Septiņas radīšanas dienas
1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme bija neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.
Tā iesākas Bereišit (Vecā Derība) – Toras (Pentateiha jeb Piecu Mozus grāmatu) pirmā nodaļa. Šie vārdi ikvienam no mums paver skatam noteiktu ainu. Esam dzirdējuši daudzus Toras satura traktējumus „peshat” līmenī – vienkāršā nozīmē. Taču šie pieejamie skaidrojumi raisa milzum daudz jautājumu, tajos pietrūkst loģikas, zinātniskas pieejas. Kā kabala izskata notikumus, kas aprakstīti Torā?
Visas svētās grāmatas runā par vienu – par Augstāko pasauli, par tās radīšanu un tikai pēc tam, kā no tās radusies arī mūsu pasaule. Turklāt tās vēsta ne vien par to, kas tur atrodas, bet ļauj izprast cilvēkam, kā saskatīt garīgo pasauli.
Pakāpeniska Augstākās pasaules atklāšana tiek dēvēta par garīgo pacēlumu vai cilvēka augšupejas garīgajiem pakāpieniem.
Grāmatas par garīgo pasauli sniedz izklāstu vairākās valodās. Kabala ir zinātne par Augstākās pasaules uzbūvi un izmanto tās aprakstīšanai sefirot, parcufim valodu, grafikus un zīmējumus. Turpretim Tora Augstāko pasauli apraksta ierastajā cilvēku valodā. Pastāv vēl teiksmu, līdzību un likumu valoda. Mēģināsim Toras valodu tulkot kabalas valodā.
Tora apraksta Augstākās pasaules dzimšanu, tās uzbūvi, attīstības plānu un pēc tam Cilvēka radīšanas procesu. Taču tas nav mūsu pasaules cilvēks. Runa iet par vēlmes baudīt radīšanu, dēvētu par Dvēseli vai Ādamu, ar mērķi piepildīt šo vēlmi – radījumu – dvēseli ar mužīgo absolūto baudu.
Šī vēlme baudīt arī ir vienīgais radījums. Izņemot radījumu, pastāv tikai Radītājs. Tāpēc viss, izņemot Radītāju, ir tikai dažādi vēlmes baudīt lielumi.
Tāpat arī mūsu pasaulē: tas, kas visus objektus atšķir vienu no otra, ir vēlmes baudīt dažādie lielumi, kuri nosaka katra objekta īpašības.
Vēlmē baudīt var izdalīt piecus līmeņus – vēlmes, proti, radījuma piecas daļas, kas dēvētas par sefirot: keter, hohma, bina, tiferet, malhut.
Radītājs vēlas Savu radījumu pilnībā piepildīt ar baudu, līdz radījums sajūt pilnību un mūžību. Tieši šādā stāvoklī atrodas Viņš Pats un tāpēc vēlas to sniegt mums.
Radītājs ir absolūts un vienīgs. Būdams Pati pilnība, Viņš vēlas arī radījumam sniegt pilnību – Savu stāvokli. Tāpēc radījuma uzdevums – sasniegt Radītāja pilnību, spēja saņemt to, ko Viņš vēlas dot.
Kabala neizzina to, kas noris mūsu pasaulē, tās izpētes objekts – Augstākā pasaule, no kurienes spēki nonāk lejup mūsu pasaulē, radot un izraisot tajā visus notikumus. Studējot kabalu, cilvēks sāk redzēt Augstāko pasauli.
Augstākās pasaules redzējumā, cilvēks skaidri izzina Radītāju un to, kādā veidā Viņš radījis garīgo pasauli. Šis Radītāja akts kabalā tiek dēvēts par Radīšanas pirmo dienu. Savās sekojošās darbībās, proti, tā saucamajās turpmākajās dienās, Radītājs radīja Augstākās pasaules vadošos spēkus. Pēdējā, sestā Radītāja darbība – sestā radīšanas diena bija Ādama radīšana.
Ņemot vērā, ka Ādams bija pēdējā Radītāja darbība, viņš arī nosaka visas radīšanas mērķi. Viss, kas tika radīts iepriekš, bija paredzēts viņam. Kādas darbības Ādamam jāveic pēc Radītāja ieceres? Ādamam jāsasniedz līdzība ar Radītāju, visā jākļūst Viņam līdzīgam un Radītāja vietā jāpārvalda viss radītais, savs liktenis.
Turklāt cilvēkam patstāvīgi jāsasniedz šis visaugstākais, absolūtais stāvoklis. Tas nozīmē, ka vispirms viņam jānonāk vissliktākajā stāvoklī, pilnīgi pretējā Radītājam, bet pēc tam saviem spēkiem no tā jāpaceļas.
Ar kabalas palīdzību cilvēks redz mūsu pasauli, Augstāko pasauli un šo pasauļu mijiedarbību. No Augstākās pasaules pie cilvēka nonāk informācijas plūsma un viņa acu priekšā realizējas matērijā. Cilvēka reakcija uz šo informāciju paceļas uz Augstāko pasauli un tur nosaka, kādā veidā (labā vai sliktā) nonāks lejā un materializēsies viņa nākotne, viņa rītdiena.
Tora sākas ar vārdu: „Iesākumā” (Bereišit) – ar radījuma attalināšanos no Radītāja. Pats vārds „Bereišit” cēlies no vārda „bar” – „ārpus”, tas ir, attēlo atdalīšanās procesu no Radītāja savrupā stāvoklī, starp debesīm un zemi.
„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi”. Debesis ir sefira bina ar tās altruistiskajām īpašībām. Zeme – sefira malhut ar tās egoistiskajām īpašībām. Starp šīm divām polārām īpašībām, uz kuru pamata darbojas visa Universa sistēma, piekārtā stāvoklī atrodas cilvēka dvēsele.
Tora sākas ar visas radības, Augstākās pasaules dzimšanu un cilvēka – Ādama –dvēseles radīšanu, taču ne no radīšanas beigām.
Toras mērķis – iedot mums šajā pasaulē instrukciju, kādā veidā mēs varam sasniegt pašu labāko, pilnības stāvokli.
Savā sākumstāvoklī radījums vai dvēsele, vai Ādams, nosauciet to kā vēlaties, nav izlabots. Tam sevi ir jāizlabo, līdz tiks sasniegts stāvoklis „Labošanās beigas”.
Iedomājieties, ka instruments, ar kuru jums jāstrādā, ir sabojāts. Tātad vispirms mums tas jāsalabo, bet pēc tam jāizmanto. Tora runā tieši par to, kā mēs varam izlabot nederīgu instrumentu – no augšienes mums doto mūsu dvēseli.
Visa labošanās procesa gaitā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm – augstāko un zemāko. Viņa dvēsele šajā periodā iegūst nepieciešamās iemaņas, zināšanas, pieredzi, taču galvenais – cilvēkam rodas jaunas sajūtas, izveidojas jaunas, garīgās īpašības.
Tāpēc pilnībā izlabojot savu dvēseli, cilvēks iegūst tādas īpašības, pateicoties kurām spēs pastāvēt Augstākajā pasaulē, mūžības, miera, pilnības stāvoklī.
Šis īpašais stāvoklis nekur netiek aprakstīts – ne kabalā, ne Torā, jo nepakļaujas nekādam salīdzinājumam, jo mūsu valodā tam nav analoga. To sasniedz tikai tie, kuri iziet visus iepriekšējos labošanās stāvokļus un pabeidz labošanos.
Aiz labošanās beigu robežām izplešas sfēra, kurā atrodas tā dēvētie „Toras noslēpumi”, par kuriem ir tikai nenozīmīgi mājieni „Zoar grāmatā” un Talmūdā. Tiek minēti īpašie slepenie stāvokļi „Maase Merkava” un „Maase Bereišit”. Taču tie patiešām ir tikai mājieni, turklāt īstenībā šos stāvokļus, šīs garīgās sfēras nav iespējams nodot vārdos, jo mūsu vārdi, burti, jēdzieni ņemti no Labošanās sfēras un tikai tajā ir derīgi.
Tas, kas atrodas augstāk par Labošanās sistēmu, mums pilnīgi nav uztverams un tāpēc nekādā veidā nevar tikt izteikts cilvēku valodā, iespiests mūsu koordinātu, nosacījumu, iztēles sistēmā.
„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi…” – šeit tiek runāts par divu īpašību radīšanu: egoistiskās un altruistiskās. Ar altruistiskās īpašības „debesis” palīdzību tiek labota egoistiskā „zemes” – dvēseles īpašība. Viss labošanās process noris septiņu stāvokļu laikā, kurus dēvē par „septiņām radīšanas dienām”.
Šim nosacītajam apzīmējumam, protams, nav nekāda sakara ar zemes dienām. Šeit netiek runāts par zemes diennaktīm, fiziskām gaismas vai tumsas īpašībām. Runa iet par garīgajiem stāvokļiem, par cilvēka, kurš iziet šīs labošanās stadijas, garīgajām sajūtām, par sistēmu, kurā labojas viņa dvēsele, kura pagaidām vēl atrodas līmenī „Zeme”.
Nepieciešams pacelt dvēseli no malhut sefiras līmeņa uz binas sefiras līmeni, tas ir, egoistisko malhut īpašību pārveidot altruistiskā binas īpašībā. Tas sasniedzams septiņu secīgu labojumu ceļā, dēvētu par „septiņām nedēļas dienām”.
Tora skaidro, kas „katrā dienā” cilvēkam jādara ar savu dvēseli.
Jaunākie komentāri