nolūks viņam ir jāgaida, kas viņam sevī jāredz un jānosaka. Tas cilvēku pārslēdz no jautājuma: „Ko es saņemu no visas pasaules un Radītāja?” uz jautājumu: „Kurp virzu to, ko saņemu, kā es pret attiecos un kādā stāvoklī atrodos ik brīdi?”.
Atklājot mūsu attieksmi, saplūsmi, saikni ar nolūku, cilvēks momentāni novirzās no egoistiskajiem noskaidrojumiem: „Kas es esmu, kāpēc un kas man trūkst?”. Viņš pāriet uz pilnīgi citu pakāpi, kur uzdod sev jautājumu: „Kādēļ es to daru, kurp virzu sevi katrā savas eksistences momentā?”. Viņš sāk sevi orientēt atbilstoši šim virzienam.
Tikko cilvēks koncentrējas uz virzienu „kurp”, viņš sāk just, ka nonācis citā telpā (kā atvasinājums, diferenciālis). Viņš nokļuva citā līmenī un sajuta tukšumu. Tādā gadījumā šajā telpā cilvēkam jānosaka, kurp un kā sevi virzīt.
Tad intensīvas nodarbības, studējot kabalistiskos avotus, orientē viņa nolūku uz citu telpu – nolūka telpu – uz vajadzīgo mērķi. Šeit cilvēkam rodas jauna sajūta. Viņš sāk dalīt šo nolūka telpu dažādos orientieros. Viņam rodas nolūkā sajūta: vairāk pret sevi, pret citiem, pret Radītāju, mijiedarbojos tā, mijiedarbojos citādi. Cilvēks sāk dzīvot tikai nolūka vektorā, kura pareiza noteikšana parāda viņa virzību uz priekšu.
Tehnika, kas saistīta ar ienākšanu Augstākajā pasaulē, ietver sevī tikai vienu aspektu – nolūku sasniegt Radītāju. Sasniedzot nepieciešamo stāvokli, cilvēks atklāj, ka viss pārējais – pats Radītājs, cilvēciskā matērija ir priekšnoteikts, pilnīgi atklāts un nav atkarīgs no viņa. Visa cilvēka dzīve ir tikai kontakta punktā ar Radītāju, šo punktu nosaka nolūks.
Neatkarīgi no apstākļiem, kuros viņš nokļūst, visu savu dzīvi cilvēks uztver tikai caur šo kontakta punktu, un tur jau atklājas Asija, Jecira, Acilut, Ādama Kadmona pasaules un Bezgalības pasaule. Šis punkts ir it kā nākamais nolūka atvasinājums: tieši pašā nolūkā cilvēks sāk veidot savu nākotnes pasauli.
Mums var likties pretdabiski, ka cilvēks pastāvīgi koncentrējas uz savām iekšējām domām, novēršas no dzīves, mākslīgi iedziļinās kādā iekšējā sajūtā. Patiesībā, arvien dziļāk ieejot nolūkā, vērīgi izpētot savu attieksmi pret dabu, viņš pakāpeniski sāk saplūst ar spēku, kurš viņu ir radījis. Arvien dziļāk ieejot savā nolūkā, cilvēks skaidrāk redz, ka visas dabas attīstības ceļā atgriežas pie Radītāja nodoma.
Tātad viss mūsu pasaules materiāls kopā ar cilvēku paceļas pa lejupejas pakāpieniem caur Asija, Jecira, Brija, Acilut pasaulēm, Ādama Kadmona pasauli un Bezgalības pasauli atpakaļ, sekojot cilvēka nolūkam. Viņš it kā velk aiz sevis visu pasaules matēriju un caur visām pasaulēm nonāk Bezgalības pasaulē.
Pēc tam, atrodoties savā nolūkā, cilvēks iziet arī caur Bezgalības pasauli, nonākot pie Radītāja sākotnējā nodoma, ar kuru Viņš radīja visu Universu. Tur arī notiek cilvēka nolūka pilnīga saplūsme ar Radītāja nodomu. Cilvēks atgriežas tajā punktā, kuru radīja Radītājs: kaut kas no nekā63 un pēc tam paceļas arī virs šī punkta līdz nodomam, ar kuru Viņš tika radījis cilvēku. Tādā veidā cilvēks pilnībā saplūst ar Radītāju vai Viņa Nodomu, ar to nodomu, kas pastāvēja pirms mūsu rašanās it kā no „nekā”.
Mēs pamatojamies uz materiālās pasaules sajūtām, visu Universu mēs aplūkojam mūsu piecu maņu orgānu iespēju robežās,
Attēls 4. (3). Universa sajušana ar piecu maņu orgānu palīdzību. To summa (∑) mums attēlo mūsu pasaules ainu.
taču mēs to vēlamies sajust sestajā orgānā – ar nolūka starpniecību.
Attēls 5. (3). Universa sajušana sestajā sajūtu orgānā (ar nolūka starpniecību).
Tad, kad cilvēks izraujas ne tikai no savu piecu maņu orgānu iespējām un sasniedz sesto maņu, bet pārstāj sajust pasauli ar savu iedzimto īpašību palīdzību un uztver to tikai caur savu attieksmi pret Radītāju, viņš šķērso mahsom(u)64. Pēc šī sliekšņa pārvarēšanas, kur cilvēks sevi identificē ar radījumu, kurš radīts no „nekā”, viņš nonāk pie savas identifikācijas ar Radītāju. Tas ir mērķis, kas mums jāsasniedz.
No mūsu patlaban esošā stāvokļa līdz visattālinātākajam stāvoklim mums nav cita uzdevuma, izņemot pastāvīgu iedziļināšanos attiecībā uz to, kā mēs attiecamies pret sevi, pret apkārtējiem un pret Radītāju.
Kādu mērķi es vēlos panākt katrā savā darbībā, caur jebkuru savu vēlmi, caur jebkuru pasaules sajūtu? Ja intensīvāk sākšu prasīt no sevis atbildi uz līdzīgiem jautājumiem, es ātrāk pacelšos virs matērijas, to neņemot vērā.
Vārdnīca
62 J. Ašlags, Darbi – Kabalas zinātne. Starptautiskā Kabalas akadēmija: Elektroniskais resurss: http://www.kabbalah.info/rus (2006.g.) Turpat arī 6. d.
63 Kaut kas no nekā (ivr. „ješ mi ain”) – vēlme baudīt, kuru radījis Radītājs no nekā, no „nulles”, tas ir, īpašība, kas absolūti pretēja Viņa atdeves īpašībai. Vēlme baudīt neeksistēja iepriekš, pirms Radīšanas Nodoma.
64 Mahsom(s) – robeža starp sajūtu, kas rodas tikai pateicoties pieciem maņu orgāniem – „šīs pasaules” sajūta, un sajūtu „sestajā sajūtu orgānā” – „Augstākās pasaules” sajūta.
Jaunākie komentāri