2.4. Zaru valoda – Augstākās pasaules jēdzienu izskaidrošanas līdzeklis
Kabalisti savai zinātnei izvēlējās īpašu valodu, kuru nosauca par „zaru valodu”.
Šādas izvēles iemesls saistīts ar to, ka viss mūsu pasaulē ir radīts un ir vadāms: nedzīvais, augu, dzīvnieks, cilvēks. Viss, kas ar tiem ir noticis, notiek un arī notiks, tas ir, visi objekti un to vadīšana nonāk lejup12 no Radītāja, caurvij visas garīgās pasaules13, līdz izpaužas mūsu pasaulē.
Viss, kas pastāv mūsu pasaulē, noteiktā secībā sākas Augstākajā pasaulē, pēc tam pakāpeniski nonāk lejup mūsu pasaulē. Visi mūsu pasaules objekti ir Augstākās pasaules produkts. Kabalisti redz augstāko objektu, sakni un zemāko objektu mūsu pasaulē, kurš neapzināti, nemanāmi saņem iedarbību no Augstākā, ir Viņa veidojums un atrodas Augstākā varas ietekmē. Viņi precīzi var noteikt, kas un ar ko ir saistīts. Tādējādi objektus, kas ir saknes un kas atrodas Augstākajās pasaulēs, kabalisti var dēvēt mūsu pasaulē esošo materiālo seku, zaru vārdos.
Ņemot vērā šo aspektu, radās nosaukums: „zaru valoda”, ne sakņu valoda – tāpēc ka zaru nosaukums tiek dots tieši saknēm un ne otrādi. Tādā veidā kabalisti atklāja valodu, kas skaidri apraksta garīgo pasauli ar mūsu pasaules vārdiem. Cita valoda nevar pastāvēt, jo neeksistē vārdi, kas būtu saprotami tiem, kuri atrodas abās pasaulēs.
Tātad, lai aprakstītu Augstāko pasauli, kabalisti izmanto mūsu pasaules nosaukumus un ar to palīdzību apraksta augstākos objektus14, kuri ir mūsu pasaules saknes.
Attēls 2.4.1. Augstākās pasaules apraksta shēma ar mūsu pasaules nosaukumu palīdzību.
Ja cilvēks to nezina, kabalas grāmatas saturā viņš redz tikai stāstu par mūsu pasauli. Kabalistu šie vārdi nemulsina, viņš skaidri spēj iztēloties, par ko iet runa, jo tieši zina, kādam zaram, kādām sekām mūsu pasaulē atbilst attiecīgā sakne Augstākajā pasaulē.
Uzskatāmībai minēsim kabalistiskā skaidrojuma piemēru par sacīto Pentateihā:
Pentateihs sākas ar vārdiem: „Iesākumā” (Bereišit) – sākot ar radījuma attālināšanās15 procesu no Radītāja. Pats vārds „Bereišit” cēlies no vārda „bar”, kas nozīmē „ārpus”. Tādā veidā tur tiek runāts par atdalīšanos no Radītāja un pāriešanu atsevišķā stāvoklī, starp debesīm un zemi.
„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi”. Debesis ir sefira bina16 ar tās altruistiskajām īpašībām. Zeme ir sefira malhut17 ar tās pasaulīgajām, egoistiskajām īpašībām. Starp šīm divām polārām īpašībām, pamatojoties uz kurām darbojas visa Universa sistēma, atrodas cilvēka dvēsele18.
Pentateihs sākas ar visa radītā dzimšanu, Augstāko pasauli un cilvēka, Ādama – dvēseles19 radīšanu, bet ne ar radījuma beigu fāzi. Pentateiha uzdevums ir dot mums šajā pasaulē instrukciju, kādā veidā mēs varam sasniegt vislabāko, pilnības stāvokli.
Savā sākuma stāvoklī radījums (dvēsele) ir neizlabots. Radījumam sevi ir jāizlabo20 pašam, jāsasniedz stāvoklis „labošanās beigas”21. Iedomājieties, ka jums ir bojāts instruments, ar kuru jums jāveic darbs. Sākumā jums tas jāsalabo un tikai pēc tam to var izmantot. Pentateihs runā tieši par to, kā izlabot šo bojāto instrumentu – dvēseli, kas mums iedota no augšienes.
Labošanās procesā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm22 – Augstāko un zemāko. Šajā periodā viņa dvēsele iegūst nepieciešamās iemaņas, zināšanas, pieredzi, taču galvenais – cilvēkam rodas jaunas sajūtas, jaunas garīgās īpašības. Tad, kad cilvēks pilnībā izlabo dvēseli, viņš iemanto īpašības, pateicoties kurām spēs eksistēt Augstākajā pasaulē, mūžībā, mierā, pilnībā.
Šis īpašais stāvoklis netiek aprakstīts ne kabalā, ne Pentateihā tikai tāpēc vien, ka to nav iespējams aprakstīt, jo tam nav analoga mūsu valodā. To spēj izzināt tikai tie, kuri iziet visus iepriekšējos labošanās stāvokļus un sasniedz labošanās beigas.
Aiz Labošanās Beigu robežām atrodas sfēra, kas nekur nav aprakstīta. Šos stāvokļus, šīs garīgās sfēras nav iespējams paust vārdos, jo mūsu vārdi, mūsu burti, mūsu jēdzieni ņemti no Labošanās stadijas un tikai tajā ir derīgi. Tas, kas atrodas augstāk par labošanās sistēmu, mēs pilnīgi nesajūtam un tādējādi to nav iespējams paust cilvēku valodā, nav iespējams iespiest mūsu koordinātēs, nosacījumos, izpratnē.
„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi…” – ar to tiek izprasta divu īpašību radīšana: egoistiskās23 un altruistiskās24. Ar altruistiskās īpašības palīdzību – „debesis”, tiek labota egoistiskā „zemes” īpašība – dvēsele. Labošanās notiek septiņu stāvokļu garumā, kurus dēvē par „septiņām radīšanas dienām”.
Šim nosacītajam nosaukumam, protams, nav nekāda sakara ar zemes dienām. Tas nenozīmē, ka runa iet par gaismu vai tumsu to fiziskajā izpratnē. Šajā vietā tiek runāts par garīgajiem stāvokļiem, par cilvēka, kurš iziet labošanās stadijas, garīgajām izjutām, par sistēmu, kurā tiek labota dvēsele un kura vēl atrodas „zemes” līmenī.
Dvēseli nepieciešams pacelt no malhut sefiras līmeņa uz binas sefiras līmeni, tas ir, egoistiskā malhut īpašība jāpārveido altruistiskajā binas īpašībā. Tas tiek sasniegts ar septiņiem secīgiem labojumiem, dēvētiem par „septiņām radīšanas dienām”. Tādā veidā Pentateihs paskaidro, kas cilvēkam „katrā dienā” ir jādara ar savu dvēseli.
Vārdnīca
12 Nonāk lejup = rodas = tās ir sekas.
13 Garīgās pasaules (Augstākās pasaules) – visiespējamākās Radītāja sajušanas daļējas pakāpes. Izzināšanas pakāpes dēvē par Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādama Kadmona pasaulēm. Tad, kad cilvēks pilnīgi izlabojas, viņa stāvoklis (pakāpe) tiek dēvēts par Bezgalības pasauli.
14 Augstākie objekti – katrs spēks, garīgās pasaules objekts ir vēlme (ivritā „racon”), kopīgās vēlmes sniegt baudu radījumam daļa.
15 Radījuma attālināšanas process – garīgo pasauļu radīšanas process, šīs pasaules pakāpeniski apslēpj gaismu un līdz ar to attālina radījumu no Radītāja, līdz pat saiknes sajūtas zaudēšanai ar Viņu (stāvoklis „mūsu pasaule”).
16 Sefira bina: sefira ir atsevišķa vēlme, Bezgalības pasaules kopīgās monolītās vēlmes daļa. Katra sefira (kopā to ir desmit) ierobežo gaismas saņemšanu pēc savas sapratnes tikai tai raksturīgajā gaismas kvantitātes un kvalitātes veidā, atkarībā no sava „rakstura”. Bina ir gaismas īpašība, kurā tiek sajusta bauda no atdeves sajūtas Radītājam, no līdzības Viņam. Šī bauda tiek dēvēta par or hasadim.
17 Sefira malhut – pabeigts, patstāvīgs radījums, kurš pats vēlas saņemt un jūt sevi kā saņemošais.
18 Cilvēka dvēsele sastāv no diviem komponentiem – no gaismas (baudas) un tilpnes (vēlmes pēc šīs baudas). Šis garīgais orgāns (dvēsele) pakāpeniski attīstās cilvēkā, kurš atrodas mūsu pasaulē, ja viņš apgūst un pilda garīgos likumus.
19 Cilvēks, dvēsele, Ādams – arī „pirmais cilvēks”, „Ādams Rišons” – Radītāja radītā vienotā dvēsele, kas sastāv no daļām (atsevišķām dvēselēm), kuras satur sevī visas pārējās daļas pēc hologrāfiskās ainas principa (viss visos).
20 Labot, labošanās – tieksmes „baudīt sevis dēļ” mainīšana uz tieksmi baudīt tādēļ, ka to vēlas Radītājs (Augstākais spēks).
21 Labošanās beigas – visa Universa galīgais stāvoklis, kad zemākais radījuma punkts sasniedz to pašu stāvokli, kāds ir augstākajam. Pilnīga savu īpašību izlabošana un attiecīgi pilnīga saplūsme ar Radītāju.
22 Pasaule, pasaules (ivr. „olam” – no vārda „apslēptība”) – katra pasaule ir noteikta Radītāja gaismas vājināšanās (apslēptības) pakāpe.
23 Egoistiskā (īpašība) – vēlme baudīt sevis dēļ.
24 Altruistiskā (īpašība) – vēlme atdot, nolūks „atdeves dēļ”.
Jaunākie komentāri