Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 5.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 05.kurss Komentēt

<<5.kurss-5                 5.kurss-7>>

 

Pirmā diena

1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme bija neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.

„Un Dievs šķīra gaismu no tumsas”. Ko tas nozīmē? Cilvēkam sava labošanās jāveic sekojot Radītāja darbībām. Tāpēc pirmais bauslis, kas viņam jāizpilda, nozīmē sadalīt sevī domas un vēlmes tā, lai redzētu, kuras no tām ir gaišas – „debesis” un kuras tumšas – „zeme”.

Šis process tiek dēvēts par „akarat ara” – „ļaunuma apzināšanos”, kad ar kabalistisko grāmatu studēšanas un noteikta saskarsmes loka palīdzību, cilvēks sāk analizēt, kuras no viņa īpašībām attiecas uz garīgajām, bet kuras – uz dzīvnieciskajām.

Šo īpašību pretstatīšana viena otrai, to atšķiršana, vienas īpašības atdalīšana no otras ir pirmais solis uz labošanos. Tā ir pirmā radīšanas diena, kurā notiek cilvēka iekšējā tapšana.

Otrā diena

/6/ Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” /7/ Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa. /8/ Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts – Otra diena.

Pēc tam, kad cilvēks sadalīja sevī egoistiskās un altruistiskās īpašības, viņam jāsāk egoistisko īpašību labošanas process. Kādā veidā tas tiek veikts?

Tas tiek īstenots ar Radītāja īpašas gaismas palīdzību. No Radītāja nonāk lejup divi gaismas veidi: hohma gaisma6 un hasadim gaisma7. Izmantojot hasadim gaismas īpašību, dēvētu par „ūdeņiem”, cilvēks iegūst spēju atdot – altruismu.

„Zeme” ir egoistiskā vēlme saņemt, absorbēt sevī visu – mūsu sākotnējā daba.

Ūdeņi, atdeves īpašība piesātina zemi un dara to derīgu dzīvības izveidei uz tās.

Atdeves īpašība labo egoismu, ļauj izmantot to pareizi, par labu sev un citiem. Ar atdeves īpašības palīdzību izlabotajā egoismā cilvēks sajūt Augstāko pasauli, Radītāju, redz savas iepriekšējās dzīves un savu ceļu, kas virza uz radījuma mērķi. Tieši dvēselē, kura ir mūžīga un pāriet no ķermeņa uz ķermeni, cilvēks var redzēt visu savu pārdzimšanu riņķojumu. Tas, kurš nav izlabojis dvēseli, nespēj saskatīt to, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli.

Trešā diena

/9/ Tad Dievs sacīja: “Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams”. Un tā tapa. /10/ Un Dievs nosauca sausumu: zeme, – bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam. /11/ Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī virs zemes.” Un tā tapa. /12/ Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. /13/ Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Vienkopus saplūst ūdeņi virs debesīm un atsedzas sauszeme. No ūdeņiem parādās pirmatnējās Zemes daļa. Pēc labošanās ar ūdeņiem tā kļūst derīga, lai uz tās izveidotos dzīvība, jo tagad tai vienlaikus pieder arī ūdens īpašības un zemes īpašības.

Ūdens pats par sevi ir dzīvībai tikpat postošs kā sausa zeme. Atcerēsimies, kā Noass izlaida balodi, lai tas atrastu sauszemi. Tieši uz optimāla altruistisko un egoistisko īpašību “debesis” un “zeme” savienojuma pamata cilvēka dvēselē veidota labošanās un šo Radītāja un radījuma īpašību izmantošana.

Šāda labošanās tiek dēvēta par “kav emcai” – “vidējā līnija8. Mūsu dabiskā egoistiskā būtība, kas dēvēta par zemes īpašību, ir kreisā līnija. Labā līnija – Radītāja īpašības, ūdens īpašības, altruisma, atdeves īpašības.

 

Vidējā līnija – tas, kas cilvēkam ir jāizdara: “jāizvēlas dzīve”. Tas ir, jāņem tik daudz “ūdens”, lai savienojumā ar “zemi” abas šīs līnijas papildinātu viena otru un nestu augļus. Uz šo divu īpašību optimāla savienojuma no zemes jāizaug “Dzīvības Kokam” – garīgam cilvēkam, kurš sajūt visu Universu, mūžīgi un laimīgi eksistējot visās pasaulēs.

Mūžīgi – tāpēc, ka identificējot sevi ne ar laicīgo ķermeni, bet ar mūžīgo dvēseli, cilvēks sāk sajust sevi kā dvēseli, turpretī savu ķermeni uztver kā pārejošu, pavad ietērpu. Šī ir tīri psiholoģiska pāreja un norit saskaņā ar binas īpašības iegūšanu.

Ceturtā diena

/14/ Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem, /15/ un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi”. Un tā tapa. /16/ Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. /17/ Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi /18/ un valdītu dienā un naktī, un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. /19/ Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Ceturtajā dienā parādījās debess spīdekļi, kas nosaka dienas un nakts mainīšanos, mēnešus, gadus.

Labošanās norit katrā vismazākajā Universa daļā un visā universā. Kopējā sistēma tiek dēvēta par Ādamu vai Dvēseli, bet tās sastāvdaļas – par atsevišķām dvēselēm vai “bnei adam” – Ādama dēliem. Katra atsevišķa dvēsele iziet tos pašus labošanās periodus, kurus iziet kopīgā dvēsele.

Piektā diena

/20/ Tad Dievs sacīja: “Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.” /21/ Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. /22/ Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes”. /23/ Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

„Zoar Grāmata” katru radīšanas dienu apraksta kā „Eihalot”, debess pils būvēšanu, ar to tiek saprasts (vēlmes) tukšums. Šis tukšums, atbilstoši dvēseles egoistisko īpašību labošanai uz altruistiskām, pakāpeniski piepildās ar Augstāko gaismu. Šādu stāvokli attālināti var salīdzināt ar to, ko apraksta cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Viņi stāsta par īpašu, brīnumainu, ne šīs pasaules miera un prieka sajūtu, kas tos pārņēmusi, redzot šo gaismu.

Pakāpenisks tukšuma piepildījums visas dvēseles noved pie galīgās labošanās un pilnības stāvokļa. Augstākajā pasaulē laiks nepastāv – tas izzūd, jo visi stāvokļi ir pati pilnība. Tādā pašā veidā tiek izklāstīts arī Toras vēstījums, tur neeksistē laika kategorijas dalījums, bet visu darbību nosaka tikai cēloņu un seku sakarība.

Tāpēc tālāk mēs lasām, ka cilvēks tika radīts sestajā dienā, taču, eksistējot tikai dažas stundas, grēkoja un nokrita zemākajā pasaulē. Kopā ar viņu nokrita arī visa pasaule.

Sestā diena

“Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem…”

 

Ko nozīmē, „radīja pēc tēla un līdzības”? Torā sacīts: „Be celem Elokim bara…”.

 

„Celem” nozīmē binas daļu, kas nolaižas dvēselē un piešķir tai Radītāja īpašības. Citiem vārdiem, parcufs Bina ir Augstākās vadības aparāts, kurš vada visas dvēseles, to ceļus un labošanās kārtību.

Viss, kas ar mums notiek, atkarīgs no binas. Malhut ir visu dvēseļu kopums, kuras jāizlabo. Lai izlabotu malhut, tajā no binas nonāk lejup it kā īpaša iekārta, kas ļauj to izdarīt.

Tāda „palīgiekārta”, kuru katra malhut dvēsele saņem no augšienes, tiek dēvēta par „celem” – tēlu. Ar to tiek domāts Radītāja īpašību komplekts, Viņa tēls.

Bez informācijas par radīšanas programmu, bez sajūtas, kas ļauj atrasties Universā, tas ir, bez spējas uztvert garīgās pasaules, mēs nezinām, kā rīkoties, kā izdarīt nākamo soli, nesaprotam, kas no mums tiek prasīts.

Lai cilvēkam izveidotos rakstura īpašības, kas nepieciešamas garīgai virzībai uz priekšu, augstākai pakāpei – binai viņš ir jāapmāca, jāparāda viņam, ko un kā nepieciešams darīt.

To mūsos realizē celem – palīgiekārta, kas nonāk lejup no binas. Šī palīgiekārta iekļūst mūsu dvēselē un izraisa tajā visus nepieciešamos labojumus. Tāpēc sacīts, ka ar celem palīdzību mēs veidojam sevī Cilvēku.

 

Septītā diena

Septītajā dienā cilvēks paceļas augšup arvien augstāk un augstāk. Sešas reizes viņš veica sevī atbilstošos labojumus: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Šie seši secīgie labojumi tiek dēvēti par sešām dienām vai sešām radīšanas tūkstošgadēm. Pēdējā sefira – malhut nav spējīga izlaboties pati, taču pēc sešu iepriekšējo sefirot īpašību absorbcijas, malhut no tām var saņemt to īpašības. Tāpēc septītās dienas darbības nosaka, ka viss uzkrātais un radītais sešās dienās tiek iekļauts malhutā. Sestdiena tiek uzskatīta par īpašu dienu, jo šajā stāvoklī notiek dvēseļu piepildīšana ar Augstāko gaismu. Vienīgais noteikums – „netraucēt” šim procesam, kas simboliski izpaužas sestdienas likumos.

Cilvēcei šīs septiņas dienas paiet kā septiņas tūkstošgades. Seši gadu tūkstoši ir ekvivalenti sešām nedēļas dienām – darbadienām, kuru laikā cilvēce, sākumā neapzināti, bet pēc tam apzināti, labo sevi „vaiga sviedros”. Rezultātā tā sasniedz septīto tūkstošgadi vai septīto dienu – Sestdienu, stāvokli, kurā cilvēces izlabotās īpašības no augšienes piepilda Augstākā Dievišķā baudas un pārpilnības gaisma.

Sistēma, kas vada mūsu pasauli, sastāv no 7 daļām. Tāpēc mūsu pasaulē ir dalījums ar 7 un 70: 70 pasaules tautas, 7 nedēļas dienas, 70 daļas, no kurām sastāv cilvēka dvēsele, viņa dzīves vidējais ilgums tiek aprēķināts 70 gadu garumā utt.

Viss cilvēces ceļš sastāv no 6 dienām – 6000 labošanās gadiem. Pasaules kopīgā apzinātā labošanās sākās no 1995. (5755.) gada. Laika posmā, kas atlicis līdz 6000 gadu beigām, mums, visai cilvēcei būs sevi jāizlabo un pēc tam septītajā tūkstošgadē saņemsim pelnīto atalgojumu.

Vienīgais, ko esam spējīgi izdarīt – iejaucoties procesā, kas no augšienes iedarbināts uz visām 7 tūkstošgadēm, to paātrināt. Tie, kuri spēj pietuvināties šim procesam individuāli, ātrāk par citiem sasniedz Augstāko pasauli, Augstākās absolūtās realitātes sajūtu.

Arī pats labošanās ceļš, ja cilvēki to iziet apzināti, personīgo pūliņu rezultātā, tiek uztverts kā romantiski centieni pretēji permanentai likteņa triecienu saņemšanai.

Visu Universa sistēmas uzbūvi un funkcionēšanu mēs apgūstam, lai precīzi zinātu, kur un kā mums iespējams iejaukties, kaut ko mainīt. Vispār tiešā veidā cilvēks nevar ietekmēt savu sakni, avotu, no kura ir nonācis lejā, jo atrodas pakāpi zemāk un ir šī avota atvasinājums.

Taču sevi labojot, pielīdzinot savas rakstura īpašības savai saknei, cilvēks sevī maina sajūtu attiecībā uz to, ko saņem no augšienes: likteņa triecienu, pastāvīgu nepatikšanu, dienišķo grūtību vietā viņš sāk izjust svētlaimi, mieru, pilnību un pilnīgu izzināšanu. Radītājs mūs radījis šajā pasaulē, lai mēs ar kabalas palīdzību apgūtu Augstāko pasauli un paši sāktu vadīt savu likteni.

Par laimi laiks strādā mūsu labā un tuvojas iekšējā – garīgā un ārējā – fiziskā visas cilvēces atbrīvošanās, kā sacīts par to Bāla Sulama „Priekšvārdā Zoar Grāmatai”.

Tāpat kā cilvēks nevar eksistēt mūsu pasaulē, ja viņam nav zināšanu par sevi pašu, tāpat arī viņa dvēsele pēc ķermeņa nāves nav spējīga eksistēt Augstākajā pasaulē, ja nesaņems par to iepriekšējus priekšstatus. Tāpēc kabalas zināšanas mums nodrošina ne vien komfortablu dzīvi šajā pasaulē, bet arī atalgo ar mūžīgu un absolūtu eksistenci nākamajā pasaulē.

Vārdnīca

 

6 Hohma gaisma – visa gaisma, kas nāk no Radītāja. Tā ietver sevī visu, ko Radītājs vēlas mums sniegt, tiek definēta kā radījuma būtība un dzīve.

 

7 Hasadim gaisma – gaisma, kuru radījums vēlas atdot, atgriezt Radītājam. Šī gaisma pauž milzīgu baudu no līdzības ar Radītāju, no tā, ka tu atrodies kopā ar Viņu, ka tevī ir tāda pati informācija, kuru satur Radītājs. Tu zini Viņa domas, jūtas, tu izproti to, kas ir Viņā, atrodies ar Viņu uz vienas pakāpes.

8 Trīs līnijas – sistēma, kas ļauj sasniegt līdzību ar Radītāju: kreisā līnija – vēlme saņemt (radījuma īpašība), labā līnija – vēlme atdot (Radītāja īpašība), vidējo līniju, kas ļauj līdzināties Radītājam, cilvēks veido patstāvīgi, paša centieniem.

 

<<5.kurss-5                 5.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties