Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 4.kurss-14

(SKA MĀCĪBU KURSI), 04.kurss Komentēt

<<4.kurss-13                 4.kurss-15>>

 

3.8. Starpfāzes un dabiskā atlase

Daba absolūti stingri ieprogrammēta četrās attīstības stadijās un neviena stadija nekad nepāriet citā. Taču starp tām pastāv starpstadijas, tās ir stingri fiksētas kā tādas. Nekādu noviržu vienā vai citā virzienā nevar būt. Šajā hierarhijā visam ir sava stingri noteikta un nemainīga vieta.

Dinozaurs savas attīstības rezultātā nevar kļūt par cilvēku. Viņš var nomirt vai pārvērsties par attīstītāku dinozauru. Pat sugu līmenī – viena suga nevar attīstīties, pārtopot par citu. Protams, var mākslīgi sakrustot suni ar kaķi, saņemot nezin ko. Taču daba noraida šādus sakrustojumus, tas ir pretdabiski. Katrai sugai ir savs iepriekš ieprogrammēts gēns, kas nosaka robežas, kurās notiks sugas attīstība. Katram līmenim jāattīstas līdz savam izlabotajam stāvoklim. Pāreja no viena līmeņa uz citu nevar notikt.

Lūk, daži kabalistu un mūsdienu zinātnieku izteikumi par starpstāvokļiem un to stingro determināciju:

*Izcilais 16. gadsimta kabalists ARI mums skaidro61: „Starp katrām divām daļām ir starppakāpiens, kas sevī ietver abas daļas”.

 

*Bāls Sulams savā grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” raksta62: „Starpposms starp nedzīvo un augu ir koraļļi, turpretī starp augu un dzīvnieku – tā dēvētais „kelev sade”, kas aprakstīts Babilonijas Talmudā (Kilaima traktāts). Viņa nabas saite piestiprināta pie zemes un no zemes viņš barojas. Tad, kad šo nabas saiti pārgriež, viņš nomirst. Starpstāvoklis starp dzīvnieku un cilvēku ir pērtiķis”.

*Deivids Šindels (David E. Shindel), Velsas universitātes ģeoloģijas profesors, 1982. gadā savos darbos raksta63: „Prognozētās, pakāpeniskās pārejas fāzes starp iespējamiem priekštečiem un pēcnācējiem… nepastāv”.

*Profesors Stīvens Stenlijs (Steven M. Stenley) savā grāmatā „Jaunais evolūcijas grafiks” raksta64: „Patiesībā izrakteņu ieguves vēsturē nav neviena pārliecinoši apstiprināta gadījuma, kas liecinātu par vienas sugas pāreju citā. Bez tam sugas pastāvēja apbrīnojami ilgstošus laika posmus.

Nevienam neizdevās atrast, piemēram, žirafes fosiliju ar vidēja izmēra kaklu. Ja formu attīstības vēsture, pamatojoties uz fosiliju pētījumiem, atsakās demonstrēt gaidītās sakarības, tad ko tā demonstrē? Un ko tā pierāda?

Dzīvības formu daudzveidības rašanās bija tik negaidīta un mīklaina, ka zinātnieki runā par kembrija sprādzienu, kas saskaņā ar datējumu notika aptuveni pirms 530 miljoniem gadu.

Pats satriecošākais atklājums bija tas, ka tad radās visu zināmo formu dzīvnieki – gan fosilijas, gan arī šodien eksistējošie. Šajā periodā dzīvība izvēlējās savas pamatformas un tās vairs nemainīja.

Pārsteidz pēkšņums, ar kādu šīs formas rodas un pēc tam izzūd. Fosiliju vēsturē rodas jaunas formas, kurām nav acīmredzamu priekšteču; tieši tāpat tie negaidīti izzūd, neatstājot kādus acīmredzamus pēcnācējus. Var sacīt, ka fosiliju apliecinājumi demonstrē milzīgu radības ķēdes vēsturi, šo radību vieno tikai  formas izvēle un ne evolūcijas saiknes”.

* Profesors Stīvens Džejs Gūlds (Stephen Jay Gould) situāciju rezumē šādā veidā65: „Katrā atsevišķā teritorijā suga nerodas pakāpeniski priekšteču plānveidīgas transformācijas ceļā; tā parādās pēkšņi, uzreiz un pilnībā noformējusies”.

* M. Beidžents savā grāmatā raksta66:

„Šo procesu mēs varam novērot gandrīz visās malās. Laikā, pieņemsim, aptuveni pirms 450 miljoniem gadu, kad izveidojās pirmie virszemes izrokamie augi, tie radās bez jebkādām iepriekšējas attīstības pazīmēm. Taču pat tajā agrīnajā laikmetā uzrādās visi paveidi. Saskaņā ar evolūcijas teoriju, tas nav iespējams, ja vien nepieļausim, ka neviena no gaidītajām saistošajām formām nav fosilizējusies, tas ir, nav pārakmeņojusies, kas šķiet maz iespējams.

Visa fosilo atlieku vēsture pārpilna ar problēmām un mīklām. Nav zināmas, piemēram, nekādas fosiliju saiknes starp pirmajiem mugurkaulniekiem un agrīnā perioda primitīvajām būtnēm – hordām, kuras uzskata par mugurkaulnieku priekštečiem. Mūsdienu abinieki ļoti atšķiras no sākotnējām pazīstamajām amfībijām: starp senajām un vēlīnajām formām fosilo atlieku vēsturē vērojams tukšums 100 miljonu gadu garumā. Darvina evolūcijas teorija burtiski sairst pīšļos. Iespējams, kaut kādā veidā var glābt Darvina „dabiskās atlases” ideju, taču tikai būtiski mainītā formā. Saprotams, ka nav liecību par kādu jaunu formu, augu vai dzīvnieku attīstību un, iespējams, dabiskā atlase spēlē lomu tikai jaunas dzīvības formas rašanās brīdī”.

Vārdnīca

 

61 Ari. Dzīvības Koks // ARI rakstu krājums. Jeruzāleme, 1927. (ivrits).

 

62 Jehuda Ašlags. Desmit Sefirot Mācība. T. 3. 403.lpp. Starptautiskā Kabalas akadēmija (Elektroniskais resurss): www.kabbalah.info. 2004.

 

63 Schindel David E. (curator of Invertebrate Fossils, Peabody Museum of Natural History), „The Gaps in the Fossil Record” Nature, Vol. 297, 27 May 1982.

 

64 Steven M.Stanley, The New Evolutionary Time table: Fossils, Genes and the Origins of Species (New York: Basic Books, !981.), p.xv.

 

65 Stephen Jay Gould, „Evolution’s Erratic Pace”, Natural History, May 1977., p. 12.

 

66 M. Beidžents. Aizliegtā arheoloģija, M., Eksmo, 2004.

 

<<4.kurss-13                 4.kurss-15>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties