3.4 Īstenības izzināšana
Visa īstenība ir radīta tikai ar domu, un pēc tam tā atklājas radījumiem.
Vēlme baudīt sāk izzināt šo īstenību un tajā attīstās. Taču visa īstenība jau pastāv, tā nerodas, bet izpaužas, kļūst man redzama. Tas nozīmē, ka es nevaru izpētīt to, kas noticis pirms miljoniem gadu. Visi šie gadu miljoni atrodas manī.
Pateicoties saviem maņu orgāniem, es iztēlojos, kā izskatās īstenība. Es to iztēlojos šodien, tagad. Līdz šim brīdim es atrados it kā bezsamaņā, es nezinu, kas ar mani bija noticis tūkstošu gadu garumā un vai es vispār eksistēju. Piepeši man atveras acis, un es atklāju visas savas sajūtas, sāku redzēt pasauli. Es dodos uz bibliotēku un lasu par to, kas rakstīts pirms divsimts, tūkstoš gadiem. Pēc tam uzzinu, ka atrasti kauli, kuriem miljons gadu. Zinātnieki stāsta: „Šodien vērojam galaktikas un redzam izmaiņas, kas ar tām notikušas pirms miljardiem gadu”.
Ko nozīmē šis laiks un manas sajūtas tajā? Tās ir manas patlaban esošās kelim40. Patreiz tā ir mana uztvere no kā tāda, kas atrodas it kā ārpus manis.
Kabala apgalvo, ka ārpus cilvēka nekas nepastāv – tās ir manas kelim, kas organizētas tādā veidā, ka es tajās sajūtu laika, kustības un telpas41 kategorijas. Ņemot vērā, ka es sajūtu šīs kategorijas kā tādas, kas attiecas uz šo pasauli un tikai uz to (garīgajā tās nepastāv), tad visus iespaidus no gaismas, kas pie manis nonāk, manā kli, es dalu šajos trijos parametros: laiks, kustība, telpa. Tieši šajās trijās dimensijās cilvēks sajūt īstenību.
Augot, mūsu kli dod mums laika sajūtu, kas nepiemīt dzīvniekiem. Līdz ar mūsu attīstību mēs sākam atklāt un apzināties objektus, kuru pastāvēšana no mums ir attālināta it kā laikā. Tas ir mūsu materiālās, dzīvnieciskās, egoistiskās attīstības rezultāts. Tāpēc ar laika kategoriju mēs tagad uztveram daudz vairāk kā iepriekš: nevis tāpēc, ka iepriekš neatradām dinozaura atliekas, vienkārši mēs neko nespējām atšķirt, neuztvērām mūsu kelim. Tas līdzinās tam, kā mācību procesā mēs pakāpeniski kļūstam gudrāki, un sākam dziļāk izprast apgūstamo materiālu, lielākā apjomā.
Pastāv attālums – desmit miljoni gaismas gadu, kas tāpat arī ir laiks. (Attālumu mēs mērām ar laika kategoriju, jo zinot pastāvīgo ātrumu, mēs šīs divas kategorijas apvienojam.)
Es sāku no gaismas saņemt iespaidu savās kelim, kuras realitāti dala laika, kustības un telpas kategorijās. Tagad jau var pastāvēt vieta ārpus Zemes robežām vai uz Zemes, viena vai otra galaktika, tagad jau ir iespējams izvirzīt hipotēzi, vai Visums eksistēja aptuveni pirms četrpadsmit miljardiem gadu, vai radās Saules sistēma pirms pieciem miljardiem gadu utt. Es sāku saņemt iespaidus it kā no ārpuses, organizētus atbilstoši vietai, attālumam, laikam un kustībai. Tādā veidā iekārtotas manas kelim.
Atbilstoši manu kelim labošanās pakāpei, izzudīs laika, kustības un telpas kategorijas. Es pārstāšu sajust šo pasauli. Ārpus tās robežām es redzēšu spēkus, kas man zīmē šo pasauli42 kā elektronu staru uz televizora vai datora ekrāna. Šeit nav attēla, bet ir elektronu sistēma, kas regulē dažādu spēku savienojumus, plusus un mīnusus, taču es redzu attēlu atbilstoši krāsai, kustībai un atbilstoši visam, kas tajā ir. Tieši tāpat veidojas šīs pasaules aina. Tāpēc mēs nevaram runāt par Darvina vai citām dzīvības attīstības sistēmām, ja neņemam vērā realitātes uztveri. Rezultātā mēs uztveram sevi, pašreizējo īstenību un izdarām aproksimāciju atpakaļ.
Vārdnīca
40 Kelim – daudzsk. no „kli” = vēlmes = uztveres instrumenti, kas rodas piedzīvotās pieredzes rezultātā.
41 Laiks, kustība, telpa – kategorijas (parametri), kas pastāv attiecībā pret mūsu pieciem maņu orgāniem, mūsu pasaulē. Kustība nozīmē, ka objekts no vienas vietas pārvietojās uz citu. Laiku mēs uztveram kā kustības sajūtu. Lai gan laika, kustības, telpas jēdzieni ir pilnīgi dažādas lietas (mūsu pasaulē), taču tās ir savstarpēji saistītas: ja laiks ir „nulle”, tas ir, ātrums bezgalīgs, tad viss izplatījums saspiežas punktā. To var pārvarēt acumirklī, ņemot vērā bezgalīgo ātrumu.
42 Šī pasaule – viss sajūtu kopums (reakcijas uz ārējo iedarbību), kas nonāk piecos maņu orgānos (redze, oža, tauste, garša, dzirde), veido mūsos sevišķi subjektīvu iekšējo ainu, kuru mēs dēvējam „mūsu pasaule”.
Jaunākie komentāri