1.2. Darvina teorija un kreacionisms (pamatnosacījumi)
Evolūcijas teorija – viena no lielākajām visu laiku mīklām. Dzīvo formu hierarhija, kas vērojama dabā, kopš seniem laikiem virzīja cilvēku uz ideju par „būtņu kāpnēm” un līdz ar to deva iespēju saskatīt evolūcijas parādību.
Spēcīgu impulsu evolucionārās attīstības hipotēzei deva darbs „Zooloģijas filozofija” (1809. g.), kuru uzrakstīja Žans Batists de Monē, pazīstams ar vārdu Lamarks (1744. g. – 1829. g.). Citi dabas pētnieki un filozofi turpināja izstrādāt šo virzienu, taču par pētnieku, kurš galīgi apstiprināja evolūcijas teoriju, tiek uzskatīts britu naturālists Čārlzs Darvins (1809. g. – 1882. g.). Grāmatā „Sugu izcelsme” (1859. g.) viņš pierāda, ka vienas sugas pārtapa citās cīņā par eksistenci un dabiskās atlases rezultātā, kur uzvarēja spēcīgākie. 1871. gadā Darvins publicēja divsējumu darbu ar nosaukumu „Cilvēka izcelsme”, kurā izplatīja cilvēka transformisma teoriju.
Vienlaikus ar evolucionāro teoriju attīstījās arī kreacionisma teorija – mācība par pasaules dievišķo radīšanu kopumā, par debesu ķermeņu, Zemes un dzīvības formām uz tās no „nekā”. „Zinātniskajā” kreacionismā var akcentēt īpaši aktīvu virzienu, kas uzstāj uz Bībeles burtiskā skaidrojuma patiesumu. Detalizēti to formulējis G. Morris (1995. g.), kurš 1972. gadā dibināja Kreacionisma pētniecības institūtu San Diego (Kalifornija, ASV).
Kreacionisms (no latīņu valodas „creatio” – radīšana) ir virziens dabaszinātnēs, kas, pamatojoties uz zinātniski neapstrīdamiem faktiem, cenšas pierādīt, ka mūsu pasaule radusies pārdabiskas radīšanas akta rezultātā. Šajā jautājumā kreacionisms ir diametrāli pretējs evolucionismam. Tie savstarpēji atšķiras sapratnē arī par tiem procesiem, kas noris Visumā.
Evolucionisms pieturas pie uniformisma uzskata, saskaņā ar kuru visi procesi norisinājās un noris pakāpeniski un līdzsvaroti. Procesi, kas norisinās mūsdienās, ne ar ko neatšķiras no tiem, kas norisinājās iepriekš.
Gluži otrādi, radīšanas teorijas piekritēji Zemes pagātni izprot katastrofisma jēdzienos, kas paredz, ka Zeme pārdzīvojusi vismaz vienu vispasaules kataklizmu. Par šo globālo katastrofu kļuva plūdi, kas krasi izmainīja daudzu dabisko procesu raksturu uz planētas. Uniformisms pilnībā izslēdz katastrofu faktoru Zemes vēstures attīstībā.
Par kreacionistu galveno argumentu kalpo viņu norāde uz to, ka radīšanas teoriju nedrīkst nosaukt par teoloģijas zinātni, ņemot verā, ka tā pamatojas tikai uz dabaszinātņu datiem. Zinātnieku kreacionistu darbi pilnībā atbilst visām zinātnes prasībām. Līdztekus tam viņi ir pārliecināti, ka radīšanas teorija atbilst ne tikai uzkrātajiem zinātniskajiem datiem, turklāt arī skaidro tos daudz labāk salīdzinājumā ar evolūcijas teoriju.
Līdz ar to abas teorijas savus sākotnējos postulātus nevar pierādīt eksperimentāli. Kreacionistiem nav iespējams laboratorijas apstākļos atkārtot radīšanas aktu, jo tas ir tikai Dieva varā. No otras puses, evolūcija norit tik lēni, ka pilnīgi nepakļaujas fiksācijai īsos laika posmos. Šo divu teoriju sekotājus satuvina ticība. Kreacionisti tic sākotnējam radīšanas aktam, evolucionisti – visa dzīvā pakāpeniskai attīstībai. Veiksim šo divu modeļu salīdzinošo aspektu.
Jaunākie komentāri