4.nodarbība
Evolūcija turpinās
4.1. Cēloņu un seku pakāpeniskās attīstības likums
4.2. Posmsecīgas attīstības mērķtiecība
4.3. Pamats – veidojuma nemainīgā daļa
4.4. Meklējumi tumsā vai mērķtiecīga attīstība
4.5. Evolūcija turpinās
4.6. Dabas spēku spiediens
4.7. Līdzsvara stāvoklis
4.8. Līmeņa „cilvēks” attīstība
4.9. Cilvēces attīstības galamērķis
4.10. Noslēgums
4.11. Tests
4.1. Cēloņu un seku pakāpeniskās attīstības likums
Bāls Sulams rakstā „Pēdējā paaudze”71 apraksta Universa cēloņu un seku pakāpenisko attīstības likumu, visas tā sastāvdaļas, ikvienu no pasaulēm, ietverot mūsu pasaules neorganisko un organisko dabu, līdz pat cilvēkam (ņemot vērā gan viņa matēriju, gan arī ideoloģiju). Viss, augstāk minētais, nonāk šī likuma darbības ietekmē, šis likums ir divu spēku sadursmes sekas: pozitīvā – radošā un negatīvā – noraidošā un postošā.
„Piemēram, Zeme. Sākotnēji tā atgādināja miglai līdzīgu gāzes lodi. Ar ietverto tajā pievilkšanās spēku, noteikta perioda laikā, tā sakoncentrēja atrodošos tajā atomus šaurākā grupā, tā rezultātā gāzes lode pārtapa par šķidrās liesmas lodi. Tālāk, zemeslodē iekļauto divu spēku – pozitīvā un negatīvā – bargo sadursmju laika posmā, atdzesējošais spēks pārņēma šķidrās liesmas spēku, atdzesēja plāno apvalku ap lodi un tur nostiprinājās”.
Viens spēks, nosauksim to par negatīvo, nepieciešams atdzesēšanai un saspiešanai, otrs, pozitīvais – sasilšanai, augšanas palielināšanai. Tie abi darbojas kopā. Kāpēc pastāvīgi nevar darboties tikai pozitīvais spēks? Uz ko tādā gadījumā tas iedarbosies? Tas var iedarboties tikai uz negatīvo spēku, kurš realizējas mijiedarbības procesā. Tajā brīdī, kad negatīvais spēks tiek izlabots, pozitīvā spēka darbs izbeidzas.
Negatīvajam spēkam no jauna jāstājas darbības procesā, sevi jāizpauž, lai pozitīvajam spēkam dotu darbības lauku labošanai. Tā notiek pastāvīgi. To var salīdzināt ar mūsu elpošanu: mēs ieelpojam gaisu un izelpojam. Kāpēc tomēr nepieciešamas divas darbības, nevis viena? Tikai ar vienu no tām būtu neiespējams turpināt attīstību.
„Taču zemeslode vēl nerimās, nenoklusa spēku cīņa, un pēc kāda laika šķidrās liesmas spēks no jauna guva virsroku un ar milzīgu spēku izvirda no dzīlēm, pacēlās un drumslās sašķēla cieto apvalku, un lode atkal pārtapa par šķidru liesmu. Aizsākās jaunu cīņu periods, līdz atdzesējošais spēks no jauna pārņēma uguns spēku un otro reizi atdzisa cietais un aukstais apvalks ap zemeslodi.
Šoreiz tas kļuva biezāks un lielākā mērā spēja noturēties pret šķidruma izvirdumu no lodes dzīlēm. Šī spēka bija pietiekami uz daudz ilgstošāku laika posmu. Tomēr šķidrumi no jauna pieņēmās spēkā, izvirda no dzīlēm un sašķēla apvalku drumslās, un no jauna viss izjuka, kļūstot par šķidru lodi. Tādā veidā vienu laika periodu nomainīja cits. Katrreiz, kad atdzesējošais spēks guva virsroku, tā atkarotais apvalks kļuva arvien biezāks, līdz galarezultātā pozitīvie spēki guva virsroku pār negatīvajiem un nonāca pie absolūtas harmonijas”.
Pozitīvie spēki kāpina attīstības līmeni, labo negatīvos spēkus un paceļ tos no nedzīvā līmeņa līdz augu līmenim. Pozitīvie spēki, ļaujot negatīvajiem ieņemt vietu, sakoncentrēt to un tur noturēties, līdz ar to liek tiem atklāt vēlmi baudīt augu līmenī, pēc tam dzīvnieciskajā un visbeidzot cilvēciskajā līmenī.
Nevajag uzskatīt, ka šie procesi līdzinās tiem, kurus apraksta Darvina teorija. Mēs jau runājām, ka attīstība noris, pateicoties tam, ka atklājās rešimot72, taču nebūt ne šūnas dabiskās attīstības ceļā, kad tā no sevis pašas izdala nākamos stāvokļus bez priekšnosacījumiem, vadoties no šūnu iekšējās nepieciešamības.
Mums šķiet, ka visu attīstības procesu nosaka daba, kas pieņem momentānu lēmumu. Tas ir nepareizi: no augšienes nonāk lejup rešimot ķēde, kas paredzēta katram atsevišķam veidojuma elementam. Šie rešimot tad arī liek tiem realizēt pacelšanos. Nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņa attīstības secība noteikta ar cēloņu un seku kārtību, mērojot rešimot, vēlmju ceļu. Taču tas nenozīmē, ka attīstība no nedzīvā uz augu, no augu uz dzīvnieciskā un no dzīvnieciskā uz cilvēcisko līmeni notiek tāpēc, ka viens līmenis veido citu.
Neviens veids nerada citu: atklājas vēlme baudīt, jau sadalīta attiecīgajās formās. Tā darbojas tikai kā virzošais spēks, kā prese, kas izspiež nākamo formu. Beidzas vienas formas attīstība, uzspiežam uz presi – no „kastes’ iznāk cita forma, realizējas, pēc tam rodas trešā. „Kastes” saturs eksistē gatavā veidā.
„Šķidrumi ieņēma savu vietu Zemes dzīlēs, bet atdzesētā garoza ieguva ap tiem savu galīgo biezumu. Tad kļuva iespējama organiskās dzīvības izveidošanās uz tās, kā mūsdienās”.
Vārdnīca
71 J. Ašlags. Pēdējā paaudze // M. Laitmans. Pēdējā paaudze. – M.: НПФ Dzīvības Koks., izd. Grupa kabbalah. Info, 2004. – 247. – 248. lpp.
72 Rešimo – „garīgais gēns”, garīgās informācijas ieraksts. Rešimo ir būtība, spēks – tas, kas paliek pēc iepriekšējās formas izzušanas, enerģija, neietērpta nekādā arējā apvalkā.
Jaunākie komentāri