2.2. Pentateihs – Radītāja izzināšanas pakāpienu apraksts
Atklāsim Pentateihu (piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā), kurā jau no pirmās lappuses sākas apraksts par pasaules radīšanu.
„Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Un gaisma tapa.”
Iztēlojieties mūsu Visumu: bezgalīgs galaktiku daudzums, zvaigžņu sakopojums, zvaigznes ar to planetārajām sistēmam. Tagad iedomājieties, ka mēs novirzām Visumu no šī apjoma, kurā tas pastāv. Kā iespējams iztēloties radušos tukšumu, kur nav nekā, kas varētu dot pamatu tā dimensijai, aprakstam?
Visas parādības mēs uztveram kustībā un laikā, saistām ar noteiktu vietu. Ja apturēt kustību, mūsu dzīve pārtrauks savu eksistenci. Mēs nespējam iedomāties kaut ko absolūti statisku, sastingušu laikā, kam nav gabarītu. No šejienes izriet īpašs noteikums, kas mums ir jāiegaumē kā galvenais mūsu attieksmē pret Pentateihu: mums ir jāatceras vienreiz par visām reizēm, ka Bībeliskais teksts ir tikai mūsu pasaules vārdi (ne objekti!) un tas, kas aiz tiem stāv, ir garīgie objekti, saknes, kas uz mūsu pasauli neattiecas.
Pentateihs ir Radītāja svētie vārdi, tas ir, Radītāja9 izzināšanas pakāpes, jo vārds nozīmē izzināšanu. Tas līdzinās tam, kā mūsu pasaulē mēs dodam vārdu objektam saskaņā ar tā izpausmēm mūsu sajūtās. Kabalisti apraksta pietuvināšanās pakāpes Radītājam, savu Radītāja sajušanu.
Garīgajā pasaulē nav ne ķermeņu, ne laika, ne telpas. Tas nozīmē, ka garīgajām kategorijām nav nekādas saiknes ar mūsu iztēli, mūsu dabu, mūsu sajūtām un mūsu vārdu krājumā neeksistē vārdi, kas ļautu attēlot šādus jēdzienus. Garīgā pasaule neskar cilvēciskās sajūtas. Lai gan arī nespējam iedomāties pasauli, kurā neeksistē laiks, telpa, kustība, taču, neskatoties uz to, mums jāpieņem, ka šādu jēdzienu garīgajā pasaulē nav.
2.3. Radīšanas nodoms un kabalas valoda
Visas pasaules, ieskaitot mūsu pasauli, tāpat arī objekti, kas tajās atrodas, apvienojas vienotā Radītāja Nodomā – dot bezgalīgu piepildījumu radījumam – dvēselei10. Tā ir vienīgā doma, un mērķis ietver sevī visu radīšanas procesu – no sākuma brīža līdz tā beigu posmam. Ciešanas, kuras sajūtam, mūsu darbu ar sevi un atalgojumu nosaka tikai šī doma.
Garīgās pasaules apraksts atspoguļo cilvēka dvēseles un tās pietuvināšanās pakāpes Radītājam, tas ir, arvien lielāku Radītāja sajušanu. Kopīgo dvēseli11 kabala dala daļās, katrai no tām piešķirot noteiktu nosaukumu atbilstoši tās īpašībām un apraksta šo sastāvdaļu darbības.
Tā ir jūtu valoda, kas ļauj izmantot grafikus, zīmējumus, formulas. Taču, kā šādos precīzos pētījumos un aprakstos iespējams izmantot aprobežoto zemes valodu, kas radusies, pamatojoties uz „mūsu pasaules” subjektīvajām sajūtām, un kā ar tās palīdzību nodot garīgā objektīvās sajūtas? Pat ja runājam par smalkāko, garīgai pasaulei tuvāko jēdzienu „gaisma”, arī tā tiks uztverta kā saules vai prāta gaisma, kas nekādā veidā nebūs atbilstoša garīgai gaismai. (Starp citu, arī mūsu pasaulē gaisma ir visneizzinātākā parādība, neskatoties uz visām korpuskulārām, viļnu un citām teorijām.)
