Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 4.kurss-25

(SKA MĀCĪBU KURSI), 04.kurss Komentēt

<<4.kurss-24                 4.kurss-26>>

 

Noslēguma secinājumi

 

Kabala ir zinātne par īstenības garīgo izzināšanu. Pastāv plaisa starp kabalu un cilvēci, precīzāk, tās uztveres veidiem, cilvēku spēju pieņemt un pārstrādāt jēdzienus un izprast Universa ainu, kas atklājas garīgās izzināšanas rezultātā.

1. Pastāv Augstākais spēks, dēvēts Acmuto, kas tulkojumā nozīmē – „pats par sevi” vai būtība. Šī būtība ir neizzināma tā iemesla dēļ, ka tai nav nekādas saiknes ar radījumu.

2. Acmuto radās doma: radīt radījumu, lai sniegtu tam baudu. Starp Acmuto un radījumiem nepastāv laika starpība, bet cēloņu un seku.

3. Sākotnēji eksistēja tikai vienkārša, ne ar ko neierobežota gaisma. Attiecībā pret mums šī gaisma ir Radītājs, jo radījis mūs – radījumu, vēlmi baudīt Viņu. Izņemot šo gaismu, sākotnēji nekas cits nepastāvēja.

4. Nolēmusi realizēt radīšanas procesu, gaisma sāka sevi ierobežot, tas ir, veidot apslēptības pakāpes, dēvētas par pasaulēm (pasaule – „olam”, „alama” – apslēptība). Tajā vietā, kur gaisma sevi apslēpj, rodas radījumi.

5. Laikā, kad Radītājs pilnībā ir apslēpts, radījums jūtas kā vienīgais esošais Universā. Atrodoties šādā stāvoklī, radījumam patstāvīgi jāatklāj Radītājs: jāatklāj Viņa pilnība, tas ir, jāizzina Viņa līmenis un jātop tādam kā Viņš. Radītājs ir pati pilnība, jo veido radījumu kā pašu pilnību, līdzīgu Viņam.

6. Visas pasaules un objekti, kuri tās apdzīvo, ieskaitot arī mūsu pasauli, apvienojas vienotā Radītāja nodomā – sniegt bezgalīgu piepildījumu radījumam – dvēselei. Šī vienīgā doma un mērķis iekļauj sevī visu radījumu no tā radīšanas brīža līdz beigu posmam.

7. Radījuma rašanās sākuma punkts ir nulle, „esošais no nekā”. Pastāv Acmuto un zem Viņa kopā rodas vēlme sniegt baudu un vēlme baudīt. Jēdziens „vieta” nepastāv, tas ir tikai atdeves un saņemšanas īpašību nosacījums, šīs īpašības atrodas viena pret otru, kas tiek dēvēts par nulles stadiju.

8. Doma radīt radījumu, lai sniegtu baudu, tiek dēvēta par „Radītāju”. Tas, kas no šīs domas dzimst, ir pretējs šai domai, tās atveidojums, negatīvs – radījums, kurš šo domu bauda.

9. Radījums var baudīt tikai tādā pakāpē, kādā tas līdzinās šai domai, kas pati par sevi ir absolūta pilnība. Līdzināšanās šai domai nozīmē labošanos un radījuma attīstību līdz tādam pašam pilnības stāvoklim.

10. Radīšanas mērķis ir jaunas, iepriekš nebijušas substances radīšana, kas dēvēta par „radījumu” vai „veidojumu”, un tās piepildīšana ar absolūtu baudu. Tāpēc veidojuma būtībā ir ielikta milzīga, visaptveroša vēlme gūt baudu.

11. Visa mums apkārt esošā īstenība ir vēlmes saņemt dažādie lielumi. Visas pasaules no sākotnējo stadiju pirmtēla līdz beigu veidojumam, visa radītā daudzveidība ir dažādās pakāpes, formas, tās ir vēlmes baudīt Radītāja gaismu izpausmes.

12. Attiecībā pret Radītāju viss radījums atrodas pilnībā, taču attiecībā pret sevi pašu tam jāiziet garš labošanās ceļš, lai šo pilnību izjustu.

13. Par radījumu tiek dēvēta zemākā pakāpe attiecībā pret augstāko. Jebkura augstāk esošā pakāpe attiecībā pret zemāko tiek dēvēta par „Radītāju”.

14. Gaisma (Radītājs) pilnīgi nemainās. Vēlme (kli) attīstās un mijiedarbībā ar gaismu nosaka šo savstarpējo attiecību daudzveidīgās formas. Vēlmes savstarpējo attiecību sistēma ar gaismu mainās līdz tam brīdim, kad tiek sasniegts stāvoklis, kurā kli vēlas līdzināties gaismai.

15. Gaisma un kli sāk savstarpēji sadarboties viena ar otru: no radījuma materiāla viedokļa, kli vēlas saņemt visu un baudīt. No otras puses, kli vēlas līdzināties gaismai un šeit rodas radījuma nolūks atdot. Šīs parādības, atrodoties viena ar otru pretrunā, veido pasauļu attīstību no augšienes virzienā uz leju.

16. Atšķirības starp esošo stāvokli ir tikai vēlmes saņemt lielumā. Šis lielums graduēts no nulles līdz bezgalībai. Uz katras pakāpes atrodas tās četri pamata komponenti.

17. Radījums sastāv no četriem pamatiem: uguns, vējš, ūdens un zeme. Tie, savukārt, ir četras bhinot vai četras sefirot – hohma, bina, tiferet (ZA), malhut; četras pasaules – Acilut, Brija, Jecira, Asija, kā arī četri līmeņi – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais.

18. Šie četri pamati radušies bezgalības gaismas izplatīšanās rezultātā uz malhut. Universs sastāv no četrām daļām, ko dēvē par četrām pasaulēm: Acilut, Brija, Jecira, Asija. Šīs četras daļas it kā iespiestas katrā atsevišķā Universa detaļā. Starpība starp tām ir tikai ekrāna spēkā.

19. Universa visniecīgākajai un svarīgākajai daļai vienlīdzīgā mērā ir jāsastāv no desmit sefirot. Tas izriet no garīgā likuma „kopīgais un atsevišķais ir vienlīdzīgi”.

20. Starp katrām divām daļām ir starppakāpe, kas ietver sevī abas. Daba ir stingri ieprogrammēta četrās attīstības stadijās. Pie tam neviena no stadijām nepāriet citā. Starp tām pastāv stingri fiksēti starpposmi.

21. Starppakāpi starp Radītāju un radījumu, kura tos apvieno un kura vienlaikus tuva gan radījumam, gan Radītājam, dēvē par „keter”. Tas līdzinās pirmmatērijai, kurā ir visu četru pamatu sakne nodomā, ne darbībā.

22. Mūsu pasaules dzimšana notika pilnīgā saskaņā ar procesu, kas norisa Augstākajā pasaulē. Nākšanas lejup procesā daudzkārt augstākas pakāpes malhut izlaužas caur enerģētisko barjeru uz zemāku pakāpi un veido tās keter. Tad, kad ar savu izplatīšanos līdz pašam pēdējam punktam caur enerģētisko barjeru izlaužas Asija pasaules malhut de-malhut, tā rada to, ko mūsu pasaulē mēs dēvējam par matēriju. Tā arī ir enerģija, taču inversa garīgajai, veidota pēc atgriezeniskā principa.

23. Radītāja spēks un radījuma spēks mēro ceļu lejup pa pasauļu pakāpieniem, līdz nonāk mūsu pasaulē, kur tie atrodas divu pretēju formu veidā: binas un malhut, atdeves un saņemšanas, altruisma un egoisma veidā. No to pārklājuma vienam virs otra, no to sadursmes un no savstarpējās saiknes sākas attīstība.

24. Šādas attīstības rezultātā vēlme baudīt sasniedz savu piesātinājumu, atspoguļodama sevī visus saņemšanas un atdeves veidus esošajā līmenī. (Nedzīvajā līmenī veidojas protoni, elektroni, fotoni un citas matērijas sastāvdaļas). Egoistiskā un altruistiskā vēlme savienojas visās iespējamās formās, un pienāk laiks nākošajam attīstības līmenim. Pastāv: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais līmenis.

25. Pats materiāls nemainās. Mainās tajā tikai binas pakāpe, nolūks virs materiāla un tas tiek dēvēts par jaunu pakāpi.

26. Katrs nākamais līmenis ietver sevī iepriekšējos līmeņus un paceļ tos augšup uz nākamo pakāpi, iekļaujot tos binā. (Bina ir Radītāja spēks, attīstošais altruistiskais spēks).

27. Cēloņu un seku pakāpeniskā attīstība ir dabiskais Universa attīstības likums – visu tā sastāvdaļu, visu pasauļu, ietverot mūsu pasaules neorganisko un organisko dabu, līdz pat cilvēkam. Tā ir attīstība piespiedu kārtā, tajā nav nekā brīvprātīga, tas nav nejaušs gadījums vai varbūtība.

28. Attīstība var īstenoties tikai divu pretēju spēku mijiedarbības rezultātā: pozitīvā – radošā un negatīvā – noraidošā un postošā. Ja ikvienā radījumā šie divi spēki nedarbotos, tas nespētu attīstīties. Brīdī, kad negatīvais spēks realizējas, notiek tā labošanās un pozitīvā spēka darbs līdz ar to momentāni beidzas. Pēc tam no jauna negatīvais spēks sāk savu darbību, lai veiktu nākamo labojumu.

29. Pozitīvie spēki paceļ augšup attīstības līmeni (no nedzīvā uz augu utt.), tas ir, uzliek par pienākumu negatīvajiem spēkiem sākt atklāt vēlmi baudīt jaunā līmenī.

30. Pāreja no viena līmeņa citā notiek nevis mainošās matērijas veidā, bet  enerģijas, informācijas nodošanas veidā. Viens līmenis pabeidz savu dzimšanu – rodas rešimo, pie tam nevis no šī līmeņa, bet no Bezgalības pasaules. Enerģija caurspiežas un rada nākamo līmeni.

31. Attīstība norisinās saskaņā ar rešimot (garīgo gēnu) izpausmi un realizāciju. Vēlme baudīt atklājas un darbojas kā virzošais spēks, kā prese, kas izstumj nākamo formu. Rešimot atrodas mūsos un tāpat arī katrā organismā, jebkurā līmenī un attīstas posmveidā. Posmveida attīstībā beigu posms ir iepriekš zināms: tas ir katra dabas elementa pilnības stāvoklis.

32. Rešimot nomaiņu visos līmeņos nosaka vienotais mehānisms, kas iedarbina visu attīstību. Augstākā gaisma pastāvīgi izraisa uz rešimo spiedienu. Pateicoties šai iedarbībai, rešimo realizējas, pēc tam tajā pašā mirklī tiek izsaukts nākamais, pēc tam vēl nākošais utt. Šis process atkārtojas, līdz tiks realizēti visi rešimot.

33. Viens līmenis pretējs citam. Tad, kad viena līmeņa vēlme ir realizēta, aktivizējas augstākas pakāpes vēlme. Tā ir nogriezta no zemākas pakāpes vēlmes un nekādā veidā uz to neattiecas. Sanāk, ka starp vienu un otru stāvokli nav saiknes, viens nerodas cita rezultātā, bet ir tikai cēlonis un sekas.

34. Dalīšanās garīgajā pasaulē notiek, pateicoties ekrānam, tas ir, altruistiskajam nolūkam, kas izveidots virs katra parcufa, virs katras Bezgalības pasaules malhut daļas. Mūsu pasaulē šie ekrāni pārstājuši būt altruistiski, tāpēc tie kļūst par sadalošajiem ekrāniem starp realitātes daļām.

35. Mūsu pasaulē eksistē precīza garīgo spēku līdzība. Nonākot lejup šie spēki veido attiecīgus likumus, kas līdzinās garīgajiem, realizējas matērijas pasaulē. Viss mūsu pasaulē ir radīts un vadāms, visi objekti un to vadība nonāk lejup no Radītāja, iziet cauri visām garīgajām pasaulēm, līdz parādās mūsu pasaulē. Pastāv stingra saikne starp mūsu pasaules objektiem, sekām un šo objektu cēloni, garīgās pasaules avotu.

36. Jebkuram mūsu pasaules objektam ir savs „tēls” Bezgalības pasaulē, ne ārējā forma, bet pati būtība. No Bezgalības pasaules, transformējoties, tas nonāk lejup mūsu pasaulē, nemainot savu būtību. Mainās tikai tā ārējā forma.

37. Atbilstoši garīgajai struktūrai, materiālajā pasaulē eksistē daudzveidīgas atsevišķas vēlmes. Pie tam viena pilnīgi atbilst citai, tas ir, pastāv zara un saknes savstarpējā saikne.

38. Materiālā pasaule ir tikai mūsu iekšējā stāvokļa atveidojums. Kabala apgalvo, ka ārpus cilvēka nekas nepastāv. Cilvēks, pateicoties informācijai, kas nonāk viņa maņu orgānos, veido īstenības tēlu. Visus iespaidus no gaismas, kuri nonāk kli, cilvēks iedala trijos parametros: „laiks”, „kustība” un „telpa”. Izlabojot kelim, šīs kategorijas tiek novērstas. Tā rezultātā cilvēks aiz šīs pasaules robežām redz tikai spēkus, kas tēlo pasaules ainu.

39. Garīgie objekti visās pasaulēs, to spēki ar milzīgo vēlmi baudīt, mūsu Galaktikas materiāls un Visums – bezgalīgā matērija ar milzīgiem vielu uzkrājumiem – pastāv tikai mūsu iztēlē, mūsu izjūtās, jo mēs to neredzam gaismā, atdeves spēkā, binā. Ja mēs to aplūkosim patiesā veidā, tad redzēsim tikai saknes punktu „kaut ko no nekā”. Viss, kas tiek tam pielikts, nāk no binas, kura tur atrodas.

40. Mūsu attīstība ir obligāta, no pakāpes līdz pakāpei daba attīsta mūs ļoti loģiskā, precīzā veidā, ar gudrību un bezgalīgu racionālismu, lai novestu mūs līdz vislabākajam stāvoklim – īstai savstarpējai sadarbībai ar pasauli. Tas ir tāds stāvoklis, kad cilvēks atrodas spēku, vēlmju un domu līdzībā ar visu savu apkārtni. To dēvē par līdzsvara stāvokli.

41. Pakāpes „cilvēks” īpatnība ir iespēja atbrīvoties no sava materiāla – malhut un pievienot sevi binai. Pastāv pastāvīga programma, vispārējā vadība, saskaņā ar kuru viss attīstās. Cilvēks var paātrināt savu attīstību, vienlaikus ietekmējot visu pasauļu attīstību.

42. Mums jāatgriežas pie savas saknes savā apziņā un zināšanās. Cilvēks strādā starp diviem līmeņiem: savu pašreizējo stāvokli, dēvētu par „mūsu pasauli” un Radītāja („garīgā pasaule”) stāvokli. Ar savu vēlmi, tieksmi, apzinātu attīstību cilvēks spēj novērst dabas spēku negatīvo spiedienu.

<<4.kurss-24                 4.kurss-26>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties