4.KURSS
Kabalistiskā pasaules attīstības teorija
Ņemot vērā, ka neviens kabalas avots nesniedz tiešu mūsu pasaules matērijas aprakstu, šis kurss piedāvā pirmo materiālā Visuma attīstības rekonstrukcijas pieredzi no kabalistiskā viedokļa. Kurss sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā tiek sniegts pasaules radīšanas divu pamatkoncepciju salīdzinošais raksturojums: Darvina evolūcijas teorija un kreacionisma – Visuma dievišķās radīšanas teorija. Otrajā daļā tiek attēlots pasaules radīšanas kabalistiskais modelis, kas veidots, pamatojoties uz kabalas avotiem. Saskaņā ar to vesela nodarbība veltīta kabalas tekstu pareizai interpretācijai, jo nekorekta to izpratne, kas izraisīja daudzveidīgu teoriju rašanos, novirzīja cilvēci no pareizās pasaules radīšanas mērķa sapratnes.
Nākamajās nodarbībās tiek izskatīts mūsu pasaules matērijas veidošanās process, pirmā dzīvā organisma rašanās cēlonis un daudzi citi jautājumi. Ceram, ka šis materiāls virzīs jūs uz domu, ka cilvēka evolūcija vēl nav pabeigta un mums visiem tuvākajā laikā nāksies piedzīvot milzīgas pārmaiņas.
„Radītājs nebūt nav patīkama izskata labsirdīgs vecītis, kas kaut kur sēž un domā par mums. Radītājs līdzinās aptuveni tam, ko iztēlojās Einšteins, tas ir, vienotajam Universa likumam. Tas ir visglobālākais likums, kas virzās lejup pie mums un veido mūs, rada Visumu un vada visu – no vissīkākās šūniņas caur visiem organismiem līdz veselai kosmogoniskai struktūrai. Radītājs ir Universa vispārējā daba. Tajā iedziļinoties, mēs redzam, ka tā ir doma. Zinātnieki šodien sāk pietuvināties šādai sapratnei, viņi saka, ka aiz fizikas likumiem sajūtama doma, kas viņus vada. Praktiski tā ir tuvošanās intelektuālās izzināšanas augstumiem, ko varam sasniegt šajā pasaulē. Tālāk sākas tikai jutekliska izzināšana.”
M. Laitmans
Saturs
1. daļa. Darvina evolūcijas teorija un kreacionisma teorija
1. nodarbība
Darvina un kreacionisma teoriju salīdzinājums
1.1. Priekšvārds
1.2. Darvina teorija un kreacionisms (pamatnosacījumi)
1.3. Divu teoriju salīdzinošā analīze
1.4. Secinājumi
2. daļa. Pasaules radīšanas kabalistiskais modelis
2. nodarbība
Pasaules radīšanas kabalistiskais modelis
2.1. Kabala un Pentateiha slepenā nozīme
2.2. Pentateihs – Radītāja izzināšanas pakāpienu apraksts
2.3. Radīšanas nodoms un kabalas valoda
2.4. Zaru valoda – Augstākās pasaules jēdzienu izskaidrošanas līdzeklis
2.5. Noslēgums
2.6. 1. un 2. nodarbības tests
3.nodarbība
Radījuma rašanās un attīstība
3.1. Acmuto un Radīšanas Nodoms
3.2. Radītājs un radījums
3.3. Radījuma rašanās sākumpunkts
3.4. Īstenības izzināšana
3.5. Sadalošā barjera
3.6. Starpstāvokļi
3.7. Mūsu pasaules rašanās
3.8. Starpfāzes un dabiskā atlase
3.9. Noslēgums
3.10. Tests
Papildmateriāls
4.nodarbība
Evolūcija turpinās
4.1. Cēloņu un seku pakāpeniskās attīstības likums
4.2. Posmsecīgas attīstības mērķtiecība
4.3. Pamats – veidojuma nemainīgā daļa
4.4. Meklējumi tumsā vai mērķtiecīga attīstība
4.5. Evolūcija turpinās
4.6. Dabas spēku spiediens
4.7. Līdzsvara stāvoklis
4.8. Līmeņa „cilvēks” attīstība
4.9. Cilvēces attīstības galamērķis
4.10. Noslēgums
4.11. Tests
Noslēguma secinājumi
Papildmateriāls
Vārdnīca
1. daļa. Darvina evolūcijas teorija un kreacionisma teorija
1. nodarbība
Darvina un kreacionisma teoriju salīdzinājums
1.1. Priekšvārds
1.2. Darvina teorija un kreacionisms (pamatnosacījumi)
1.3. Divu teoriju salīdzinošā analīze
1.4. Secinājumi
1.1. Priekšvārds
Mūsdienu astronomija jautājumā par Visuma rašanos pamatojas uz kosmoloģisko scenāriju, kas pazīstams kā Lielā Sprādziena teorija vai inflācijas teorija, kas apstiprināta ar mērījumu un novērojumu datu analīzes rezultātiem. Saskaņā ar teoriju, pirms 13,7 miljardiem gadu, Visumā notika spēcīgs sprādziens. Viss planētu, zvaigžņu un galaktiku lielais daudzums, ko atklāja vai vēl atklās, ir tā sekas. Zinātnieki pieņem varbūtību, ka pirms sprādziena eksistēja tikai punkts, enerģijas sabiezējums – tik neparastos apstākļos, ka attiecībā uz tiem nav piemērojami ierastie uzskati par telpu un laiku. Visuma sastāvdaļas pirmajos mirkļos pēc sprādziena (10-43 sek. – 10-36 sek.) ir visas zināmās fundamentālās daļiņas, sasildītas līdz neiedomājamām temperatūrām, tādām kā 1028 °C.
Izplešanās radīja Visuma atdzisumu. Pēc Lielā Sprādziena, aptuveni pēc 1 minūtes, temperatūra pazeminājās līdz 109 °C, Visums atdzisa līdz tādai pakāpei, ka pie protonu un neitronu sadursmes efektīvi sāka veidoties deitērija kodoli, bet pie to saskarsmes – hēlija kodoli. Nelielā laika sprīdī (aptuveni 3 stundās) 20 – 25% no Visuma substances (pēc masas) pārvērtās hēlijā, tas ir, matērijā, kuru kļuva iespējams sajust ar maņu orgāniem.
Aptuveni pēc 400 miljoniem gadu radās pirmās zvaigznes, pēc tam sāka veidoties galaktikas un planētu sistēmas. Saules sistēma radās aptuveni pirms 500 miljardiem gadu, un visbeidzot pirms 4,6 miljardiem gadu izveidojās planēta Zeme. Dzīvības rašanās uz tās notika aptuveni pirms 3,8 miljardiem gadu.1 Teorijas par Visuma rašanos un dzīvības attīstību uz Zemes, kā arī šo procesu datējums, pastāvīgi mainās.
Šodien zinātnieki atrodas sarežģītā stāvoklī un nezina, kā apgaismot Universa attīstības procesu. Kādreiz ļaudis ticēja, ka cilvēku radījis Dievs: nav zināms, kā tieši tas notika, taču viņi iztēlojās daudzveidīgus šīs norises scenārijus. Tāpēc Darvina teorija bez grūtībām guva daudz piekritēju, kuri pat nespēja iedomāties, ko varētu tai pretstatīt. Darvinisma piekritēji uzskatīja, ka šai teorijai piemīt viegli izsekojama loģika, uz dažām pretrunām varēja pievērt acis.
Tas nekas, ka darvinismam pietrūka kādi pierādījumi. Pieņemsim, ka varētu rasties arī tie. Problēma ir tajā apstāklī, ka visus šīs teorijas paustos faktus var izskatīt tikai attiecībā uz cilvēku un nav iespējams pilnībā pārliecināties, vai tie atbilst patiesībai.
Cilvēce nesaprot, ka zinātne principā nespēj sniegt patiesas atbildes uz jautājumiem, kuri cilvēcei ir jāatrisina, jo zinātne pamatojas tikai uz to, kā cilvēks saprot realitāti. Pēc uzdevuma izvirzīšanas tiek veidots kāds modelis, kas zināmā mērā šķiet atbilstošs meklējamai patiesībai. Pie pašas īstenības atklāsmes cilvēks nenonāk, jo nav spējīgs objektīvi uztvert apkārtējo pasauli.
Vēl Hjū Everets (1930. g. – 1982. g.) mēģināja pierādīt, ka pretēji klasiskās mehānikas postulātiem, jebkura objekta novērošana ir mijiedarbība, kas maina gan objekta stāvokli, gan vērotāja stāvokli. Vērotājs ir ne tikai cilvēks, bet arī jebkura mehāniska vai elektroniska sistēma, kas apstrādā eksperimenta rezultātus. Visi pētījumi ir atkarīgi no paša pētnieka īpašībām, no uztveres orgāniem, kurus ierobežo laika, telpas un ātruma kategorijas. Patlaban jau ir saprotams, ka matērija, no kuras sastāv zvaigznes un starpzvaigžņu substance, Visumā sastāda aptuveni tikai 4%. Uz neredzamo substanci pienākas 25%, pārējie, aptuveni 71% – uz tā saucamo tumšo enerģiju. Tādējādi 95% no Visuma matērijas atrodas mums nezināmā stāvoklī, turpretī tas, ko mēs vērojam, nevar tikt uzskatīts par objektīvi eksistējošu.
Piezīme:
Šīs sadaļas nodarbības sastādītas, pamatojoties uz zinātnieka kabalista doktora Mihaela Laitmana lekcijām un publikācijām, tāpat arī daudzu citu zinātnieku speciālistu materiāliem evolūcijas un dažādu pasaules attīstības teoriju jomā.
Vārdnīca
1 Citēts pēc Džona Gribina. Lielais Sprādziens // UNESCO Kurjers. 1984. №10.
Jaunākie komentāri