Papildmateriāls
Iegūstot absolūtas zināšanas par Universa rašanos, dažādu laiku kabalisti mantojumā atstājuši Radīšanas procesa „apliecinošus” aprakstus. Visdetalizētākā un mūsdienīgākā (ne alegoriskā, kā tas pieņemts daudziem kabalistiem) valodā par to raksta ARI86, viens no izcilākajiem kabalistiem, kas dzīvoja 16. gadsimta sākumā.
Zini, ka pirms radīšanas sākuma bija tikai visa ar sevi aizpildoša gaisma.
Un nebija brīvas neaizpildītas telpas –
Tikai bezgalīga, vienmērīga gaisma visa sevi piepildīja.
Un kad Viņš nolēma radīt pasaules un radījumus, kas tās piepildītu,
Ar to atklājot savu pilnību,
Kļūstot par iemeslu pasauļu radīšanai,
Ierobežoja Viņš sevi savā centrālā punktā –
Saspiedās gaisma un attālinājās,
Atstājot brīvu, ar neko neaizpildītu telpu.
Vienmērīga bija gaismas saspiešanās apkārt centrālam punktam,
Līdz tukšā vieta ieguva apļa apveidu,
Jo tā izpaudās gaismas ierobežojums.
Un tā, pēc šīs saspiešanās, ar gaismu piepildītā telpas centrā
Izveidojās apaļš tukšums, un tikai tad
Izveidojās vieta, kur vārētu eksistēt radījumi un veidojumi.
Un no bezgalīgas gaismas izstiepās taisns stars,
No augšas uz leju tas nolaidās tukšās telpas iekšienē.
Nolaižoties pa staru, bezgalīga gaisma izstiepās lejup,
Un šajā tukšajā telpā radīja pilnīgi visas pasaules.
Pirms šīm pasaulēm bija Bezgalīgais,
Savā pilnībā tik skaists,
Ka radījumam nav iespējams aptvert tā pilnību,
Un radīts saprāts nevar Viņu sasniegt,
Jo Viņam nav vietas, robežu un laika.
Kā stars nolaidās gaisma
Pie pasaulēm, kuras atradās tukšā un tumšā telpā.
Tā katras pasaules apveidi pēc savas nozīmes nostājās tuvāk gaismai,
Līdz beidzot atrodam mūsu materiālo pasauli, šo pasauļu pašā centrā,
Visu apveidu stindzinoša tukšuma pašā centrā.
Un tik tāli no Bezgalīgā – tālāk par visām pasaulēm,
Un tāpēc materiāli tik bezgalīgi zemu –
Jo tā atrodas visu apveidu vidū –
Pašā stindzinošākajā tukšuma vidū.
Mēģināsim detalizētāk analizēt šo unikālo vēstījumu par pasaules radīšanu, kas tika uzrakstīts aptuveni pirms 500 gadiem.
Zinātnieka un kabalista doktora Mihaela Laitmana komentārs.
Zini, ka pirms radīšanas sākuma bija tikai Augstākā, visa ar sevi aizpildoša gaisma.
ARI stāsta, ka sākotnēji eksistēja tikai vienkārša, ne ar ko neierobežota gaisma. Šī gaisma mums ir Radītājs, jo Viņš radīja mūs – radījumu, vēlmi Viņu baudīt. Izņemot šo gaismu, sākotnēji nekas cits neeksistēja.
Un nebija brīvas, neaizpildītas (ar šo gaismu) telpas –
Ko nozīmē – brīvas? Tas nozīmē, ka nekas šajā telpā neeksistēja, kas liktu šķēršļus gaismai, to atstumtu. Neeksistēja telpa, nepiepildīta ar gaismu, kas būtu šīs gaismas tukša.
Tikai bezgalīga, vienmērīga gaisma visa sevi piepildīja.
Tikai bezgalīga – visaptveroša, ne ar ko neierobežota, vienmērīga – bez jebkādām izmaiņām, jo izmaiņas norāda uz noteiktām robežām. Attiecībā uz šādu stāvokli, runa iet par Bezgalības pasauli, jo mēs runājam par Augstākās gaismas izpausmi kādā vietā, kuru tā apklāj pilnīgi, bezgalīgi, absolūti vienmērīgi, bez jebkādām izmaiņām
Attēls 1. Bezgalības pasaule.
Un kad Viņš nolēma radīt pasaules un radījumus, kas tās piepildītu,
Un kad Viņš nolēma – šī Augstākā vienmērīgā gaisma – radīt pasaules, tas ir, Viņš nolēma sākt sevi apslēpt, pakāpeniski ierobežot savu klātbūtni tajā vietā, kuru sākotnēji pilnībā aizpildīja, kur pilnībā sevi atklāja. Tas nozīmē, radīt apslēptības pakāpes, dēvētas par pasaulēm (pasaules = apslēpjošas Radītāju).
Attēls 2. Augstākās gaismas ierobežošanās.
No sacītā ir saprotams, ar kādu nolūku Viņš sāka sevi apslēpt, pakāpeniski ierobežot savu klātbūtni: lai, pateicoties ierobežojumiem, rastos radījumi, kas apdzīvo šīs pasaules. Atkarībā no tā, kādā pakāpē gaisma (Radītājs) sevi apslēpj, tādā pakāpē šajās vietās var rasties radījumi.
Ar to atklājot savu pilnību,
Tieši ierobežojot Sevi ar to, ka Sevi apslēpj, Viņš pauž Savu pilnību. Mums tas nav saprotams, taču patiesībā tā tas ir, jo Sevi ierobežot Radītājam ir daudzkārt sarežģītāk nekā atklāties, tāpēc ka ierobežojums Viņam nozīmē izplūstošās gaismas, pilnības, labestības samazināšanos.
Viņš sagatavo radījumus, lai viņi varētu rasties un spētu patstāvīgi eksistēt. Pakāpē, kādā Viņš sevi apslēpj, radījums sevi sajūt kā eksistējošu patstāvīgi, bez Radītāja. Šis process turpinās līdz pat tādam stāvoklim, kad Radītājs ir pilnībā apslēpts un radījums sajūt sevi kā vienīgo, kas eksistē Visumā. Radītāja trūkums ir tas, ko mēs sajūtam mūsu pasaulē. Šāds stāvoklis ir radīts ar nolūku, lai tagad no tā izejot, mēs spētu pakāpeniski, patstāvīgi atklāt Radītāju – atklāt tieši Viņa pilnību. Par to tālāk arī runā ARI.
Kļūstot par iemeslu pasauļu radīšanai,
Tas ir, viss, kas radīts – pasaules un radījumi tajās – eksistē tikai tam nolūkam, lai izzinātu Radītāja pilnību. Tas nelīdzinās tam, kā mūsu pasaulē mēs izzinām kādas personas pilnību. Mēs atrodamies apakšā un raugāmies uz viņu no lejas uz augšieni.
Izzināt Radītāja pilnību nozīmē pacelties līdz Viņa līmenim, kļūt tādam kā Viņš. Radītājs ir absolūts ne ar to, ka varētu mums izrādīt Savu pilnību. Viņš dara mūs pilnīgus un vienlīdzīgus Viņam!
Kā Viņš to izdarīja?
Ierobežoja Viņš sevi savā centrālā punktā –
Tā bija pirmā Viņa darbība: no Radītāja gaismas centrālā punkta Viņš sāka Sevi attālināt. Notika ierobežošanās.
Saspiedās gaisma un attālinājās,
Gaisma kvalitatīvi saspiedās un attālinājās, tas ir, notika regresija atbilstoši tās īpašībām un intensitātei.
Atstājot brīvu, ar neko neaizpildītu telpu.
Brīvu no Viņa ietekmes uz mums (tā mums šķiet). Attiecībā pret mums Viņš Sevi ierobežoja, apslēpa. Tieši attiecībā pret mums, nevis pret Sevi Pašu. Patlaban mēs ar jums eksistējam daudzveidīgā telpā, kurā atrodas daudzveidīgas plaknes un daudzveidīgas dimensijas, tikai mēs tās nesajūtam, tās ir nemanāmas. Šeit ir gan Augstākās pasaules, gan Radītājs un Bezgalības pasaule; viss atrodas vienā vietā, tikai attiecībā pret radījumiem Radītājs slēpj Savu klātbūtni un tādā pakāpē tie jūtas it kā būtu brīvi. Tas arī nozīmē – atstājot brīvu, ar neko neaizpildītu telpu – attiecībā pret radījumu.
Vienmērīga bija gaismas saspiešanās apkārt centrālam punktam,
Ko nozīmē – vienmērīga? Radītājs sevi apslēpa tā, ka nevienu no Viņa īpašībām radījums neizjūt. Vēl vairāk, neviena no Viņa īpašībām netiek sajusta lielākā vai mazākā mērā, kad sākam Viņu izzināt. Radītāja izpausme attiecībā pret mums ir vienmērīga, mēs uztveram Viņu it kā Viņš rastos no miglas, kad pakāpeniski spiežas cauri viss Viņa tēls, visas Viņa īpašības saskaņā ar visām labošanām mūsu desmit sefirot(ās)87.
Kli vienmēr sastāv no desmit sefirot, un vienmēr to piepilda vismaz minimāla gaisma, Radītāja sajušana.
Vienmērīga bija gaismas saspiešanās apkārt centrālam punktam,
Šis punkts sākotnēji bija gaismas centrālais punkts, tagad tas kļuvis par radījuma (mēs) – Bezgalības pasaules malhut88 – centrālo punktu. Tas ir lev a-even89 – mūsu būtība, kuru neesam spējīgi izlabot.
Līdz tukšā vieta ieguva apļa apveidu,
Jo tā izpaudās gaismas ierobežojums.
Radītājs apzināti sevi ierobežoja tieši tādā veidā, lai atstātu apli tukšu, kurā nav augšas, apakšas un nav robežu.
Un tā, pēc šīs saspiešanās, ar gaismu piepildītā telpas centrā, izveidojās apaļš tukšums, un tikai tad
Tas ir, izveidojās absolūts tukšums, kad radījums sajuta sevi it kā bezsvara stāvoklī, atrazdamies sevis paša varā, bez jebkādas saiknes ar Radītāju.
Izveidojās vieta, kur varētu eksistēt radījumi un veidojumi.
Radītāja ietekmes trūkuma rezultātā var eksistēt vēlmes saņemt – radījuma vara. Tad, kad radās šāds nosacījums,
Un no bezgalīgas gaismas izstiepās – no apkārt esošās gaismas, kas attālinājās aiz šī apļa robežām – taisns stars.
Tas ir, tā iekšpusē izveidojās tukša telpa, ieskauta ar gaismu; no šīs apkārtējās gaismas apļa iekšienē it kā pa rādiusu nolaidās gaismas stars.
Un no bezgalīgas gaismas izstiepās taisns stars,
No augšas uz leju tas nolaidās tukšās telpas iekšienē.
Nolaižoties pa staru, bezgalīga gaisma izstiepās lejup,
Un šajā tukšajā telpā radīja pilnīgi visas pasaules.
Pakāpeniska gaismas nonākšana lejup no ārpuses apļa iekšpusē attiecībā pret centrālo punktu radīja Radītāja izpausmi un apslēptību, kas tiek dēvēts par pasaulēm (gaismas apslēptības pakāpēm, Radītāja apslēptības pakāpēm). Tas ir, no bezgalīgas pakāpes – Radītāja pilnīgas izpausmes, līdz centrālajam melnajam punktam – pilnīgas Viņa apslēptības, tagad eksistē pasaules – atbilstošas apslēptībai.
Tātad sākotnēji bija aplis pilnībā piepildīts ar gaismu. Pēc tam nākamais stāvoklis: gaisma pilnībā pazuda, no centrālā punkta tā iznāca ārpusē, atstājot tukšu telpu. Nākamais stāvoklis: tukša telpa un centrālais punkts, kurā varēs eksistēt radījumi. Apkārtējā gaisma90, kas atrodas apkārt tukšajai vietai, sāk pakāpeniski nonākt lejup atttiecībā pret melno punktu.
Sākotnēji gaisma bija bezgalīga, neizmērojama, pēc tam tā sāk pakāpeniski sevi ierobežot attiecībā pret melno punktu, tā, ka tas paliek pilnīgi tukšs. Gaismas ierobežojuma pakāpes – koncentriskos apļus dēvē par pasaulēm. Kopā ir pieci šādi ierobežojumi.
Attēls 3. Pasaules – gaismas ierobežojuma piecas pakāpes.
Nolaižoties pa staru, bezgalīga gaisma izstiepās lejup,
Un šajā tukšajā telpā radīja pilnīgi visas pasaules.
Es vēlētos detalizētāk pastāstīt par to, ko nozīmē – „nolaižoties pa staru, izstiepās”.