Mūsu pasaulē pastāv arī cits priekšstats par gaismu. Piemēram, ja runa iet par kādu prieku, mēs sakām: gaišs dvēselē, tas ir kā gaismas stars.
Es piemeklēju vārdus atbilstoši savām sajūtām, izsaku tos citam cilvēkam un tie izraisa viņā attiecīgas sajūtas atbilstoši viņa izpratnei. Kur tad atrodas šis vienotais etalons, ar kura palīdzību iespējams izmērīt mūsu sajūtu līdzību par vienu un to pašu jēdzienu, kas tiek nodots ar vārda palīdzību?
Manām sajūtām nav obligāti jabūt identiskām ar sarunbiedra sajūtām. Es izraisu viņā tikai līdzības iespaidu – līdz ar to beidzas visa mūsu „valodas kopība”. Taču, pat ja mūsu pasaulē mēs neesam spējīgi precīzi paust savas sajūtas, kā tādā gadījumā ir iespējams izmantot šo valodu garīgo kategoriju aprakstīšanai? Garīgā pasaule taču ir sajūtu pasaule, tajā neeksistē ķermeņi un objekti, bet pastāv tikai vēlmes un to sajūta. Pie tam, kā saka kabalisti, tā ir absolūti precīza uztvere un tāpēc tai nepieciešama absolūti precīza, atbilstoša apraksta valoda.
Mēģiniet dot pareizu vērtējumu jūsu emocionālajam stāvoklim, salīdziniet to grafiski ar cita cilvēka noskaņojumu, salīdziniet procentuāli ar personīgajām vakardienas sajūtām un pārdzīvojumiem, mēģiniet izpaust visas pašsajūtas nianses skaitliski, atkarībā no sajūtām – trauksmes, noguruma, bailēm, diennakts laika, apkārtējās cilvēku vides, nespēka utt. Mūsu pasaulē mēs nespējam precīzi graduēt parādības, kuras attiecas uz mūsu iekšējām sajūtām.
Savstarpējā saikne starp manu pieskārienu kaut kam karstam un emocionālo pacēlumu galvas smadzenēs, tāpat ir atkarīga no mana noskaņojuma, pašsajūtas, trenētības un citiem faktoriem, kuri katram cilvēkam ir ļoti individuāli.
Mēs neprotam procentuālās attiecībās, pēc skaita un kvalitātes salīdzināt baudījumu no mūzikas ar baudu no garda ēdiena. Taču, ja mūsu valoda ir tik primitīva, aprobežota, subjektīva un neprecīza, tad kā kabalisti to spēja izmantot, lai aprakstītu garīgās, absolūti precīzās, jutekliskās darbības un kāpēc izmantoja tieši šo valodu, bet neizveidoja īpašu valodas nodošanas veidu?
Ja precīzajā zinātnē nepareizi tiek izmantots pat viens simbols, tad tas, kurš pazīst šo simbolu, taču nezina, ka tas izmantots kļūdaini, nespēs saprast, kāpēc radušies tādi rezultāti. Viņam tas būs pilnīgi apšaubāms zinātnisks apgalvojums. Taču tas, kurš nepazīst simbolus, uztvers aprakstu kā īstenību un kļūdīsies!
Vardnīca
9 Radītājs – atdeves spēks, vēlme atdot, sniegt baudu.
10 Cilvēka dvēsele (radījums) sastāv no diviem komponentiem – no gaismas (baudas) un tilpnes (vēlmes pēc šīs baudas), pie tam tilpne ir dvēseles būtība, turpretī gaisma, kas to piepilda, ir bauda, ko sagatavojis Radītājs.
11 Kopīgā dvēsele (Ādams Rišons) – Radītāja radītā vienotā dvēsele, kas sastāv no daļām (atsevišķām dvēselēm), kas satur sevī visas pārējās daļas.
Jaunākie komentāri