1.3. Divu teoriju salīdzinošā analīze
1) Visuma rašanās process un dzīvības izcelšanās uz Zemes
Evolūcijas modelis pamatojas uz pakāpeniskas mainības principu un paredz, ka dzīvība uz Zemes dabiskās attīstības procesā ir sasniegusi sarežģītu un augsti organizētu stāvokli.
Kreacionisma modelis izšķir īpašu, sākotnējās radīšanas momentu, kad svarīgākās nedzīvās un dzīvās sistēmas tika radītas pabeigtā un pilnīgā veidā.
2) Virzošie spēki
Evolūcijas modelis apgalvo, ka par virzošajiem spēkiem kalpo nemainīgie dabas likumi. Pateicoties šiem likumiem, tiek realizēta ģenēze un visa dzīvā pilnveidošana. Evolucionisti uz to attiecina arī bioloģiskās atlases likumus, kuru pamatā ir sugu cīņa par izdzīvošanu.
Kreacionisma modelis: vadoties no tā, ka dabiskie procesi mūsdienās neveido dzīvības, nerealizē sugu formu veidošanos un pilnveidošanos, kreacionisti apgalvo, ka viss dzīvais tika radīts pārdabiskā veidā. Tas paredz Augstākā Saprāta esību Visumā un tā spēju iecerēt un realizēt visu šobrīd pastāvošo.
3) Virzošie spēki un to izpausme mūsdienās
Evolūcijas modelis: saskaņā ar virzošo spēku esošo nemainību un augšupeju, dabas likumi, kas radījuši visu dzīvo, darbojas arī patlaban. Evolūcija, būdama to darbību atvasinājums, turpinās arī šodien.
Kreacionisma modelis: pēc radīšanas akta pabeigšanas, radīšanas procesi atbrīvoja vietu saglabāšanas procesiem, kas uztur Visumu un nodrošina tam paredzētā noteiktā uzdevuma izpildi. Tādējādi apkārtējā pasaulē mēs vairs nevaram vērot radīšanas un pilnveidošanās procesus.
4) Attieksme pret pastāvošo pasaules kārtību
Evolūcijas modelis: šodien eksistējošā pasaule pirmsākumos atradās haosa un juku stāvoklī. Laika gaitā, pateicoties dabas likumu darbībai, tā kļūst arvien organizētāka un sarežģītāka. Procesiem, kas liecina par pastāvīgu pasaules pilnveidošanos, jānorisinās arī mūsdienās.
Kreacionisma modelis attēlo pasauli jau radītā, pabeigtā veidā. Ņemot vērā, ka sākotnējā kārtība bija absolūta, tad uzlaboties tā vairs nevar un laika gaitā tai jāzaudē sava pilnība.
5) Laika faktori
Evolūcijas modelis: lai novestu Visumu un dzīvību uz Zemes līdz mūsdienu sarežģītajam stāvoklim ar dabas procesu palīdzību, nepieciešams pietiekami ilgstošs laiks, tāpēc evolucionisti Visuma vecumu nosaka 13,7 miljardu gadu garumā, bet Zemes – 4,6 miljardi gadu.
Kreacionisma modelis: pasaule tika radīta neiedomājami īsā laikā. Saskaņā ar to kreacionisti operē ar nesalīdzināmi mazākiem skaitļiem Zemes vecuma un dzīvības noteikšanai uz tās.
1.4. Secinājumi
Jautājums par korelāciju starp Bībeles stāstiem un mūsdienu zinātnes datiem kopš seniem laikiem nodarbināja un turpina nodarbināt gan ticīgo, gan arī ateistu iztēli. Pirmie vēlētos samierināt reliģisko viedokli ar zinātnisko, par spīti to acīmredzamajām nesakritībām, turpretim otrie – rast pierādījumus par labu Bībelei vai zinātnei.
Problēma ir tajā apstāklī, ka lielākā zinātnieku daļa pieturas pie Darvina teorijas, taču nespēj paskaidrot, kā radies Universs un kāpēc izcēlās dzīvība. Evolūcijas teorijas pamatprincipi paši par sevi neizskaidro ne sugu daudzveidību, ne vienveidību; ne organisma sarežģītību, ne vienkāršību. Rezultātā viss tiek nosacīts ar sākotnēji noteiktiem apstākļiem. Var noskaidrot jautājumu, kāpēc labvēlīgā vidē izcēlās zīdītāji, taču uz ko attiecināt šīs vides rašanos? Kā paskaidrot, kāpēc apstākļos, kad ir jūras ūdens, ar ogļskābi piesātināts gaiss un saules gaisma, izcēlusies visa dzīvības daudzveidība?
Otrs dabiskās atlases autors Alfrēds Volless (1823. g. – 1913. g.) vispār neiedrošinājās piemērot to cilvēkam, nespējot rast izskaidrojumu tādām īpašībām, kā „spēja izprast telpas un laika, mūžības un bezgalības idejas, spēja uz dziļu estētisku baudījumu ar noteiktu formu un krāsu kombinācijām. Visbeidzot spēja uz abstraktiem jēdzieniem par formām un skaitļiem, kuru rezultātā top matemātiskās zinātnes. Kādā veidā viena vai otra no šīm spējām varēja sākt savu attīstību, ja tās nespēja sniegt nekādu labumu cilvēkam viņa sākotnējā, barbariskajā stāvoklī?” Volless pieļāva, ka cilvēka evolūciju virzīja „Augstāka saprātīga būtne, līdzīgi tam, kā mēs pārvaldām mājdzīvnieku un augu attīstību”. Dzīvo būtņu „kāpnes”, no pamata līdz to augstākajiem pakāpieniem, tika veidotas ar kāda pārvaldoša spēka palīdzību, šis spēks uzskata par labāku neafišēt savus nolūkus.
Reliģiskie avoti, interpretējot svētos rakstus, burtiski apgalvo, ka Dievs radījis pasauli sešās dienās. Pēdējos gados ir mēģināts zinātniski pierādīt to, kas aprakstīts Bībelē. Par piemēru šeit var kalpot divas grāmatas, kuras uzrakstījis pazīstamais fiziķis Dž. Šrēders, viņš apgalvo tajās, ka Bībeles stāsts un zinātnes dati nav pretrunā viens ar otru. Viens no Šrēdera svarīgākajiem uzdevumiem bija Bībeles stāsta par pasaules radīšanu sešās dienās saskaņošana ar zinātniskajiem faktiem par Visuma pastāvēšanu 15 miljardu gadu garumā.
Izskaidrojumi, kas bieži vien tiek izvirzīti no citu zinātnieku puses, noved pie domas, ka vārds „diena” Bībelē nav interpretējams burtiski, ņemot vērā, ka tas, kas mums šķiet miljardi gadu, Dievam var nozīmēt vienu „dienu”. Daži pasaules radīšanu sešās dienās pūlas izskaidrot, izmantojot relativitātes teoriju un apgalvojot, ka dažādās skaitīšanas sistēmās laiks rit ar dažādu ātrumu. Arheoloģijas dati liecina, ka visas teorijas, kas virzītas uz Bībeles stāstu un zinātnes datu sakritības pierādīšanu, neiztur elementāru izskatīšanu.
Tādējādi neviena no teorijām šobrīd nav apveltīta ar tādu spēku, lai spētu piedāvāt cilvēcei noteiktu, drošu ideju, kas varētu tikt izplatīta kā pamats, kas apvieno reliģijas, tautas un intelektuāli filozofiskos virzienus vienā veselumā.
Jaunākie komentāri