2.7. Papildmateriāls
Doktora Mihaela Laitmana komentārs Bāla Sulama rakstam „Priekšvārds grāmatai „Viedā vārdi””
(„Priekšvārds grāmatai „Viedā vārdi””, ar kuru Bāls Sulams sāka strādāt, bija „Desmit Sefirot Mācības” vēstnesis. Taču drīz vien viņš saprata, ka jāraksta pilnīgi cita mācību grāmata – akadēmiska, visaptveroša. Viņš atstāja iesākto grāmatu nomaļus un uzsāka grāmatas „Desmit Sefirot Mācība” radīšanu sešos sējumos. Grāmata ar nosaukumu „Pi Haham” („Viedā vārdi”) tā arī netika laista klajā).
Cilvēks nonāk lejup šajā pasaulē, lai, atrodoties tieši tajā, sasniegtu noteiktu mērķi. Atrisināt šo uzdevumu, kā klāsta kabalisti, ir iespējams tikai ar kabalas zinātnes palīdzību.
Attēls 4. (2). Dvēseles pārdzimšanu riņķojuma shēma.
Taču vienlaikus rodas jautājums: ar ko kabala atšķiras no visām pārējām zinātnēm? Kāpēc katram cilvēkam obligāti jāstudē kabala un ja to nedarīs, tad tiks uzskatīts, ka viņš šajā pasaulē veltīgi dzīvojis? Kā cilvēka pilnības stāvoklis saistīts ar kabalas studēšanu? Kāpēc šo zinātni nepieciešams obligāti apgūt?
Ja es nodarbojos ar pētniecību fizikas, ķīmijas vai jebkuras citas akadēmiskās zinātnes jomā, tad, zaudējot interesi vai jūtot vilšanos, es varu atlikt savas nodarbības, neviens man to neuzliek par pienākumu tikai tāpēc, ka esmu piedzimis. Turpretī kabala – pavisam cita lieta. Tas, kurš ar to nav nodarbojies, nav apguvis, nav to sevī realizējis, tiek uzskatīts par veltīgi piedzimušu.
Izskatīsim kabalistu pētnieku izvirzīto nosacījumu: „Neizzināto neaprakstām”. Ar to tiek domāts gan tas, kas šajā zinātnē vēl nav izzināts, gan tas, ko vispār nav iespējams izzināt (Augstākā spēka būtību). Tādējādi kabalisti atsakās pat tīri teorētiski, hipotētiski spriest par Augstākā spēka būtību, vēl vairāk, definēt savus pieņēmumus, piešķirt tiem nosaukumus utt. No vienas puses, mums šī zinātne ir jāapgūst, tā uzskatāmi demonstrē Augstākā spēka atklāšanas iespēju, taču no otras puses, mēs sakām, ka Augstāko spēku atklāt, sajust, pētīt, mēs varam tikai tādā mērā, kādā to izzinām tiešā veidā, attiecībā pret sevi. Tas ir, šai zinātnei ir absolūti praktisks pielietojums.
Visi definējumi, kas tiek doti Augstākajam spēkam, attiecas ne uz šī spēka būtību, bet uz gaismu, kas nāk no šī spēka, ne uz pašu avotu, bet uz to, kā šis avots mūs piepilda. Pat jēdziens „bezgalība” kabalā nozīmē gaismu, kas nāk no Augstākā spēka būtības. Par cik kabalisti pētnieki definēja, ka gaisma, kas izplatās no Radītāja būtības uz saņemošajiem radījumiem, ir bezgalīga, viņi tai piešķīra šādu nosaukumu.
Kāpēc mēs gaismu dēvējam par bezgalīgu? Tāpēc, ka atrodamies sākuma stāvoklī, kurā nav nekādu ierobežojumu piepildījuma saņemšanai. Tāpēc arī dēvējam sevi, savu kli, savu stāvokli par bezgalīgu, neizmērojamu: ņem, cik vēlies. Farmakoloģijā pastāv tāds jēdziens „quantum satis” (tik, cik nepieciešams), tas ir, līdz pilnīgam piepildījumam. Kabalā to dēvē par „bezgalību”.
Nezūdamības likumā teikts, ka aizliegts („aizliegts” kabalā nozīmē „neiespējams”) pat prātot par Augstākā spēka būtību, jo būtību nav iespējams izzināt un piešķirt tai nosaukumu, jo nosaukums norādītu uz zināmu izzināšanas pakāpi. Tādējādi tiek sacīts: „To ko neizzinām, tam nepiešķiram nosaukumu”.
Dievu, Radītāju – viss, kas attiecas uz Augstākajām pasaulēm un tas, ko cilvēks sevī skaidri nesajūt kā zinātniskus datus, kabalā pētīt ir aizliegts.
Pretstatā tam, gaismai, kas nāk no Augstākā spēka, cilvēks var dot kādus apzīmējumus un raksturojumus, pamatojoties uz savu pētījumu rezultātiem. Ņemot vērā, ka katrs no mums ir it kā gaismas iedarbības uztvērējs, jo šīs iedarbības nosaka visu mūsu eksistenci, to izpēte un pareiza izmantošana ir katra cilvēka obligāts pienākums, tāpēc ka, pateicoties tam, mēs izzinām Augstākā spēka ietekmes ceļus uz mums.
Tātad, kas mums ir jāizzina? Mums jātiecas uz to, lai Augstākā gaisma mūs piepildītu. Tās piepildījums, proti, mūsu īpašības, kuras tā maina, ir kabalas zinātnes izpētes priekšmets. Šo zinību rezultāti ir kabalas būtība, turklāt pareiza šo zināšanu izmantošana noved cilvēku pie piepildījuma ar Augstāko gaismu un tas ir cienīgs atalgojums par pūlēm.
Kabala ir lietišķa zinātne, ar tās palīdzību tiek apgūts, kā un cik lielā mērā tev sevi jāmaina un ko rezultātā tu saņemsi, kas tevi piepildīs. Tikai kli (tilpne) un or (gaisma) – nekā cita šajā zinātnē nav, izņemot nosacījumu, pie kura šī kli, proti, tilpne piepildās ar gaismu. Šo nosacījumu dēvē par „ekrānu” (ivr. „masah”) vai „līdzību”.
Attēls 5. (2). Gaisma un tilpne (or un kli).
„Zoar Grāmatā” sacīts, ka visas Augstākās pasaules radītas tikai ar vienu nolūku, lai cilvēks varētu sasniegt pilnību. Šis mērķis kalpo par cēloni visu pasauļu radīšanai: „Darbības beigas sākotnēji ir Radīšanas Nodomā”.
Viss tiek radīts, vadoties tikai no beigu stāvokļa. To nav iespējams sasniegt, ja nebūs dažu starpstāvokļu, kuri veidojas izzināšanas ceļā kā palīglīdzekļi. Galīgais rezultāts vienmēr nosaka, kam jāatrodas vidū. Izejot no galarezultāta – saplūsmes ar Radītāju – nepieciešams radīt tādus starpstāvokļus, kuri būtu pretstatā šai saplūsmei. Tie tad arī tiek dēvēti par pasaulēm.
Pamatojoties uz pirmcēloni – „sniegt radījumiem baudu ar Savu gaismu” – ir radītas Augstākās pasaules, mūsu pasaule un cilvēks, kurš sastāv no divām būtībām, kuras ietērptas viena otrā: dvēsele, kas iemiesota materiālajā ķermenī.
Tātad sākotnēji Augstākais spēks ievieto cilvēku viszemākajā no visiem iespējamiem stāvokļiem – materiālajā ķermenī ar tajā iemiesotu dvēseli un caur nonākošo lejup pasauļu sistēmu, Augstākais spēks iedarbojas uz cilvēku ar mērķi attīstīt viņa dvēseli, proti, garīgo tilpni gaismas saņemšanai tādā mērā, lai to pilnībā piepildītu. Kā sacīts: „… un zeme būs Radītāja atziņu pilna kā jūras dziļumi („zeme” ivritā „erec” no vārda „racon” – „vēlme”), jo Mani zinās visi – gan lieli, gan mazi”46.
Attēls 6. (2). Augstākā spēka iedarbība uz cilvēku mūsu pasaulē caur nonākošo lejup pasauļu sistēmu.
Absolūti visas kelim tiks izlabotas un piepildītas ar gaismu. Visas kopā tās tiek dēvētas: izlabotajā stāvoklī – dvēsele, turpretī neizlabotajā – cilvēka vēlmes.
Cilvēka dvēsele sastāv no vēlmēm piepildīt sevi ar Augstāko gaismu. Sākotnēji šīs vēlmes ir egoistiskas. Taču tas neizpaužas tikai attiecībā pret mums, patiesībā tieši kli ir tā, kas eksistē mūžīgi.
Kabalas studēšanas rezultātā, tas ir, piesaistot Augstāko gaismu, cilvēkam uz katru vēlmi – no vismazākās līdz lielākajai – rodas nolūks piepildīties, lai sasniegtu līdzību ar Augstāko spēku.
Gaisma, kas pie mums nonāk nodarbību rezultātā, pakāpeniski mūsos veido ekrānu uz katru, arvien lielāku egoistisko vēlmi.
Egoistiskā nolūka mainīšana uz altruistisko tiek dēvēta par labošanās darbību. Izlabotā vēlme, atbilstoši tās līdzībai ar Augstāko spēku, piepildās ar Augstāko gaismu, Augstākā spēka sajušanu, Radītāju. Izlabojot visu vēlmju nolūku, cilvēks izzina visu gaismu, kas no Augstākā spēka nonāk tieši pie viņa. Šādu stāvokli dēvē par personīgo labošanos. Tādā veidā cilvēks sasniedz pilnīgu vienotību ar Augstāko spēku.
Pati par sevi šāda vienotība tiek dēvēta par galīgo labošanos. No šī stāvokļa pie mums nonāk lejup gaisma, kura liek mums darboties. Katru mūsu darbību, visus mūsu stāvokļus nosaka gaisma, kas nāk no paša beidzamā stāvokļa – pilnīgas labošanās: no turienes šī gaisma mūs „velk” pie sevis.
Stāvokļi, kurus ikviens no mums sajūt katrā mirklī (vēlamies mācīties vai nē, mums ir slikti vai labi, vai arī esam aizņemti ar kaut ko citu), šķiet spontāni, haotiski. Patiesībā tas tā nav: jebkuru mūsu stāvokli nosaka Augstākais spēks, tas ir, to nosaka mūsu piepildītais izlabotais stāvoklis attiecībā pret mums tādiem, kādi esam patlaban.
Kabalā un vispār garīgajā pasaulē pastāv likums, kas vēsta: „garīgajā nekas neizzūd”. Mēs atrodamies pilnīgi izlabotā stāvoklī, tas ir vienīgais pastāvošais stāvoklis. Visi pārējie mums sajūtamie stāvokļi ir neīsti un nepieciešami tikai tam, lai mēs novērtētu, vēlētos, pareizi izprastu mūsu vienīgo stāvokli kā pilnīgi izlabotu, absolūtu un mūžīgu.
Tādējādi Radītāja līmenī mēs atrodamies vienīgajā absolūtas pilnības stāvoklī. Taču tas mums ir jāatklāj pašiem, tas ir, no neapzināta stāvokļa jāatgriežas apzinātā stāvoklī. Šis process tā arī tiek dēvēts: „tšuva” (atgriešanās). Šī atgriešanās ir mūsu sajūtās.
Vārdnīca
46 Svētie raksti, pravieša Jesajas Grāmata, 11. nod., 9. p.
Jaunākie komentāri