3.4. Divi spēka aspekti, kas iedarbojas uz cilvēku
Mums liek darboties divi spēki – pozitīvais un negatīvais. Negatīvais spēks – dabisks, iedzimts, tas iedarbojas uz mums neapzināti. Patiesībā mēs to neizmantojam, taču nokļūstot, tā sacīt, zem „likteņa triecieniem”, cenšamies no tiem izvairīties. Pozitīvais spēks mūs piesaista ar baudas izpausmi, un mēs tiecamies to izmantot.
Ja vēlamies attīstīties mērķtiecīgi, kāpinot mūsu dabisko būtību, tad pievelkošo un mūs virzošo spēku sākam uztvert citā līmenī, proti, ne kā dabisko, kas nosaka mūsu negatīvās vai pozitīvās sajūtas.
Es pats sev nosaku labā un ļaunā mērauklu. Par ļauno es uzskatu to, kas mani attālina no mērķa, turpretī par labo – visu, kas var tam pietuvināt. Pie tam es neiekļauju aprēķinā manas ķermeniskās sajūtas, nepievēršu nozīmi tam, vai jūtos komfortabli, vai nē.
Mums jāatšķir pievelkošais un virzošais spēks atbilstoši tam, kā tas darbojas: ar mūsu piekrišanu vai bez tās, bez apzināšanās par tā iedarbību uz mums. Šeit nav jāņem vērā, kāda sajūta pie tam mūsos rodas: patīkama vai bēdu pilna, vai izjūtam baudu, vai ciešanas.
Spēka iedarbību varam iedalīt īstajā un neīstajā. Ja sajūta, kas manī rodas, ir patiesa, tad tā man kļūst svarīgāka par jebkuru negatīvu sajūtu. Lai saplūstu ar īstenību, esmu gatavs pārciest sāpes, jo īstenības nozīmīgums manās acīs gūst pārsvaru pār sāpju sajūtu. Citiem vārdiem: kad vienotība ar īstenību man kļūst galvenais, es nejūtu sāpes.
Tādā veidā savu stāvokļu vērtējumā cilvēks ienāk citā dimensijā. Viņš spriež, pamatojoties ne uz to, vai savās saņemošajās kelim58 viņš izjūt baudu vai ciešanas, bet ņem vērā tikai ieguvumus un piepildījumu altruistiskajās kelim59: tuvināšanos Radītājam vai attālināšanos no Viņa.
Attīstības posmi, kuros cilvēks dod priekšroku tuvinājumam ar Radītāju, neskatoties uz tukšuma sajūtu savās saņemošajās kelim, ir garīgo kāpņu pakāpieni, pa kuriem viņš paceļas augšup no šīs pasaules līdz Bezgalības pasaulei, mērojot ceļu caur visām pasaulēm.
3.5. Pasauļu sistēma – cilvēka un Radītāja attiecību sistēma
Tādā veidā mēs attīstām sevī pilnīgi citu vērtību sistēmu, kas ļauj mums pacelties virs ķermeniskās baudas vai ciešanām. Tā ir attiecību ar Radītāju sistēma.
Tāda kārtība tiek dēvēta par garīgo vai Augstāko pasauļu sistēmu. Taču ārpus mums patiesībā neeksistē nekādas pasaules, tās visas ir mūsos. Atbilstoši tam, cik lielā mērā es spēšu izveidot attieksmi pret Radītāju, kura atrodas ārpus manas iedzimtās kli robežām un kura atrodas augstāk par manu vēlmi saņemt, tikpat lielā mērā es sāku Viņu atklāt, savu saikni ar Viņu. Manas saiknes daudzveidīgās pakāpes ar Radītāju tiek dēvētas par pasaulēm.
Jebkuras pasaules katra pakāpe man pauž to, cik lielā mērā es pacēlos virs vēlmes saņemt un to dēvē par manu garīgās sajūtas atklāšanas mēru. Turpretim manas vēlmes saņemt neizlabotā pakāpe ir garīgās dimensijas apslēptības mērs.
Starpposms, kuru es pārvarēju, virzoties augšup no šīs pasaules līdz, teiksim, Jecira, Brija pasaulēm, nosaka atklāsmes pakāpi. Šajā sfērā saikne ar Radītāju man ir svarīgāka par sajūtu, kura nosaka, cik lielā mērā ir tukšas manas saņemošās kelim. No stāvokļa, kurā patlaban atrodos un līdz Bezgalībai, izvietojas apslēptā daļa, kurā pagaidām neesmu spējīgs dot priekšroku: palikt tukšam, lai atrastos saiknē ar Radītāju, Viņam līdzinātos, ar Viņu saplūstu.
Visas pasaules atrodas cilvēkā. Augstāk par mūsu vēlmi saņemt, mēs sevī veidojam veselu attiecību sistēmu ar Radītāju. Šī sistēma tiek dēvēta par garīgo pasauļu sistēmu.
Kabalā teikts: viss, kas eksistē Universā, ir desmit sefirot. Malhut esam mēs paši, mūsu vēlme saņemt. Augstāk par šo vēlmi saņemt, pirmajās deviņās sefirot60, mēs veidojam attiecību sistēmu ar Radītāju: kā Viņš ietekmē mūs, kā mēs ietekmējam Viņu. To, ko mēs uztveram pirmajās deviņās sefirot, tas arī tiek dēvēts par Augstākās pasaules sajušanu.
Attēls 3. (3). Pirmās deviņas sefirot un sefira malhut. (Zeir anpin sastāv no sešām sefirot).
Izņemot desmit sefirot, neko citu mēs neesam spējīgi sajust. Ārpus tām atrodas Pats Radītājs, kura būtība mums paliek neizzināma. Tāpat kā Augstākās pasaules, arī šo pasauli mēs sajūtam sevī.
3.6. Radītāja apslēptība un atklāsme
Arvien dziļāk iekļūstot dabā, arvien vairāk mēs attālināmies no matērijas. Virs matērijas atrodas enerģija, virs tās – informācija un rezultātā mēs nonākam pie jēdziena „spēks”.
Dabā pastāv divi spēki: spēki, kuri darbojas it kā no ārpuses un spēki, kuri sev pievelk. Arī mūsu pasaulē eksistē pievilkšanās spēki un atgrūšanās spēki.
Taču, izņemot to, eksistē vēl spēki, kuri darbojas sevis dēļ: ievelk vai izgrūž.
Mūsu pasaulē darbojas un mēs sajūtam tikai ievelkošos spēkus. Garīgās pasaules spēku mērķis – iziešana ārpus.
Īsi sakot, spēks, kas darbojas garīgajā pasaulē, tiek dēvēts par „nolūku atdot”. Ja sakām, ka vēlamies iegūt nolūku, mēs vienkārši tiecamies šo spēku iemantot, iemācīties to vadīt. To arī mēs apgūstam kabalā.
Arī patlaban mēs atrodamies savā nolūkā (tikai egoistiskajā) un caur to redzam pasauli. Tad, kad cilvēkam izzūd nolūks, viņš mirst. Bāls Sulams raksta, ka dzīvības spēku nosaka tikai nolūks. Atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks vēlas no šīs pasaules paņemt visu, tai pat mērā viņš intensīvi tajā eksistē, dzīvo, sajūt, to pieņem. Atbilstoši tam, cik lielā mērā šis nolūks cilvēkam kļūst vājāks, viņš pārstāj šo pasauli uztvert, līdz pat pilnīgam sakaru pārtraukumam ar to. Sevis un pasaules sajūta saglabājas tikai atbilstoši nolūka spēkam.
Tādējādi vienīgais, ko nepieciešams darīt – rast pareizo nolūku, lai varētu sajust Augstāko pasauli. Attiecībā uz šo pasauli mūsu nolūka svārstību mēs sajūtam atbilstoši baudas, dzīves izjūtas, piesātinājuma lielumam. Ja cilvēkam ir lielāks nolūks, viņš jūtas dzīvotspējīgāks, priecīgāks, līksmāks, enerģiskāks, alkstošāks un otrādi. Dzīves uztveres spēks, tās izjūtas pakāpe ir tikai mūsu nolūka spēkā.
Garīgā pasaulē visi sakari starp garīgajiem objektiem, starp dvēselēm un Radītāju tiek noteikti tikai ar nolūka spēku. Bāls Sulams raksta: „Cilvēka sākotnējās dabas, viņa egoistisko vēlmju labošanos nepieciešams veikt tikai ar mērķi, kas paredz saplūsmi ar Augstāko spēku, pielīdzināšanos Viņam, atdeves īpašības iegūšanu”.61 Mums jāveido nolūks sniegt baudu Radītājam, tāpat kā Viņš vēlas sniegt baudu mums.
Vārdnīca
58 Saņemošās kelim – uztveres tilpnes, kurās cilvēks spēj veikt stāvokļu vērtējumu, vadoties tikai no to „salduma” vai „rūgtuma”. Tā ir „ķermeniskā”, „dzīvnieciskā”, tas ir, dabiskā analīze. Pacelties virs „dzīvnieka” nozīmē rīkoties, pamatojoties uz pārbaudi atbilstoši mērījumu skalai: patiesība – meli, tuvāk Radītājam vai tālāk no Viņa.
59 Altruistiskās kelim – Radītāja īpašības, kuras cilvēks iegūst; vēlme atdot.
60 Pirmās deviņas sefirot – Radītāja īpašības (vēlme atdot), kas iemiesotas radījumā (vēlme saņemt), parcufa iekšējā kli, kas paredzēta iekšējai gaismai.
61 J. Ašlags. Priekšvārds grāmatai „Viedā vārdi”, 4. d.
Jaunākie komentāri