Pastāv aplis ar tajā esošo punktu centrā, un šajā aplī Radītājs līdz centram rada smalku gaismas staru, dēvētu „kav ein sof” („bezgalības līnija”). Šis stars nonāk līdz noteiktam līmenim un šeit sašķeļas kā velosipēda ritenis, veidojot pasauli – bezgalības izpausmi, kas pēc kāda laika91 izpaužas jau mazākā pakāpē.
Pirmā pasaule – Ādams Kadmons92, pēc tam gaisma pa šo staru nonāk lejup un no jauna rada apveidu, kas dēvēts jau par Acilut93 pasauli utt. Pastāv piecas šādas pasaules. Taču šī līnija – kav94 nesasniedz centrālo punktu. Kav nonāk līdz sijum95, turpretī mūsu pasaule atrodas zem sijum96, un visas citas pasaules ir apkārtējās. Taču mums ar šīs līnijas palīdzību jānonāk ārpus visu pasauļu robežām un jāsaplūst ar bezgalību. Detalizētāk par pasauļu izveidi apkārt mūsu pasaulei ir iespējams uzzināt Talmud Eser HaSfirot97 otrajā sējumā.
Attēls 4. Pasaules un to vadība pa līniju no augšienes uz leju.
Un šajā tukšajā telpā radīja pilnīgi visas pasaules.
Pirms šīm pasaulēm bija Bezgalīgais,
Savā pilnībā tik skaists,
Ka radījumam nav iespējams aptvert Viņa pilnību,
Tieši tas arī kļuva par problēmu. Pirms šīm pasaulēm – līdz irobežojumam – bija bezgalīgais – gaisma, kas piepildīja visu telpu, tas ir, ar sevi pilnībā apklāja šo stāvokli, Savā pilnībā tik skaists, ka radījumam nav iespējams aptvert Viņa pilnību. Tāpēc gaisma arī attālinājās, lai dotu iespēju radījumam eksistēt.
Un radīts saprāts nevar Viņu sasniegt,
Jo Viņam nav vietas, robežu un laika.
Tas ir, gaisma attālinās, lai ar savu prombūtni radītu trīs parametrus: vietu98, pārvietošanos99 un laiku100. Tās ir kategorijas, bez kurām mēs neesam spējīgi izprast gaismu. Šos trīs parametrus iegūstot sākotnēji, mūsu neizlabotajā stāvoklī, mūsu pasaulē, pēc tam mēs tos garīgi labojam un paceļamies virs laika, virs kustības – uz to vietu, kas pilnībā ir piepildīta ar Radītāja gaismu. Kādā veidā?
Vēl 11. gadsimtā izcilais kabalists RAMBAMs101 (Maimonids) (1135. g. – 1204. g.) rakstīja102, ka mūsu pasaulē maksimālais ir gaismas ātrums. (Interesanti konstatēt šādu izteicienu no cilvēka, kurš dzīvojis 11. gadsimtā, laikā, kad, pateicoties zinātnei, mums tas kļuva zināms tikai 20. gadsimtā). Tālāk viņš rakstīja, ka ar ekrāna palīdzību, iegūstot mūsu sajūtu labošanos, mēs izejam uz „līmeni, kas atrodas augstāk par gaismas ātrumu”. To devē „iziet uz nekustības līmeni” – tur, kur neeksistē laiks un kustība.
Ņemot vērā, ka augstāk par gaismas ātruma līmeni viss sastingst un attīstās tikai izlabotajās vai neizlabotajās vēlmēs, cilvēka izpratnē kustība tiek uztverta kā pietuvināšanās vai attālināšanās Radītāja īpašībām. Viss pārējais ir nekustīgs un vispār netiek sajusts.
Lai dotu cilvēkam iespēju izzināt šo absolūto stāvokli, sākumā nepieciešams attālināties, atstājot viņam spēju sajust šos stāvokļus to visminimālākajā izpausmē: pastāvot laikam, kustībai un vietai. Ne izplatījums, ne laiks, ne darbība netiek laboti. Tās ir mūsu iekšējās sajūtas, tā mēs to dēvējam, patiesībā tādu kategoriju dabā nav.
Labojot mūsu sajūtas, paceļot tās augšup uz augstāku, īstāku līmeni, ienākot plašākā Universa apjomā, mēs sasniedzam stāvokli, kad izzūd laika, kustības un telpas sajūta.
RAMBAMs tā arī raksta, ka visas pārējās pasaules salīdzinājumā ar mūsu atrodas „augstāk par gaismas ātrumu”, turpretī mūsu pasaule atrodas „zemāk par zemes gaismas ātrumu”. Pāreja no mūsu pasaules uz Augstāko nozīmē pāreju no zemes gaismas uz garīgo.
Pirms šīm pasaulēm, tas ir, Radītāja speciāli radītā ierobežojuma, bija absolūta bezgalīga gaisma.
Savā pilnībā tik skaists, visu ar sevi piepildīja,
Ka radījumam nav iespējams aptvert Viņa pilnību,
Un radīts saprāts nevar Viņu sasniegt,
Jo Viņam nav vietas, robežu un laika.
Kā stars nolaidās gaisma
Pie pasaulēm, kuras atradās tukšā un tumšā telpā.
Tā katras pasaules apveidi…
Izveidojās aplis no katras pasaules, no katras pakāpes. Kāpēc izveidojās šīs pakāpes un šīs piecas pasaules? Tāpēc, ka radītajā radījumā ir 5 avijut103 līmeņi. Attiecīgi tam, tiklīdz gaisma nonāk līdz avijut nulles līmenim104 un tajā darbojas, gaisma momentāni to piepilda un līdz ar to veido pirmo pasauli. Līdzko gaisma nonāk līdz līmenim „avijut viens”105 un to piepilda, izveidojas nākamā pasaule utt. Tātad pasaule ir radījuma piepildīšana ar gaismu ar vienu no pieciem avijut līmeņiem.
Kā stars nolaidās gaisma
Pie pasaulēm, kuras atradās tukšā un tumšā telpā.
Tā katras pasaules apveidi pēc savas nozīmes nostājās tuvāk gaismai,
Jo tuvāk aplis atrodas bezgalībai (ārējam apveidam), jo augstāka, svarīgāka ir pasaule, tāpēc ka ierobežojums tajā ir mazāks, ņemot vērā, ka šī pasaule vairāk attālināta no centrālā (tukšā, tumšā) punkta.
Līdz beidzot atrodam mūsu materiālo pasauli, šo pasauļu pašā centrā,
Visu apveidu stindzinoša tukšuma pašā centrā.
Tas ir, tur, kur nav absolūti nekādas gaismas izpausmes – apveidu centrs, šī pasaule. Visi apveidi atrodas apkārt šim centrālam punktam. No vienas puses, lai ierobežotu bezgalības gaismu attiecībā pret šo punktu, no otras puses, ja centrālais punkts – dvēsele, tas ir, mēs vēlamies pacelties augšup, tad šīs pašas pasaules mums palīdz, tās kļūst par mūsu attīstības pakāpēm. Centrālajam punktam galu galā jāapgūst visas pasaules, jāattīstās un no jauna jāpiepilda viss aplis ar gaismu. Kāpēc?
Sākumā tas piepilda apli ar savām izlabotajām īpašībām. Radītājs attālinājās, atstājot šeit tikai mūsu avijut, taču mums ar ekrāna palīdzību viss šis avijut tagad ir jāizlabo, jāpārvērš atdevē. Tad no jauna atklāsim gaismu, kas atrodas šajā aplī, taču no mums apslēpta. Tādā veidā ar ekrāna palīdzību izpaudīsies mūsu kelim, un aplis no jauna pārklāsies ar bezgalības gaismu. Taču tas jau notiks, pateicoties mūsu pūlēm.
Tādā veidā mēs izzināsim visu radīto veidojumu – saņemsim visu Radītāja gaismu un varenumā, apjomā, darbībās līdzināsimies Radītājam.
Un tik tāli no Bezgalīgā – tālāk par visām pasaulēm,
Un tāpēc materiāli tik bezgalīgi zemu –
Jo tā atrodas visu apveidu vidū –
Pašā stindzinošākajā tukšuma vidū…
ARI „Dzīvības Koks”
Vārdnīca
86 ARI – pilns vārds – Īzaks Lurija Aškenazi (1534.g. – 1572.g.). Viens no izcilākajiem cilvēces vēstures kabalistiem. Radījis kabalas apgūšanas pamatsistēmu. Izmantojot viņa metodiku, katrs cilvēks, kurš studē kabalu, var sasniegt radījuma mērķi. Galvenais darbs – grāmata „Dzīvības Koks”.
87 Desmit sefirot – kopējās vēlmes daļas baudīt Radītāja gaismu, kas dalītas atbilstoši nākamā cilvēka līdzībai. Veselas vēlmes sašķelšanās uz atsevišķām daļām, sefirot (īpašībām), nepieciešamām, lai varētu pārcelt šīs vēlmes uz cilvēku, uz viņa egoismu un no galīgi attālināta stāvokļa, „šīs pasaules” novest cilvēku līdz „Bezgalības pasaulei”.
88 Bezgalības pasaules malhut – malhut (vēlme saņemt, radījumi) stāvoklis, kurā tā neizmērojami, bez jebkādiem ierobežojumiem ir sevi piepildījusi, tiek dēvēts par bezgalību (ein sof). Šī Bezgalības Malhut (malhut de-ein sof) arī ir bezgalības pasaule.
89 Lev a-even – (burt. noz. „akmens sirds”) – malhut daļa, kas nav spējīga sajust gaismas īpašības un tāpēc mainīties. Šī daļa tiek dēvēta par mūsu „es”, tā uz visiem laikiem, līdz labošanās beigām paliek egoistiska.
90 Apkārtējā gaisma – gaisma, kas paredzēta, lai nonāktu pakāpē, kas pagaidām aizkavējas kādas, tajā esošas robežas dēļ. Šis starojums ir garantēts, tas ir, neatstāj nekādu iespēju „glābties” no tā un ar savu spiedienu piespiež kli mainīties, attīrīties.
91 Laiks – darbību secība garīgajā pasaulē.
92 Ādams Kadmons (AK) – (ivr. „Adam” – cilvēks, „kadmon” – pirmējais) – pasaule, kas iepriekšēja cilvēkam. Nodoms, kura realizācijas rezultātā cilvēks spēs pilnībā līdzināties Radītājam.
93 Acilut – vadības sistēma, kas iedarbojas uz sekojošām pasaulēm: Brija, Jecira, Asija.
94 Kav (līnija) – gaismas stars – nozīmē starpības augša un apakša esību, kas nebija iepriekš (Bezgalības pasaulē), kā arī nozīmē, ka šī gaismas stara starojums ir ļoti neliels salīdzinājumā ar iepriekšējo neierobežoto starojumu.
95 Kav nonāk līdz sijum – gaisma izplatās trijās stadijās, izņemot ceturto, kurā veidojas sijum (gaismas izplatīšanās robeža).
96 Sijum – sof zemākā robeža (beigu daļa, kura paliek nepiepildīta, jo tai nav atbilstošā ekrāna) tiek dēvēta par sijum (nobeigums).
97 Talmud Eser HaSfirot – Desmit Sefirot Mācība – kabalas mācību pamatgrāmata. Bāla Sulama galvenais mantojums. Lai gan Bāls Sulams pazīstams kā „Zoar Grāmatas” komentāra „Sulam” radītājs, taču tiem, kas tiecas ienākt augstākajā pasaulē, darbs „Desmit Sefirot Mācība” dod spēkus, kas nepieciešami pārvarēt robežu, kas atdala mūsu pasauli no Augstākās garīgās pasaules.
98 Vieta – vēlme baudīt ir vieta, kurā mēs sajūtam visas savas jūtas: prieku – bēdas, saldu – rūgtu, mīlestību – naidu, ļaunumu – prieku, citiem vārdiem, ciešanas vai baudu.
99 Pārvietošanās (kustība) ir vēlmju mainīšanās, kas noved pie jaunu kelim (tilpņu) izveides, dzimšanas.
100 Laiks – darbību secība garīgajā pasaulē.
101 RAMBAMs – saīs. no rabeinu Moše ben Maimon (Rabīns Mozus ben Maimons (Maimonīds) (1135. g. – 1204. g.) – izcils zinātnieks: kabalists, filozofs, ārsts. Darba „Ceļvedis tiem, kas nomaldījušies” autors (1190. g.).
102 Maimonīda vēstījumi / Arābu teksta izd., tulkojums ivr., I.Šilata kom., tt. 1. – 2. Jeruzāleme, 1987. g. – 1988. g.
103 Avijut – vēlmes spēks, dziļums (tiek mērīts skalā no 0 līdz 4).
104 Avijut nulles līmenis (šoreš) – vēlmes dīglis, stāvoklis, kad cilvēks pilnībā anulē sevi un saplūst ar Radītāju.
105 Avijut viens (alef) – neapzināta, neattīstīta vēlme sasniegt gaismu (Radītāju).
Jaunākie komentāri